— Vai uzrakstītais ir saglabājies? — es pajautāju.
Viņš klusuciešot piegāja pie plaukta, sameklēja papīra lapu un pasniedza to man.
Rokraksts bija savāds: sīks, pietiekami skaidrs un vienlaikus it kā lidojošs, ar stipru slīpumu,uz labo pusi.
«… Uzraugs bijīgi noliecas inženierģene- rāja priekšā. Solis atpakaļ. Neveikls solis ar stīvo, klibo kāju. Un vēl viena paklanīšanās. Sī te titula «izcilākais un izredzētākais galminieks» priekšā. Tā Leonardo nosaukts pa- ientā, ko apliecinājis hercoga Bordžas zīmogs. Vēl solis atpakaļ un atkal paklanīšanās. Šoreiz, jādomā, tāpēc, ka hercoga inženieris, kas atbraucis inspicēt Pjombino nocietinājumus, ir iecietīgs, ļoti iecietīgs … (Svītrojums.)
Gaužām muļķīgi skaitīt, cik reizes uzraugs paklanījās. Leonardo strauji pagriežas. Viņa lūpas alkani tver caurcaurēm sāļo jūras vēju.
No torņa paveras skats tālumā. Bet viņš skatās lejup, tur, kur beidzas akmens un sākas viļņi. Tie ir stūrgalvīgi. Kā kalnu auni noliekuši stāvās pieres, tie lec uz akmeņiem.
Satrakoti lec un atsprāgst atpakaļ, birdinot pelēkas putu lēkšķes.
Viņš nekad nav tēlojis jūru. Stingā san- gīna vai parupja tempera nevar mēroties ar gaismēnu kustīgo rotaļu uz viļņu korēm. Mākslinieka ota ir bezspēcīga dzidrās dzelmes priekšā, kas sevī ietver tūkstošiem nokrāsu. Bezspēcīgs ir gleznotājs Leonardo jūras priekšā. Slaidie pirksti slīd pār torņa; grumbuļainajiem dzeguļiem. Pievakare. Nedaudz dzestrs. Tikai akmens vēl glabā skopo ziedoņdienas glāstu — siltumu. Akmens ir vecs. Saule un vējš kā pacietīga akmeņkaļa kalts cirtuši tā vaigā dziļas grumbas — ne- dzīstošas laika rētas.
Baidīdamies, ka drīz izzudīs pēdējā dienas atblāzma, Leonardo no slepenās kabatas steidzīgi izņem blīvu kartona gabalu, atkal un atkal prasīgi aplūko zīmējuma precīzās līnijas. Jā, viss pareizi … Jāatver tikai krāns, un cilvēks zem ūdens varēs elpot viegli un brīvi. Traukā ir pietiekami daudz alito — elpas, lai uzturētos jūras dibenā tik ilgi, cik vien var iztikt bez barības. (Svītrojums.)
Vienkāršs zīmējums — taču tajā ir vara pār jūru.
«Pār jūru?» dobji vaicā viļņi.
«Pār jūru?» tikko dzirdami atbalso vējš.
Leonardo vērīgi raugās melnējošajā ūdenī. Vai tiešām viņš skaļi izteica šos vārdus?
Klusums. Pagurušie viļņi maigi paijā akmeņus. Jūra ir nepastāvīga, tāpat kā valdnieki, Pēc divām dienām viņš satiks Cēzaru.
Saņemot nelielo kartona gabaliņu, hercoga stingrā roka nodrebēs. Pār pasauli valda tas, kam ir vara pār jūru …
Inženierģencrālis raugās uz slīpo buru — baltu triepienu melnajā jūras bezgalībā. Lepna, klijai līdzīgā buse pagriežas, un vējš to nes pretī ostai. Mānīgā varenība! Cilvēks var nolaisties jūras dibenā, un nezināmas rokas raidīts šāviņš ielauzīs kuģa dibenu. Lūzumā šļāksies ūdens. Neprātīgās šausmās sāks kliegt ļaudis …
Kāda viņam daļa par svešām bēdām?
Ļaunums, kas viņam nedod labumu, ir tieši tikpat vērts, cik labums, kas viņam nav vajadzīgs. Tieši tikpat? … Piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. Piecdesmit gadu vecumā cilvēks prot domāt. Bet par ko domāt? Šo kartona gabaliņu nāksies atdot. Dižais gara bērns nevar, nedrīkst palikt nezināms. To vajadzēs atdot, lai atvērtu durvis uz rūs- ganzaļo ūdensaugu pasauli, pasauli, kas cilvēkam pilnīgi slēgta. Un tā nebūs viņa vaina, ja atvērtajās durvīs šļāksies svešas bēdas. Jā, kuģi noies dibenā. Ļaudis ies bojā. Bet vai mazums bēdu pasaulē? Būs par vienu bēdu vairāk . ..
Viņš pāriet uz torņa pretējo pusi. Te nav jūras. Te viss ir vienkārši, ierasti. Pazīstamas skaņas slāpē neskaidro nemieru.
Pie loga lamājas trīs zaldāti. Klaudz spēļu kauliņi. Arī pie otrā loga manāmas ēnas. Uzrauga tumīgā kalpone, liekulīgā sašutumā iespiegdamās, skali ķiķina.
Atkal dun akmens plāksnes zem inženier- ģenerāja soļiem. Atkal viņa priekšā melnē jūras bezdibenis. Bet aizmugurē — Itālijai (Svītrojums.) Viņš savu atklājumu atdos Itālijai. Taču piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. i
«Itālija?» viņš pavīpsnāja. «Tās taču nav. Milāna pret Romu, Roma pret Florenci, Flo- rence pret Milānu. Visi pret visiem. Un ne jau Itālijai, bet Cēzaram vajadzīgs nelielais kartona gabaliņš …» L
Pa izbrukušajiem pakāpieniem uzraugs trīs-R reiz stampāja augšup un trīsreiz griezās at-J[ pakal, neiedrošinādamies tuvoties sakumpu-1 šajam cilvēkam inženierģenerāļa apmetnī.
No rīta «izcilākais un izredzētākais galmi-1; nieks» nonāca lejā. Viņa vienaldzīgajā un 1 aukstajā skatienā nebija šaubu. Viņš bija iz-J lēmis …»
— Izlēmis? …
Voronovs, kas staigāja pa istabu, apstājās un sacīja, raudzīdamies Leonardo bronzā kaltajās acīs.
— Nē, tai naktī viņš neko neizlēma. Pagāja vēl astoņi gadi, pirms viņš izlēma.
— Ko?
Voronovs sagumzīja un aizmeta prom tukšo papirosu kārbiņu. Viņa balss skanēja kaut kā dīvaini, it kā viņš pats ieklausītos savos vārdos.
— «Kā un kāpēc es nerakstu par paņēmienu, kādu izgudroju, lai varētu uzturēties zem ūdens tik ilgi, cik ilgi var palikt bez barības?
To nedarīšu zināmu un neizpaudīšu ļaunu cilvēku dēļ, kuri šo paņēmienu izmantotu slepkavībām jūras dibenā, iedragājot kuģus un nogremdējot tos kopā ar visiem uz tiem esošajiem ļaudīm …»
Es pasniedzu viņam papirosu etviju. Viņš noliedzoši pakratīja galvu un pasmaidīja:
— Dieva dēļ, neuzskatiet to visu par abso- lūti ticamu. Domas nevar reproducēt pēc galvaskausa. Klibo uzraugu un to nakti tornī es vispār izdomāju. Pareizāk sakot, es tonakt iztēlojos to. Bet viss pārējais ir patiesība. Bordžas uzdevumā Leonardo tūkstoš piecsimt Otrā gada maijā inspicēja Pjombino nocietinājumus. Rubens Orbeli domā, ka tieši tur arī Leonardo izgudroja ūdenslīdēja skafandru.
— Bet šie vārdi? «Kā un kāpēc …»
— Pieraksts saglabājies līdz mūsu dienām, l as ir tā saucamais Lečesteras manuskripts. Savāds dokuments, vai nav tiesa? Visu mūžu I conardo tiecās pakļaut jūru. Orbeli pētījumi to pierādījuši pilnīgi precīzi. Visu mūžu! Un beidzot izveidojis skafandru. Starp citu, ali- to — tas laikam gan ir saspiests gaiss. Nav nejaušība, ka Leonardo izgudrojumu vidū ir ierīce gaisa blīvuma noteikšanai. Mūsdienu akvalangos zem ūdens var uzturēties minūtes četrdesmit. Bet Leonardo rakstīja: «… tik ilgi, cik ilgi iespējams dzīvot bez barības.» Vai varat iedomāties, tā taču bija traģēdija —
atteikties no šāda izgudrojuma. Un tomēr Leonardo atteicās. Cilvēku dēļ, cilvēku labā .. | Izgudrojums nenokļuva to personu rokās, kuru interesēs bija asiņaini kari. Pēc gada Leonardo rakstīja: «Karš ir cilvēku briesmīgākais neprāts…» Mākslinieki uzskata Leonardo par mākslinieku, zinātnieki — par zinātnieku, inženieri — par inženieri. Bet viņš nav ne pirmais, ne otrais, ne trešais. Pareizāk sakot, gan pirmais, gan otrais, gan trešais, bet pāri tam, augstāk par to — vēl kaut kas … To es ari gribēju attēlot… Taču … labāk tomēr uzi smēķēsim …
Mēs uzsmēķējām. Voronovs staigāja pa is| tabu, kūpinādams papirosu.
Es skatījos uz Leonardo. Tagad vairs nel domāju par to, kā tēlniekam palaimējies at-ļ veidot šo sarežģīto jūtu gammu. Es nedo-j māju par to, kas šai gammā dominēja. Vai navļ vienalga — prieks vai bēdas? Vai nav vieni alga — iedvesma, saprāts vai griba? Kā,ļ septiņām spektra krāsām sajaucoties, rodas] baltā gaisma, tā, arī cilvēka jūtām saplūstot' kopā, bija radies kaut kas īpašs, kas ar savui maigo atspulgu sasildīja bronzu.
Mākslinieks, zinātnieks, inženieris? Jā, pro-l tams. Bet pāri tam un augstāk par to — Cilvēks.