— Es runāju pavisam nopietni.
Rakstvedis pavirzījās nostāk.
— Jūs tak nedomājat teikt, ka nezināt to? — viņš iejautājās, un šis jautājums pats jau bija atbilde.
— Es gribu zināt.
— Nu, viņš ir … — Džons aprāva un bezpalīdzīgi pameta skatienu apkārt. — Vai jūs labāk nepajautātu kādam citam? Visi domā, ka jūs zināt. Mēs arvien domājām…
— Jā, turpiniet vien!
— Mēs arvien domājām, ka tieši tāpēc jūs viņu neieredzat.
Aizeka Forda fotogrāfijas un miniatūrattēli atkal rindu pēc rindas traucās caur viņa dēla smadzenēm, un visapkārt gaisā šķita rēgojamies spoki Aizeka Forda izskatā.
— Novēlu jums arlabvakaru, ser, — viņš saklausīja rakstvedi sakām un redzēja, ka tas sāk klibot projām.
— Džon! — viņš strupi uzsauca.
Džons panācās atpakaļ un palika stāvam tam līdzās, mirkšķinādams acis un nervozi laizīdams lūpas.
— Klausieties, jūs man tomēr nekā nepateicāt.
— Ak tā, par Džo Gārlendu?
— Jā, par Džo Gārlendu. Kas viņš ir?
— Viņš ir jūsu brālis, ser, ja nu reiz man tas jāsaka, kaut gan ne man tādas lietas sakāmas.
— Pateicos, Džon! Arlabvakar!
— Un jūs tiešām nezinājāt? —• vecais vīrs taujāja, labprāt vēl gribēdams pakavēties, kad nu pats bīstamākais brīdis bija garām.
— Pateicos, Džon! Arlabvakar! — viņš saņēma par atbildi.
— Jā, ser, pateicos, ser! Man liekas, ka būs lietus. Arlabvakar, ser!
Tieši no skaidrajām debesīm, ko pildīja vienīgi zvaigznes un mēnesnīca, norasināja lietutiņš, tik sīks un smalks, ka drīzāk līdzinājās nemanāmām tvaika strūkliņām. Neviens tam neveltīja ne mazākās vērības, bērni turpināja rotaļas, basām kājām lakstīdami pa zālīti un lēkādami pa smiltīm; un pēc piecām minūtēm lietus jau bija pāri. Dienvidaustrumos pret zvaigznēm atēnojās Dimanta Galvas kratera tumšais plankums ar asi iezīmētām aprisēm. Pēc gurdeniem starpbrīžiem bangotne aizšļāca putu mutuļus pāri smilšu joslai līdz pat mauram, un tālumā kā melnus punktiņus varēja viest cilvēkus, kas mēness gaismā peldējās. Apklusa dziedātāju balsis, kas bija skandējušas valša melodiju, un klusumā kaut kur no koku paēnas atšalca sievietes smiekli — tas bija mīlas sauciens. Pērsivals Fords satrūkās, šie smiekli viņam atsauca atmiņā Kenedija vārdus. Lejā pie smiltīs izvilktajām airu laivām viņš redzēja kanakus — vīrieši un sievietes laiski sapņaini zvilnēja pludmalē, un sievietes bija tērpušās baltos holoku; pret vienu šādu holoku viņš pamanīja laivas stūrmaņa tumšo galvu atdusamies uz sievietes pleca. Vēl tālāk, kur pretī ieejai lagūnā smilšu strēmele paplašinājās, varēja vērot vīrieti un sievieti soļojam plecu pie pleca. Kad tie tuvojās apgaismotajai lanai, viņš pamanīja, ka sievietes delna noslīd līdz viduklim, lai atbīdītu roku, kas turēja to apskautu. Tad abi pagāja garām; Pērsivals Fords sveicinādams palocīja galvu pret kapteini, ko pazina, un kāda majora meitu. Dzīves putekļi, jā, tā tas ir, un cik daudz aptver šie vārdi! Atkal no algarobas lapotnes tumšās paēnas atšalca sievietes smieklu vilnis — mīlas sauciens; garām viņa krēslam japāņu auklīte rādamās vadīja uz dusu baskājainu mazuli. Dziedoņu balsis maigi un kūstoši salējās havajiešu mīlas dziesmā, un pa lanai, rokas savijuši, no jauna sāka slīdēt un virpuļot virsnieki ar sievietēm; un vēlreiz zem algarobas kokiem iesmējās sieviete.
Bet Pērsivals Fords prata vienīgi noraidīt visu to. Viņu kaitināja sievietes mīlas smiekli, stūrmanis, kura galva bija noslīgusi uz baltā holoku, mīlētāju pāri, kas staigāja pa liedagu, dejojošie virsnieki un sievietes, mīlas sumi- nātāju dziedoņu balsis un viņa paša brālis, kurš līdz ar citiem dziedāja zem hau kokiem. Jo sevišķi viņu kaitināja smejošā sieviete. Viņa domas pēkšņi bija sākušas darboties pavisam neparastā virzienā. Viņš ir Aizeka Forda dēls, un tas, kas atgadījies ar Aizeku Fordu, var atgadīties arī ar viņu. Šī doma sadzina vaigos vāju notvī- kuma sārtmi un durstija viņu ar dzeļošu kauna sajūtu. Pērsivals Fords izbijās no tā, kas varbūt snauž viņa asinīs. Gluži tā, it kā viņš pēkšņi būtu uzzinājis, ka tēvs bijis spitālīgs un ka viņa paša asinīs var slēpties šās briesmīgās sērgas dīgļi. Aizeks Fords, šis stingrais tā kunga karavīrs, — vecs liekulis! Kāda gan atšķirība starp viņu un jebkuru bīčkomeru? Lepnības nams, ko Pērsivals Fords bija sev uzcēlis, draudēja sagrūt pār viņa galvu.
Stundas ritēja, armijas ļaudis smējās un dejoja, iezemiešu orķestris spēlēja bez mitas, un Pērsivals Fords mocījās ar satriecošo problēmu, kas tik piepeši bija viņam uzbrukusi. Viņš klusībā lūdza dievu, atspiedis elkoni pret galdu un balstīdams galvu uz rokas; no malas vērojot — gurdens skatītājs. Deju starplaikos virsnieki ar savām dāmām un privātie viesi bariem viļņoja ap Pērsivalu Fordu, konvencionāli tērzēdami, bet, kad tie aizplūda atpakaļ uz lanai, viņš no jauna nodevās mokpilnajam cīniņam tieši no tās vietas, kur bija to pārtraucis.
Pamazām viņš sāka atkal lipināt kopā savu drupās satriekto Aizeka Forda ideālu, un par cementu viņam noderēja izgudri viltīga loģika. Šāda loģika spēj veidoties vienīgi egoistisku cilvēku smadzeņu laboratorijā, un tā kalpo labi. Pērsivalam Fordam šķita pats par sevi saprotams, ka viņa tēvs bijis darināts no smalkāka māla nekā visi pārējie cilvēki; tomēr vecais Aizeks vēl atradās tikai tapšanas stadijā, kamēr viņš, Pērsivals Fords, jau ir pilnveidots. Viņš pat centās attaisnot savu tēvu, pats iekvēlodamies cēlā sajūsmā par šo savas pilnības pierādījumu. Viņa vārgais un niecīgais es pieauga līdz kolosāliem apmēriem. Nu viņš bija dižens diezgan, lai spētu piedot. Viņš tvīka cildenā tīksmē, par to domādams. Aizeks Fords bija dižs, bet viņš ir vēl dižāks, jo spēj piedot Aizekam Fordam un pat no jauna pacelt to svētajā vietā savās atmiņās, kaut arī šī vieta vairs nebūtu gluži tik svēta, kā bijusi līdz šim. Tāpat viņš klusībā izteica atzinību Aizekam Fordam par to, ka tēvs ignorējis šā sava vienīgā kļūmīgā soļa iznākumu. Nu jauki, arī viņš to ignorēs!