Krēsas-Maja sēdēja istabā un lasīja avīzi, reizē nobijusies un apmierināta par to, kas tur bija rakstīts.
- Jenšēpingā ir tīfs, - viņa sacīja, lāgā nepaguvusi atņemt Emīla labdienu, un pabāza tam zem deguna avīzi, lai pats izlasa. Tieši tā tur bija rakstīts: jenšēpingieši smagi saslimuši ar tīfu, un Krēsas-Maja apmierināti māja ar galvu.
- Tīfs, tā gan ir šausmīga slimība, - viņa sacīja. - Un drīz tā būs arī pie mums, Lennebergā, tici man!
- Kāpēc? Kā tad tā tiks šurp? - Emīls taujāja.
- Kamēr tu te stāvi, tā lido kā pieneņu pūkas pār visu Smolandi, - Krēsas-Maja atteica. - Kilogramiem tīfa baciļu, un lai Dievs stāv klāt tam, kuram tie pielīp!
- Kāds tas tīfs ir, vai apmēram tāds kā mēris? - Emīls vaicāja. Par mēri Krēsas-Maja bija stāstījusi; viņa zināja visas slimības un epidēmijas un tika sacījusi, ka mēris esot kaut kas dikti briesmīgs - sensenis tas paņēmis gandrīz vai visus Smolandes ļaudis; padomā, ja nu tīfs ir tikpat šausmīgs!
Krēsas-Maja drusciņ padomāja.
- Jā, tas ir aptuveni tāds kā mēris, - viņa apmierināti sacīja. - Es jau tik labi nezinu, kauču atceros, ka slimajiem kļūst zila seja un tad viņi mirst; jā, tīfs ir šausmīga slimība, ak vai, ak vai, ak vai!
Taču tad, dabūjusi dzirdēt par Līnas zobu sāpēm un ķibeli ar viņas uztūkušajiem vaigiem tieši šodien, kad jācienā viesi ar svētdienas kafiju, Krēsas-Maja apsolījās drīz vien atnākt uz Kathultas sētu.
Emīls devās mājās un atrada Līnu sēžam uz virtuves kāpnēm un vaimanājam par zobu sāpēm, un blakām viņai pagalam apjukuši stāvēja Alfrēds un mazā Īda.
- Tev tomēr būs jāiet pie Kalēju Pelles, - ieteicās Alfrēds.
Kalēju Pelle bija Lennebergas kalējs, kas ar savām lielajām, briesmīgajām knaiblēm izrāva lennebergiešu sāpošos zobus.
- Cik viņš ņem par tādu zobu raušanu? - Līna šņukstot vaicāja.
- Piecdesmit ēres stundā, - Alfrēds atbildēja, un Līna nodrebēja, izdzirdusi, cik ilga un dārga ir tāda zoba izraušana.
Taču Emīls, gari neprātojis, sacīja:
- Man liekas - es varu izraut zobu gan lētāk, gan ātrāk. Un zinu, kā!
Un tad viņš paskaidroja Līnai, Alfrēdam un mazajai Īdai.
- Rau, kas man vajadzīgs: Lūkass un gara, stipra stieple. Stieples vienu galu es aptīšu ap tavu zobu, bet otru apsiešu sev ap vidu, tad pats uzlēkšu Lūkasa mugurā un metīšos auļos, un - kniukš - zobs būs ārā!
- Kniukš, nē, pateicos! - Līna satraucās. - Ar manu zobu neviens lai nedomā auļot!
Bet tieši tobrīd zobs iepukstējās daudz stiprāk, un Līna pārdomāja. Viņa smagi nopūtās.
- Varam jau pamēģināt, Dies, stāvi man klāt, nabadzītei! - viņa noelsās un aizgāja pēc stieples.
Un Emīls izdarīja tā, kā bija teicis. Viņš pieveda Lūkasu pie virtuves kāpnēm un, apsējis stiepli sev ap vidu, uzkāpa zirgā. Nabaga Līna, stāvēdama zirgam pie astes, stenēja un vaimanāja, un mazā Īda notrīsēja, bet Alfrēds apmierināti noteica:
- Nu tik mēs gaidīsim to kniukš!
Tad Emīls palaida zirgu auļos.
- Ak, nu jau drīz būs! - mazā Īda piebilda.
Bet tik drīz nebija vis. Jo auļot, lūk, sāka arī Līna. Viņa tik ļoti baidījās no kniukšķēšanas, kas atskanētu, tiklīdz stieple būtu kārtīgi nostiepusies, ka nāves bailēs skrēja tikpat ātri kā Lūkass. Nelīdzēja Emīla izsauciens, lai Līna stāvot uz vietas, - viņa tik skrēja, stieple nokarājās, - un kniukš tā arī neiznāca.
Bet, ja Emīls reiz nodomājis Līnai palīdzēt, viņš to arī izdarīs. Tāpēc Emīls laida uz tuvējo zedeņu žogu, un Lūkass vienā lēcienā bija tam pāri. Taču Līna viņiem sekoja, un, no bailēm gluži bez prāta, arī viņa pārlēca pār žogu. Mazajai Īdai, kas tur stāvēja un skatījās, nekad neaizmirsīsies šitas skats. Visu mūžu viņa atcerēsies, kā Līna uzpampušiem vaigiem, izbolītām acīm un stieplē aizāķētu zobu, pārlēkusi pāri zedeņu žogam, kliedza: - Pagaidi! Pagaidi! Negribu kniukš!
Vēlāk Līna kaunējās, ka bija visu sabojājusi, bet grozīt tur nekā vairs nevarēja. Nu viņa atkal sēdēja uz virtuves kāpnēm ar savu sāpošo zobu un izskatījās gauži nobēdājusies. Taču Emīls nepadevās.
- Varu izdomāt arī ko citu, - viņš apsolījās.
- Jā, kas neiet tik ātri, - Līna lūdzās. - To draņķa zobu tak nevajag raut ar tādu kniukš, to tak var dabūt ārā ar stiepšanu.
Un, necik ilgi prātojis, Emīls jau zināja, ko darīt.
Līnai vajadzēja nosēsties pie lielās bumbieres, un, kamēr Alfrēds un Īda ziņkārīgi skatījās, Emīls pamatīgi piesēja Līnu ar stipru virvi pie stumbra.
- Nu tu vis nepaskriesi, - viņš noteica, paņemdams stiepli, kuras viens gals joprojām bija Līnai mutē, un aizvilka brīvo galu līdz tecīlai, kur Alfrēds mēdza asināt savu izkapti un Emīla tēvs nažus un cirvjus. Stiepli viņš aptina ap tecīlas rokturi, un raušana varēja sākties.
- Tagad nebūs tāds ašs kniukš, bet gan tikai trrrrr - pavisam lēnām, kā jau tu gribēji, - Emīls skaidroja.
Mazā Īda trīcēja, Līna stenēja un vaimanāja, un Emīls sāka griezt rokturi. Stieple, kura no sākuma vaļīgi gulēja zemē, kļuva īsāka un nostiepās arvien vairāk, un, jo vairāk tā nostiepās, jo trakāk Līna pārbijās, taču kur viņa varēja dēties.
- Drīz dzirdēsim to trrrrr, - mazā Īda sacīja. Bet Līna iebļāvās:
- Pagaidi! Es negribu!
Un zibensātrumā viņa, izrāvusi no priekšauta kabatas šķērītes, smalko stiepli pārgrieza.
Pēc tam viņu atkal māca kauns un bēdas, jo viņa taču gribēja tikt vaļā no zoba. Šī patiešām bija viena liela nelādzība. Emīls un Alfrēds, un mazā Īda jutās gaužām neapmierināti, un tad Emīls sacīja:
- Sēdi vien ar savu zobu, ja gribi! Esmu darījis visu, ko varējis!
Tad Līna sacīja: ja Emīls gribētu pamēģināt vēl tikai vienu vienīgu reizi, tad viņa, lai tur vai kas, nedarīšot nekādas muļķības.
- Bet nu tas zobs jādabū ārā, kauču ar man gals klāt! - Līna apņēmās. - Dod šu stiepli!
Emīls bija ar mieru mēģināt vēlreiz, un Alfrēds un mazā Īda, to izdzirduši, manāmi atplauka.
- Es tomēr domāju, ka ātrā raušana ir pati labākā, - Emīls noteica. - Bet jārīkojas tā, lai tu nevari visu sabojāt, ja atkal nobīsties.
Un, tā kā Emīls bija uz izgudrošanu makten nadzīgs, tad drīz vien viņam padoms bija rokā.
- Mēs tevi uzvilksim uz kūts jumta, un tev vajadzēs lēkt lejā uz salmu kaudzes, un pusceļā - kniukš - zobs būs ārā!
- Kniukš! - atkārtoja mazā Īda un notrīsēja. Bet, neskatoties uz savu solījumu, Līna spurojās pretī un neparko negribēja kāpt uz jumta.
- Kaut ko tik necilvēcīgu tikai tu, Emīl, vari izdomāt, - viņa sacīja un ietiepīgi palika sēžam uz virtuves kāpnēm.
Taču zobs sāpēja kā traks, un, smagi nopūzdamās, viņa beidzot piecēlās kājās.
- Būs jau jāmēģina... nu gan mana pēdējā stundiņa klāt!
Alfrēds žigli pieslēja kūtsgalā kāpnes, un Emīls kāpa augšā. Apņēmīgi satvēris stiepli, viņš gluži kā suni saitē vilka sev līdz Līnu, un viņa stenēdama padevīgi kāpa viņam nopakaļus.
Emīlam bija līdzi āmurs un sešcollīga nagla, un, pamatīgi iedzinis naglu jumta korē, viņš piesēja pie tās stiepli - un tagad viss bija kārtībā.
- Lec nu! - Emīls mudināja.
Nabaga Līna, viņa jāteniski sēdēja uz jumta kores, blenza lejup un vaimanāja tā, ka vai sirds lūza. Lejā viņa redzēja stāvam Alfrēdu un mazo Īdu, kuri bija pavērsuši sejas pret debesīm un viņu; jā, nu viņi gaidīja Līnu kā komētu drāžamies no debesīm un iekrītam salmu kaudzē... Līnas vaimanas skanēja aizvien izmisīgāk.