- Man bail, es jums saku, man bail!
- Nu, ja tu gribi to zobu paturēt mutē, kas tad man, - Emīls noteica.
Tad Lina iebļāvās tā, ka noskanēja visa Lenneberga, un trīcošiem ceļiem piecēlās un nostājās uz pašas jumta kores, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ ka priede vējā, bet mazā Īda aizklāja ar rociņām acis; viņa neuzdrošinājās paskatīties.
- Ak tu pasaulīt! - Līna šņukstēja. - Ak tu pasaulīt!
Jau tad ir šausmīga sajūta, kad jālec lejā no kūts jumta bez neviena zoba mutē, kur nu vēl, zinot, ka pusceļā atskanēs tas briesmīgais - kniukš; tas bija gandrīz pāri cilvēka spēkiem.
- Lec, Līna, - Alfrēds mudināja, - lec taču!
Līna vaimanāja un šaubījās.
- Es tev piepalīdzēšu, - Emīls solījās, jo bija labs zēns. Līnai vajadzēja tikai drusciņ iebakstīt ar pirkstu mugurā, un viņa, spalgi iekliegdamās, lidoja lejā no jumta.
Varēja gan dzirdēt klusu kniukš, kad sešcollīgā nagla izrāvās no jumta kores.
Līna gulēja salmu kaudzē, sāpošais zobs bija mutē, un nagla karājās stieples otrā galā.
Nu viņa visvairāk sadusmojās uz Emīlu.
- Izdomāt nedarbus un trakulības, to tu māki, bet izraut zobu tu nejēdz!
Līnas niknums bija pašā reizē, jo nu viņa baltās dusmās devās tieši pie Kalēju Pelles. Viņš ar savām šausmīgajām knaiblēm sagrāba zobu un, atskanot kniukš, to izrāva, un Līna pārskaitusies aizsvieda zobu Pelles mēslainē un tikai tad nāca uz mājām.
Bet nevajag domāt, ka pa to laiku Emīls stāvēja bez darba. Alfrēds bija atlaidies zālē zem bumbieres - no viņa tobrīd nekāda prieka nebija. Tālab Emīls ar mazo Īdu iegāja istabā; viņš domāja, ka nebūtu slikti kādu brīdi parotaļāties, kamēr tēvs un māte atgriežas no baznīcas un ķeras pie kafijas dzeršanas.
- Es būšu Mariannelundas dakteris, - Emīls ierosināja, - un tu būsi slims bērniņš, kurš man jāārstē.
Īda uzreiz bija ar mieru. Noģērbusies viņa apgūlās gultā, un Emīls apskatīja viņai kaklu, paklausījās krūtis un izturējās uz mata kā Mariannelundas dakteris.
- Kas man kaitēs? - Īda jautāja.
Emīls padomāja. Un piepeši izlēma.
- Tev būs tīfs, - viņš teica. - Tā ir šausmīga slimība.
Tad viņš atcerējās, ko Krēsas-Maja tika sacījusi, - no tīfa laikam kļūstot zila seja. Un, tā kā Emīls šādās rotaļās mīlēja kārtību, viņš paraudzījās apkārt, prātodams, kā varētu piešķirt Īdas sejai vajadzīgo krāsu. Nostāk uz sekretāra stāvēja mātes tintnīca, kurā viņa mērca spalvu, kad cītīgi atzīmēja savās burtnīcās Emīla nedarbus un kad rakstīja vēstules, kurās ielūdza uz svētdienas kafiju. Ielūguma paraugs arī, starp citu, gulēja uz sekretāra. Emīls izlasīja "ar laipnību ielūdz" un apbrīnoja savu māti, kas bija tik dūšīga rakstītāja un mācēja visu tik jauki izdomāt. Nevis tā kā Adrians, kas ar pūlēm spēja uzšņāpt, ka ir "ridzējs lāci".
Tagad jau mātei papīru vairs nevajadzēja, tāpēc Emīls to saņurcīja mazā bumbiņā, kuru iemērca tintnīcā, un, kad papīrs bija pietiekami uzsūcis tinti, viņš to izvilka ārā un ar zilo bumbiņu pirkstos tuvojās Īdai.
- Nu, Īda, tu redzēsi, kāds izskatās tīfs, - viņš sacīja, un Īda sajūsmā spiedza.
- Taisi ciet acis, lai tajās neiekļūst tinte, - Emīls pamācīja un nokrāsoja Īdas sejiņu skaisti zilu, taču, būdams uzmanīgs, viņš nesmērēja tuvu pie pašām acīm, un tā nu ap acīm bija redzami lieli, balti riņķi, un šie baltie riņķi zilajā sejā vērta meiteni tik šausmīgi slimu, ka Emīls nobijās - Īda gandrīz vai līdzinājās spocīgam mērkaķītim, kādu viņš bija redzējis pie mācītāja grāmatā "Zvēru dzīve."
- Ak, - Emīls nopūtās. - Krēsas-Majai taisnība, tīfs ir šausmīga slimība.
Tieši ap šo laiku Krēsas-Maja pusteciņus iznāca no meža un pie Kathultas vārtiem satika Līnu, kura soļoja mājās no Kalēju Pelles.
- Kā ir, vai zobs vēl sāp? - Krēsas-Maja gribēja zināt.
- To es nezinu, - Līna atteica.
- Nezini? Ko tas nozīmē?
- Nu, zobs tak tagad guļ Kalēju Pelles mēslu kaudzē, šitas nešķīstenis. Bet es ceru, ka tas guļ un sāp kā traks.
Līna bija priecīga, un viņas vaigi vairs nebija tik ļoti uztūkuši kā pirmīt. Viņa piegāja pie bumbieres, lai parādītu Alfrēdam sava zoba caurumu, un Krēsas-Maja devās uz virtuvi vārīt kafiju. Sieviņa dzirdēja, ka bērni istabā runājas, un viņai sagribējās apsveicināties ar mazo Īdu, kas bija viņas mīlule.
Kad Krēsas-Maja ieraudzīja savu mīluli guļam gultā ar tik ārkārtīgi zilu seju uz baltā spilvena, viņa skaļi iekliedzās:
- Ak tu tētīt, kas...
- Tas ir tīfs, - Emīls, viegli smīnēdams, sacīja.
To pašu brīdi no ceļa atskanēja ratu rīboņa. Nu viņi bija mājās - Emīla māte un tēvs, un visi viņu ciemiņi ar mācītāju priekšgalā. Un, tiklīdz lejā pie staļļa bija izjūgti zirgi, baznīcēni - gaidu pilni un noilgojušies pēc kafijas - naskoja uz dzīvojamo ēku. Bet uz kāpnēm stāvēja Krēsas-Maja un griezīgā balsī sauca:
- Brauc prom! Brauc prom! Mājā tīfs!
Visi pamira un satraukti un nobijušies palika stāvam, vienīgi Emīla māte pajautāja:
- Ko tu runā? Kam ir tīfs?
Te piepeši durvīs aiz Krēsas-Majas parādījās mazā Īda - zilu seju, baltiem riņķim ap acīm un vienā kreklā.
- Tā esmu es, - viņa teica un sajūsmā ieķiķinājās. Visi sāka smieties, visi, izņemot Emīla tēvu. Viņš tikai noprasīja, uzsvērdams katru vārdu:
- Kur ir Emīls?
Taču Emīls bija pazudis. Viņš nerādījās visu kafijas dzeršanas laiku.
Padzēris kafiju, mācītājs izgāja virtuvē, lai nomierinātu Krēsas-Maju, kas sēdēja dusmīga un bēdīga par to, ka tīfs nemaz nebija īsts. Un, kad mācītājs bija viņu nomierinājis, atgadījās pats svarīgākais - mācītājs ieraudzīja Emīla vēstuļu sainīti, kas bija nomests uz krēsla.
Viņš izbrīnā izsaucās un izrāva no sainīša Adriana Amerikas vēstuli.
- Nē, tas nevar būt, ka jums ir tieši tā pastmarka, kuru es tik ilgi esmu meklējis!
Mācītājs, lūk, bija pastmarku krājējs un zināja, kādā vērtē ir retās markas. Nu viņš, daudz nedomādams, solīja par marku uz Adriana vēstules četrdesmit kronas.
Emīla tēvs noelsās, izdzirdis briesmīgo summu; padomā, kā var maksāt četrdesmit kronas par tādu papīra gabaliņu! Viņš gandrīz vai dusmīgi pakratīja galvu... kā tad, tā, protams, atkal bija Emīla veiksme! Izrādījās, ka vecā samta kārbiņa arī ir viena laba manta - vislabākā, ko Emīls vakar ūtrupē bija nopircis!
- Par četrdesmit kronām tak es varu nopirkt pusgovi, - Emīla tēvs tīri vai ar pārmetumu sacīja mācītājam.
Tad Emīls vairs ilgāk nevarēja nociesties malkas kastē, kur bija paslēpies. Viņš pacēla vāku un ziņkārīgi pabāza ārā galvu.
- Ja tu domā pirkt pusgovi, - viņš jautāja, - vai tu ņemsi priekšgalu, kas mauj, vai pakaļgalu, kas vicina asti?
- Emīl, ej prom uz galdnieka skabūzi! - tēvs pavēlēja.
Un Emīls gāja. Bet vispirms viņš no mācītāja dabūja četras skaistas desmitkronu banknotes un nākamajā dienā, aizjājis uz Bakhorvu, atdeva atpakaļ vēstuli un pusi naudas un pēc tam, Bakhorvas ļaužu svētības pavadīts, jāja mājup un ķērās pie jauniem nedarbiem.
- Es domāju, ka būs vēl jāpabraukā pa ūtrupēm, - viņš, atgriezies mājās, sacīja. - Vai tu, tēt, tā nedomā?
Tēvs kaut ko noburkšķēja, taču neviens viņa atbildi īsti nesaprata.
Bet visu svētdienas vakaru - pēc kafijas dzeršanas - Emīls sēdēja galdnieka skabūzī un grieza savu simt trīsdesmito koka vīriņu, kad piepeši atcerējās, ka ir taču svētdiena un nedrīkst griezt ar nazi - tas ir šausmīgs grēks. Iespējams: nedrīkst arī zobus raut un izkrāsot kādu zilā krāsā. Emīls novietoja savu izgriezto koka vīriņu uz plaukta pie citiem. Viņš sēdēja uz malkas kluča un domāja par saviem grēkiem, kamēr aiz galdnieka skabūža loga sabiezēja krēsla. Beidzot zēns saņēma rociņas un lūdza: