— Jā, zinu, — Pērsivals Fords gausi atteica. — Es biju nobijies. Un tie bija meli, jo es pratu peldēt… Es biju vienkārši nobijies.
— Un vai atceraties, kurš tad metās cīniņā par jums? Kurš meloja jūsu labā negantāk, nekā jūs pats pratāt melot, un zvērējās labi zinām, ka jūs tiešām nemākot peldēt? Kurš ielēca baseinā un izvilka jūs ārā pēc pirmās iegremdēšanas, un kuru par to tikko nenoslīcināja pārējie zēni, kas bija jau ievērojuši, ka jūs protat peldēt?
— Protams, atceros, — kaimiņš vēsi atteica. — Bet viens augstsirdības gadījums bērnībā neattaisno sliktu dzīves veidu visu pārējo mūžu.
— Viņš taču nekad jums nav nodarījis nekā ļauna — tieši jums pašam, es domāju.
— Nē, — skanēja Pērsivala Forda atbilde. — Tieši tas dara manu nostāju nesatricināmu. Man pret viņu nav itin nekāda personiska naida. Viņš ir slikts cilvēks, tas viss. Viņa dzīve ir slikta …
— Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka viņš nav ar jums vienis prātis par to, kādā veidā dzīve īsti jādzīvo,— ārsts iebilda starpā.
— Varat teikt arī tā. Tas nav svarīgi. Viņš ir laisks un…
— Ar ko pietiek, — atkal runātājs tika pārtraukts, — lai attaisnotu visas tās neskaitāmās reizes, kad jūs viņu izsviedāt no darbavietas.
— Viņš ir netikumīgs …
— Ak nu, beidziet taču reiz, Ford! Pietiek malt vienu un to pašu! Jūs esat visīstākais Jaunanglijas stīvmuguris. Džo Gārlends ir pa pusei kanaks. Jūsu asinis ir vēsas. Viņa asinis kūsā. Dzīve jūsu acīs ir pavisam kas cits nekā viņa acīs. Viņš caur dzīvi iet smiedams, dziedādams un dejodams, līksms, pašaizliedzīgs, draugs ikvienam — gluži kā bērns. Jūs caur dzīvi virzāties kā staigājoša lūgšanu mašīna, jums nav neviena drauga, izņemot taisnīgos, un taisnīgie ir tie, kuri par taisnīgu uzskata to pašu, ko jūs. Un galu galā — kas zina? Jūs dzīvojat kā cremīts. Džo Gārlends dzīvo kā lāga puisis. Kuram dzīve sniedz vairāk? Mēs par dzīvi tiekam atalgoti, kā paši zināt. Ja alga nav pietiekama, mēs pametam darbavietu, un tas tad arī, ticiet man, ir iemesls visām ar prātu apsvērtajām pašnāvībām. Džo Gārlends nomirtu badā ar to atalgojumu, kādu jūs saņemat no dzīves. Ieskatiet taču reiz, ka viņš ir citādi veidots! Tāpat jūs ciestu un mocītos ar algu, ko dzīve piešķir viņam, jo tās ir dziesmas un mīlestība, un …
— Miesaskāre, piedodiet, lūdzu, — Fords pārtrauca runātāju.
Kenedijs pasmīnēja,
— Jums mīlestība ir tikai vārds, kas sastāv no deviņiem burtiem, un definīcija, ko esat iemācījies no vārdnīcas. Bet mīlestību, īsto mīlestību, kas ir dzidra kā rasa un maigi pulsē cilvēka sirdī, — to jūs nemaz nepazīstat. Ja jau dievs radījis jūs un mani, vīriešus un sievietes, ticiet man, viņš radījis arī mīlestību. Bet griezīsimies nu atpakaļ! Ir laiks pārvilkt reiz svītru Džo Gārlenda vajāšanai. Tas nav jūsu cienīgi, tas ir gļēvi. Jums tagad vajadzētu pastiept roku un piedāvāt to viņam.
— Kālab gan man, nevis, teiksim, jums? — kaimiņš attrauca. — Kālab tad jūs nesniedzat viņam šo roku?
— Esmu to darījis. Patlaban arī es viņam sniedzu šo roku. Es mēģinu jūs pierunāt neizgāzt Labdarības komitejas priekšlikumu sūtīt viņu projām. Es viņam toreiz sameklēju darbu Hilo pie Mēsona un Fiča. Esmu apgādājis viņam savu pusduci darbavietu, no kurām visām jūs viņu izdzināt. Bet lai nu tas paliek. Nepiemirstiet tikai vienu, — nu, maza vaļsirdība jau jūs neaizvainos, — tā nav godīga rīcība, ja par cita grēkiem gribat atdarīt Džo Gār- lendam; pašam jums to vajadzētu atskārst, ka tieši jūs vismazāk drīkstētu to darīt. Ai, ai, jaunais cilvēk, tā nav laba uzvediba! Tas ir vienkārši nepieklājīgi.
— Nu es vairs nespēju sekot jūsu domu gaitai, — Pērsivals Fords atbildēja. — Jūs esat uzbraucis mākoņos ar kādu miglainu zinātnisku teoriju par iedzimtību un personisku bezatbildību. Bet kā jel kāda teorija spēj apgalvot, ka Džo Gārlends nav atbildīgs par saviem ļaunajiem darbiem, un tai pašā laikā darīt mani atbildīgu par tiem — vairāk atbildīgu nekā citi, ieskaitot pašu Džo Gārlendu? Tas sniedzas pāri manai saprašanai.
— Man šķiet, tā ir vai nu pārsmalcinātība, vai arī labais tonis, kas liedz jums aptvert manus vārdus, — Kenedijs asi atcirta. — Ir jau labi sabiedrības priekšā klusuciešot šo to ignorēt, bet jūs taču darāt daudz vairāk nekā tikai klusuciešot ignorējat.
— Kas tad tas būtu, lūdzami, ko es klusuciešot ignorēju?
Kenedijs bija noskaities. Kad viņš atbildēja, seju viņam klāja spilgtāks sārtums nekā parastais, ko tajā lēja kārtējās viskija devas.
— Jūsu tēva dēls.
— Bet ko jūs ar to gribat teikt?
— Velns ar ārā, cilvēk, jūs nevarat prasīt, lai es runātu vēl atklātāk! Bet, ja vēlaties, lai notiek: Aizeka Forda dēls — Džo Gārlends — jūsu brālis.