Viņš no jauna pievērsa acis lanai. Kāda gan atšķirība, viņš sev jautāja, starp nekaunīgajām hula dejām, ko lēkā zāļu vijumiem joztās iezemietes, un dejām, kurās griežas viņa paša rases dekoltētās sievietes? Vai te vispār ir būtiska atšķirība? Jeb vai visu izšķir tikai stāvoklis?
Kamēr viņš prātoja par šo problēmu, kāda roka uzgula uz viņa pleca.
— Sveiks, Ford, — ko tad jūs šeit darāt? Vai arī dzīrojat?
— Cenšos būt iecietīgs, dakter Kenedij, pat tikai noskatīdamies, — Pērsivals Fords drūmi atbildēja. — Vai nepiesēdīsiet?
Kenedijs apsēdās un spalgi sasita plaukstas. Žigli atsteidzās balti ģērbts japāņu sulainis.
Kenedijs pasūtīja skotu viskiju ar sodas ūdeni, tad, pagriezies pret līdzās sēdošo, ieminējās:
— Protams, jūs es pat nelūdzu piebiedroties.
— Es tomēr kaut ko pasūtīšu, — Fords stingri noteica. Ārsta acis pauda pārsteigumu, un sulainis gaidīja.— Zēn, limonādi, lūdzu!
Ārsts sirsnīgi nosmējās, it kā ar viņu būtu pajokots, tad pavērās mūziķos zem hau koka.
— Nu, tas taču Alohas orķestris! — viņš izsaucās. — Es domāju, ka otrdienas vakaros viņi spēlē Havajas viesnīcā. Kā liekas, tur tie būs saķīvējušies.
Viņa acis uz brīdi pakavējās pie cilvēka, kas spēlēja ģitāru un dziedāja havajiešu dziesmiņu orķestra pavadī
jumā. Raugoties dziedātājā, viņa seja apmācās un nenoskaidrojās arī tad, kad viņš pievērsās kaimiņam.
— Paklausieties, Ford, — vai jums reiz nebūtu laiks likt mierā Džo Gārlendu? Cik noprotu, jūs esat noskaņots pret Labdarības komitejas lēmumu sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm sakarā ar sērfinga sarīkojumu, un es vēlējos par to parunāt ar jums. Man likās, ka jūs tieši priecāsieties, dabūdams viņu projām no šās zemes. Tā jums būtu lieliska izdevība izbeigt šo vajāšanu.
— Vajāšanu? — Pērsivala Forda uzacis jautājoši pacēlās.
— Sauciet to, kā gribat, — Kenedijs turpināja. — Jūs taču trenkājat šo nabaga velnu jau gadiem ilgi. Bet viņš te nav vainojams. To pat jūs nevarat noliegt.
— Viņš nav vainojams? — Pērsivala Forda plānās lūpas uz mirkli sakniebās ciešāk. — Džo Gārlends ir izlaidīgs un slinks. Viņš arvien bijis dienaszaglis un slaists.
— Bet tas nav nekāds iemesls, lai jūs tā medītu viņu. Es jūs vēroju no paša sākuma. Pats pirmais, ko jūs apsā- kāt, kad, atgriezies no koledžas, atradāt viņu strādājam plantācijā par lauka lutia\ — jūs viņu atlaidāt, kaut gan jums pieder miljoni, bet viņš saņem sešdesmit dolāru mēnesī.
— Tas nebija pirmais, ko apsāku, — atteica Pērsivals Fords oficiālā balsī, kādā bija paradis runāt komiteju sapulcēs. — Vispirms es izsacīju viņam brīdinājumu. Pārvaldnieks teica, ka viņš esot dūšīgs luna. Šai ziņā man nebija nekādu iebildumu. Runa bija par to, kā viņš dzīvoja ārpus darbalaika. Viņš ārdīja manas darbības rezultātus straujāk, nekā es spēju tos atjaunot. Kāda gan nozīme bija svētdienas skolām, vakarskolām un šūšanas kursiem, ja vakaros turpat atradās Džo Gārlends ar saviem nolādētajiem ģitāras un ukuleles trinkšķiem, ja viņš tur dzēra un dejoja hula? Kad biju viņu jau brīdinājis, es reiz nejauši uzdūros viņam — to es nekad neaizmirsīšu, — uzdūros tur lejā pie strādnieku būdām. Tas notika vakarā. Jau pa gabalu dzirdēju hula dziesmas, bet tad arī ieraudzīju to skatu. Tur bija meičas, kas mēnesnīcā dejoja savas nekaunīgās dejas, — tās pašas meitenes, kam biju ziedojis tik daudz pūļu, lai iemācītu viņām tikumīgi dzīvot un pareizi uzvesties. Bez tam vēl, atceros,
1 Strādnieks, algādzis.
iris no šīm meitenēm tikko bija beigušas misijas skolu. Skaidra lieta, es izsviedu Džo Gārlendu. Es zinu, tas pats notika arī Hilo. Ļaudis apgalvo, it kā es jaucies svešās darīšanās, uzstādams, lai Mēsons un Fičs atlaiž Gārlendu. Bet to taču misionāri pieprasīja no manis. Ar savu kļūmo paraugu Gārlends grāva visu viņu darbību.
— Vēlāk, kad viņš sāka strādāt uz dzelzceļa — uz jūsu dzelzceļa, viņu atlaida bez jebkāda iemesla, — Kenedijs izaicinoši atgādināja.
— Nebūt ne, — atbilde sekoja strauji. — Es viņu uzaicināju savā kabinetā un veselu pusstundu runāju ar viņu.
— Jūs atlaidāt viņu par nespējību darbā?
— Par amorālu dzīves veidu, ja vēlaties zināt.
Kenedijs griezīgi nosmējās.
— Kāds velns gan jums iepūtis galvā uzstāties par soģi un tiesātāju? Vai tad zemes īpašnieka stāvoklis jums piešķīris pārraudzību par jūsu labā vergojošo cilvēku nemirstīgajām dvēselēm? Esmu jūsu ārsts. Varbūt arī man rīt sagaidāms jūsu rīkojums — atteikties vai nu no viskija ar sodu, vai arī no jūsu aizgādības? Ko vēl ne! Ford, jūs uz dzīvi raugāties pārāk spīvi. Atcerieties, kad Džo bija iekūlies tajā kontrabandas ķezā (pie tam viņš nemaz nestrādāja jūsu uzņēmumā) un atrakstīja jums, lūgdams samaksāt par viņu soda naudu, jūs mierīgi ļāvāt viņam visus sešus mēnešus nostrādāt spaidu darbos uz rifa. Ne- piemirstiet, toreiz jūs pamētāt Džo Gārlendu nelaimē! Jūs viņu nežēlīgi atstūmāt; un tomēr es atceros pirmo dienu, kad jūs iestājāties skolā — mēs taču dzīvojām vienā pansijā, tikai jūs mācījāties dienas maiņā — un jūs vajadzēja iesvētīt skolas dzīvē. Trīsreizēja iegremdēšana zem ūdens peldbaseinā — atcerieties, tā bija kārtējā deva, kas jāsaņem katram jaunatnācējam skolniekam. Bet jūs turējāties pretī. Jūs apgalvojāt, ka neprotat peldēt. Jūs bijāt pārbijies, kritāt histērijā …