Džeks Londons
Li Vana ar gaišo ādu
— Saule slīd uz rietu, Kanim, un dienas karstums ir noplacis!
Li Vana uzsauca šos vārdus vīrietim, kas bija paslēpis galvu zem vāverādu pārsega, bet sauca viņa klusināti, it kā nevarētu izšķirties starp pienākumu modināt un bažām pamodināt. Jo Li Vana baidījās no sava staltā vīra, kas nelīdzinājās nevienam citam vīrietim, kādus viņa pazinusi.
Brieža gaja sāka neganti čurkstēt, un Li Vana pavilka pannu uz kvēlošo ogļu kaudzītes malu. Strādādama sieviete piesardzīgi pašķielēja uz abiem Hudzona līča suņiem, kas vēroja katru viņas kustību, kārīgi izkāruši sarkanās mēles, no kurām pilēja slienas. Tie bija milzīgi, pinkaini dzīvnieki, kas tupēja pievēja pusē pret sīko dūmu strūkliņu, lai paglābtos no moskītu miriādēm. Kamēr Li Vana pavērsās sānis, lai pamestu skatienu lejup pa krauju, kur starp pakalniem viļņoja ūdens pārpilnā Klon- daika, viens no suņiem, līzdams uz vēdera kā tārps, pielavījās pie ugunskura un ar veiklu ķepas sitienu, gluži kā kaķis, norausa no pannas gabalu karstās gaļas. Tomēr ar acs kaktiņu Li Vana suni bija pamanījusi un zvēla ar apdeguli tam pa purnu, bet suns, zobus atņirdzis, ņurdēdams pavilkās atpakaļ.
— Neko darīt, Olo, — Li Vana pasmējās, atlikdama gaļas gabalu atpakaļ vietā un nenolaizdama acu no suņa. — Tu allaž esi badains, un tālab tavs deguns tevi mūždien ieved visādās nepatikšanās.
Taču Olo biedrs bija viņam pievienojies, un nu abi suņi sadumpojās pret sievieti. Arvien uzplūstošajos niknuma viļņos spalva uz muguras un kumbra tiem sabozās, plānās lūpas raucās sirdīgās krunkās un savilkās augšup, biedīgi un draudīgi atsedzot ilkņus. Pat rievotās nāsis trīsēja mežonīgā satraukumā, un abi suņi rūca kā vilki, ar visu savai sugai piemītošo niknumu un ļaunprātību, kas tos skubināt skubināja lēkt sievietei klāt un raut viņu gar zemi.
— Tu arī, Baš, esi tikpat negants kā tavs saimnieks, un arvien tu centies iekost rokā, kas tevi baro! Nu ko tu jaucies svešās darīšanās! Še tev par to! Še vēlreiz!
Klaigādama Li Vana vēzējās pret suņiem ar apdegušu zaru, taču dzīvnieki izvairījās no sitieniem un pat nedomāja atkāpties. Viņi pašķiras un nu tuvojās sievietei katrs no savas puses, ņurdēdami un zemu pieplakuši. Li Vana bija cīnījusies ar vilku suņiem par virskundzību jau kopš tā laika, kad vēl ģeņģeroja starp tipi zvērādu starpsienām, tāpēc saprata, ka nupat tuvojas krīze. Bašs bija jau apstājies un ar spriegi savilktiem muskuļiem gatavojās lēcienam, Olo vēl virzījās tuvāk, izvēlēdamies piemērotu cīņas distanci.
Turēdama katrā rokā pa liesmojošam zaram aiz apdegušajiem galiem, Li Vana salīkusi gāja zvēriem tieši virsū. Olo pakāpās atpakaļ, bet Bašs lēca, un tieši lēcienā viņa tam trāpīja ar degošo ieroci. Suns novēlās zemē, un sieviete iegrūda kvēlošos gruzduļus tam pašā rīklē; atskanēja skaudri sāpju kaucieni, un nosmirdēja pēc gruzdošas miesas un vilnas. Nikni atkozdamies, suns sāniski lēca projām, vai traks aiz bailēm, cenzdamies aizrāpties drošā attālumā, kur sieviete to nevarētu aizsniegt. Olo otrā pusē jau bija sācis atkāpties, kad Li Vana tam atgādināja savu virskundzību, iesviezdama ar smagu pagali pa sāniem. Abi dzīvnieki degošo pagaļu krusā manījās projām un apstājās tikai pašā apmetnes malā, kur, pārmaiņus smilkstēdami un rūkdami, sāka aplaizīt brūces.
Li Vana nopūta pelnu,s no gaļas un atkal apsēdās. Sirds tai ne brīdi nebija iepukstējusies straujāk, un sadursmi tā jau tūdaļ bija aizmirsusi, jo tas bija parasts, ikdienišķs notikums. Kanims visas jezgas laikā nebija pat pakustējies, gluži otrādi — viņš krāca vēl dūšīgāk.
— Celies, Kanim! — Li Vana uzsauca. — Dienas karstums ir mitējies, un taka gaida mūsu kājas.
Vāverādu pārsegs sakustējās, un brūnīgsnēja roka to parausa sānis. Aizmigušā plakstiņi notrīsēja un atkal aizkrita ciet.
«Viņa nesamais ir smags,» Li Vana nodomāja, «viņš ir noguris pēc šārīta pūliņa.»
Moskīts iedzēla viņai skaustā, un viņa apzieda neaizsegto vietu ar mitriem māliem no pikas, kas atradās ērti pa rokai. Visu rīta cēlienu, ar pūlēm kāpdami augšup pa ūdensšķirtnes kalnāju, viņi bija ietīti šās kustoņas mākulī, un kā vīrietis, tā sieviete bija triepuši sev uz miesas šķidro javu, kas, saulē izžūdama, apldāja viņu sejas kā ar māla masku. Sejas muskujiem kustoties, šī maska arvien apdrupa un nepārtraukti tika atjaunota, tā ka mālu kārta bija nevienāda biezuma, un abi viņi izskatījās visai dīvaini.
Li Vana maigi, bet neatlaidīgi purināja Kanimu, līdz tas pacēlās sēdus. Viņa pirmais skatiens pievērsās saulei, un, izpētījis šo debess laikrādi, viņš aptupās pie ugunskura un kārīgi ķērās pie gaļas. Viņš bija slaiks indiānis, veselas sešas pēdas garš, ar platām krūtīm un spēcīgiem muskuļiem, acis viņam bija skadrākas un izstaroja daudz vairāk inteliģences nekā lielākai tiesai viņa tautības cilvēku. Skarbas līnijas dziļi vagoja viņa seju, un šis ārējais skarbums, apvienots ar primitīvu bardzību, liecināja par nelokāmu raksturu, par to, ka šis cilvēks nemēdz novērsties no mērķa un iespītējies ir spējīgs uz negantu nežēlību.
— Rītdien, Li Van, mēs dzīrosim. — Viņš pamatīgi izsūkāja smadzeņu kaulu un pasvieda to suņiem. — Mēs ēdīsim ar kausētu speķi ceptas pankūkas un cukuru, kas ir vēl garšīgāks par …
— Pankūkas? — viņa pārjautāja, dīvaini izrunādama šo nepierasto vārdu.
— Jā, — Kanims augstprātīgi attrauca, — un es tev iemācīšu jaunus ēdiena gatavošanas paņēmienus. Tu nepazīsti ēdienus, kurus es pieminēju, un daudz ko citu tu vēl nepazīsti. Tu savas mūža dienas esi nodzīvojusi sīkā zemes stūrītī un nekā nezini. Bet es … — viņš izslējās un lepni palūkojās sieva, — es esmu liels ceļotājs un esmu bijis visās vietās, pat pie baltajiem cilvēkiem; es zinu viņu paražas un vēl daudzu citu tautu paražas. Es neesmu koks, dzimis stāvēšanai visu mūžu viena vietā, nezinot, kas atrodas aiz nākamā pakalna, jo es esmu Kanims — Kanoe, radīts, lai kustētos šurp un turp, lai ceļotu un izpētītu pasauli krustām un šķērsām.