Emīls no jauna ķērās pie putraimu desas, bet viņš ēda, plakstus nolaidis, un tikai brīžiem slepus palūrēja augšup: vai šie vēl joprojām skatās uz viņu?
Emīla māte visādā ziņā skatījās. Viņa nevarēja atraut acis no mīļotā puisēna. Viņš šķita tik jauks, tur sēdēdams sārtiem vaigiem, zīdainiem matiem un dzidrām, zilām acīm. "Jā, viņš patiešām izskatās pēc maza Ziemassvētku eņģeļa," domāja viņa māte, un tagad viņai turklāt bija apliecinājums no daktera, ka viņa tiešām var būt lepna uz Emīlu.
- Savādi, - Emīla māte sacīja. - Dažreiz, kad skatos uz Emīlu, tad iztēlojos, ka no viņa iznāks liels vīrs.
Emīla tēvs tā kā šaubījās.
- Kā tā - liels vīrs? - viņš brīnījās.
- Njā, vai es zinu? Varbūt... komunālvaldes priekšsēdētājs vai kas cits.
Tad Līna laida vaļā savu skaļo smieklu.
- Tas tak nav iespējams, ka jums būs komunālvaldes priekšsēdētājs, kas dara nedarbus!
Emīla māte bargi uz Līnu palūkojās, bet nekā neteica, tikai drusku sadusmota atkal piedāvāja visapkārt desu.
Emīls uzlika gabaliņu uz šķīvja, un, kamēr viņš lēnām lēja brūkleņu ievārījumu uz desas, viņš prātoja, ko māte tika sacījusi, - padomā: ja viņš tiešām kļūtu par komunālvaldes priekšsēdētāju, kad izaugtu liels, tas varbūt nemaz tik aplami nebūtu! Kādam tak jābūt arī par priekšsēdētāju!
Pēc tam Emīls sāka pārdomāt, ko tika sacījusi Līna. Ja nu viņš kļūs tāds komunālvaldes priekšsēdētājs, kas dara nedarbus... kādi gan varētu būt tie nedarbi?
Viņš, ielējis glāzē pienu, turpināja prātot... komunālvaldes priekšsēdētāja nedarbi laikam gan būs kaut kas vairāk nekā parasti nedarbi. Tādus jau no gaisa nepagrābsi. Viņš pielika glāzi pie mutes, lai iedzertu kādu malku, un tieši tobrīd viņam prātā iešāvās kāds pavisam jocīgs nedarbs un viņš no smiekliem iespurdzās tā, ka piena šalts, kā jau parasti, pāri galdam trāpīja tēvu. Emīla tēvs nekļuva sevišķi dusmīgs - nevar taču bārties uz zēnu, kuru tik ļoti slavējis dakteris un kurš izdarījis tik ievērojamu varoņdarbu. Emīla tēvs tikai noslaucījās un bargi sacīja:
- Jā, nu var redzēt, kas pārnācis mājās!
- Tā tu nedrīksti teikt, - Emīla māte pārmetoši sacīja, un tēvs apklusa, iegrimdams pārdomās par savu zēnu un viņa nākotni.
- Es šaubos, vai Emīls kļūs par komunālvaldes priekšsēdētāju, - viņš beidzot sacīja. - Tomēr no viņa varētu iznākt tīri kārtīgs vīrs. Ja viņš dzīvos un viņam būs laba veselība un ja Dievs tā gribēs.
Emīla māte piekrītoši pamāja ar galvu.
- Jā, jā! Ja Dievs tā gribēs!
- Un ja Emīls gribēs, - mazā Īda noteica.
Emīls liegi pasmaidīja. - Gan jau redzēsim, - viņš teica. - Gan jau redzēsim.
Un tad pienāca vakars un iestājās nakts, un visi devās pie miera, un sniegs krita pār Kathultu un visu Lennebergu, un visu Smolandi.
Nē, nē! Dakteris nepaņēma Emīla Lūkasu un Ruksīti, par to tev nevajag uztraukties!