- Tu dabūsi manu zirgu, ja viņu izārstēsi... un manu sivēnu arī; tu tikai izārstē Alfrēdu. Vai tu domā, ka tas būs iespējams?
Dakteris ilgu skatienu lūkojās Emīlā.
- Es darīšu visu, ko varēšu, bet es neko neapsolu.
Alfrēds gulēja un neizrādīja nekādu dzīvības pazīmju. Taču piepeši viņš atvēra acis un samulsis paskatījās uz Emīlu.
- Un te esi tu, Emīl, - viņš sacīja.
- Jā, Emīls ir te, - ārsts atteica, - bet nu būs labāk, ja viņš uz brītiņu izies ārā, jo nu es, Alfrēd, griezīšu tev pirkstā.
Tad no Alfrēda acīm varēja nomanīt, ka viņš sabīstas, jo nebija radis pie dakteriem un griešanas.
- Es domāju, ka viņam ir drusku bailes, - Emīls skaidroja. - Vai nebūs labāk, ja es palikšu šite?
Dakteris pamāja ar galvu.
- Ja jau tu spēji viņu atvest šurp, tad šeit arī tiksi galā.
Un Emīls saņēma Alfrēda veselo roku savējā un cieši to turēja, kamēr ārsts operēja slimo. Alfrēds pat neiepīkstējās. Viņš nedz kliedza, nedz raudāja, bet Emīls drusciņ paraudāja, lai gan klusi - tā ka neviens nemanīja.
Emīls ar Alfrēdu atgriezās mājās tikai dienu pirms Ziemsvētkiem. Tad jau visa Lenneberga zināja par viņa lielo varoņdarbu - un visi Emīlam uzgavilēja.
- Šitas Kathultas puika, viņš man vienādiņ ir paticis, - visi kā viens sacīja. - Es nesaprotu, kāpēc cilvēki allažiņ sūdzas un nedod viņam mieru. Maķenīt nedarbu jau dara visi puikas.
Starp citu, Emīlam no daktera bija vēstule priekš tēva un mātes, un tur stāvēja rakstīts:
"Jums ir zēns, ar kuru varat lepoties." Un Emīla māte ierakstīja zilajā burtnīcā: "Mans Dies, kā tas mierina nabaga mātes sirdi, kas ir tik daudz bēdājusies par Emīlu. Un nupatās es lūkošu, lai šitas draucē nāktu zināms!"
Bet, ak vai, cik nemierīgas bija Kathultā šīs dienas! Kad tai šausmīgajā rītā atklājās, ka Emīls un Alfrēds ir nozuduši, Emīla tēvam uznāca tik lieli kreņķi, ka sāka sāpēt vēders un viņam vajadzēja likties gultā. Viņš domāja, ka savu mūžu vairs neredzēs Emīlu. Pēc tam bija pienākusi ziņa no Mariannelundas, kas tēvu nomierināja, taču vēders viņam sāpēja arī tad, kad Emīls pārradās mājās un iebrāzās guļamistabā, lai parādītos, ka nu viņš atkal ir mājās.
Emīla tēvs skatījās uz dēlu, un acis viņam metās valgas.
- Tu esi labs zēns, Emīl, - viņš sacīja, un Emīlam kļuva viegli ap sirdi. Šī, lūk, bija tieši tā diena, kad viņš tēvu ļoti mīlēja.
Un tur stāvēja Emīla māte un bija tīri vai piepūtusies no lepnuma.
- Jā, viņš ir dūšīgs zēns, tas mūsu Emīls, - viņa sacīja un noglaudīja Emīla zīdaino galviņu.
Emīla tēvs gulēja gultā ar siltu katla vāku uz vēdera, jo tas tik jauki noņēma sāpes. Bet nu vāks bija atdzisis un to vajadzēja atkal sasildīt.
- To es protu, - Emīls dedzīgi iesaucās, - es jau tagad esmu pieradis kopt slimniekus.
Emīla tēvs labpatikā pamāja ar galvu.
- Un tu varētu atnest man glāzi sulas, - viņš sacīja Emīla mātei; jā, tagad viņš nudien jutās labi, kad še gulēja un tika appuišots.
Taču Emīla mātei tobrīd bija cits darāmais un pagāja labs brīdis, iekams viņa sataisīja sulu, un, kad to bija ielējusi glāzē, viņa izdzirda velnišķīgu rēcienu. Istabā kliedza Emīla tēvs. Emīla māte, nekavējoties ne mirkli, iebrāzās iekšā tieši tobrīd, kad virsū ripoja katla vāks. Viņa izbailēs paspēja nedaudz palēkt sāņus, taču izlaistīja visu sulu uz vāka. Tas pamatīgi nočūkstēja.
- Nelaimīgais puika, cik siltu tu to vāku esi uzsildījis? - viņa jautāja Emīlam, kurš stāvēja, pagalam apjucis.
- Es domāju, ka vākam jābūt tikpat karstam kā pletīzerim, - Emīls sacīja.
Vēlāk izrādījās, ka Emīla tēvs bija nejauši iesnaudies, kamēr Emīls virtuvē uz plīts sildīja katla vāku, un, kad Emīls, atgriezies ar vāku, ieraudzīja, cik mierīgi viņa tēvs guļ, viņš, protams, tēvu nemodināja, bet gan, uzmanīgi pabāzis vāku zem segas, uzlika to tēvam uz vēdera. Jā, nelaime tikai, ka katla vāks izrādījās par karstu. Emīla māte darīja visu, ko varēja, lai nomierinātu savu vīru.
- Tā, tā, nu es atnesīšu kaļķa smēru, - viņa sacīja.
Bet Emīla tēvs cēlās augšā. Viņš neuzdrīkstējās vairs ilgāk slimot, kad reiz Emīls bija pārradies mājās, un turklāt viņš gribēja apsveicināties ar Alfrēdu.
Alfrēds - pavisam bāls - sēdēja virtuvē, un roka viņam joprojām bija nosaitēta, taču pats bija priecīgs un apmierināts, un Līna lidinājās viņam riņķī bezgalīgā sajūsmā. Viņas abas ar Krēsas-Maju berza vara traukus - visiem podiem un kārbām, un pannām uz Ziemassvētkiem vajadzēja spīdēt un laistīties. Taču Līna nespēja nostāvēt mierā. Ar lupatu vienā rokā un siera kārbu otrā viņa riņķoja apkārt Alfrēdam un izturējās uz mata tā, it kā pavisam negaidīti virtuvē būtu atradusi zelta gabalu. Arī mazā Īda nenolaida acis no Alfrēda. Viņa skatījās nopietnām acīm uz Alfrēdu un tā īsti nemaz nesaprata, vai tas tiešām būtu tas pats vecais Alfrēds, kas pārbraucis mājās.
Krēsas-Majai šis bija viens no svarīgākajiem brīžiem. Viņa runāja par asins saindēšanos tik aizrautīgi, ka mutes kaktiņos parādījās putas. Alfrēds varot būt priecīgs, ka viss labi beidzies, viņa sacīja.
- Bet tikai neesi pārāk pašapzinīgs, jo, rau, asins saindēšanās, tā ir viena naiki grūta un ilgstoša ķēpa, un cilvēks slimo vēl ilgi pēc tam, kad jau palicis vesels. Tā tas ir, jā - nudien.
Tovakar Kathultā valdīja omulība. Emīla māte cēla galdā tikko taisītas putraimu desas, un tās bija īstas desu dzīres; viņi visi Ziemassvētku noskaņā sēdēja virtuvē priecīgi un apmierināti - Emīls, viņa māte, tēvs, mazā Īda, Alfrēds, Līna, Krēsas-Maja -, jā, iznāca akurāt kā mazi Ziemassvētki - ar svecēm uz galda un tamlīdzīgiem priekiem. Un kur tad vēl desa: tā bija neizsakāmi garda - brūna un kraukšķoša, un viņi to ēda ar svaigām brūklenēm. Sevišķi daudz ēda Alfrēds, lai gan viņam ar vienu roku ēšana vedās tā pagrūtāk.
Līna skatījās uz viņu mīlestības pilnām acīm, un, pie galda sēžot, viņai ienāca prātā kaut kas brīnišķīgs.
- Bet, Alfrēd, nu tak tev nau asins saindēšanās, ta jau varēsim uz pavasari precēties, ko?
Alfrēds tik ļoti sabijās, ka no tiesas palēcās gaisā un uzlēja sev uz biksēm vai visas brūklenes.
- To es nesolu, - viņš sacīja. - Man taču ir vēl viens īkšķis, nav teikts, ka es nedabūju arī tajā asins saindēšanos, vai ne?
- Bet tad, Alfrēd, es tevi aprakšu ziemeļos no mājas, tas nu ir droši, jo uz Mariannelundu es tevi vairs nevedīšu, - Emīls sacīja.
Krēsas-Maja šķībi paskatījās uz Emīlu. - Kā tad, to vien māk, kā izsmiet, vai nu nezinu, - viņa aizvainoti sacīja.
Kad nu viņi tur Ziemassvētku sveču gaismā sēdēja tik jauki un tā kā mazlietiņ svinīgi, tad Emīla māte izņēma vēstuli no priekšauta kabatas un nolasīja, ko dakteris bija rakstījis par Emīlu. "Par ļaunu jau nenāks, ja viņi dabūs to dzirdēt vēlreiz," viņa nodomāja.
Pēc tam visi pieklusa. Iestājās dziļš klusums - jo tie taču bija nozīmīgi un skaisti vārdi. Beidzot mazā Īda ieteicās:
- Šitas bija par tevi, Emīl!
Bet Emīls samulsis sēdēja un nezināja, kur dēties. Visi skatījās uz viņu, un tas Emīlam nemaz nepatika, tādēļ viņš stūrgalvīgi raudzījās ārā pa logu. Bet arī tur nebija nekas iepriecinošs, jo nu viņš redzēja, ka atkal snieg, un saprata, kuram rīt būs agri jāceļas un jānotīra sniegs.