— Kā tad ar haizivīm? — Deilijs painteresējās.
— Mūsu komandieris apgalvoja, ka jūsu vārds jau ierakstīts haizivju ēdienu kartē.
— Haizivis? Pat neredzēju. Sākumā peldēju ļoti ātri, stāsta, straujas kustības tās atbaidot; pēc tam bija tumšs, haizivis laikam nevarēja mani saskatīt, — žurnālists pajokoja. — Starp citu, visu laiku par to vien domāju, kā nepazaudēt fotoaparātu ar filmu. Un tomēr pazaudēju! Neveicas gan! Būtu mani labāk haizivs aprijusi! Bet, tā kā tas nav noticis, man laiks izpildīt savu svēto pienākumu pret lasītājiem. — Un viņš piecēlās, lai uzmeklētu radistu.
— Lasītāji uzgaidīs, — Mūns viņu apturēja. — Mani interesē vēl dažas detaļas.
— Visus sīkumus uzzināsiet no manas reportāžas!
— Nenāk ne prātā! Man vajadzīgs nevis sensacionāls apraksts, bet precīza informācija. Kāds bija avārijas cēlonis?
— Es jau stāstīju … Vainīgs ugunsgrēks.
— Tas ir tikpat kā pasacīt: atomsprādzienu izraisīja atombumba. Man ir svarīgi zināt, kur un kā izcēlies ugunsgrēks?
— Nezinu. Neesmu speciālists.
— Toties komandieris bija speciālists. Viņam gan vajadzēja zināt vai vismaz nojaust, kāpēc lidmašīna aizdegusies.
— Biju pārāk aizņemts, lai intervētu viņu šai sakarībā, bet.. .
— Protams, aizņemts, fotografējot briesmīgo dūmu un liesmu grīsti, — Mūns noteica ar rūgtu ironiju.
— Ne tikai. Es, piemēram, nolēmu, ka lasītājus interesēs dramatiskais ieraksts borta žurnālā, un nofotografēju to.
— Vai atceraties to?
— Protams. «Pilotu kabīnē iekļūst dūmi. Aizsūtu stūrmani noskaidrot. Viņš ziņo, ka deg apakšējais sektors. Izzināt ugunsgrēka cēloni neizdodas.»
— Apburts loks! — Mūns norūca, aizpīpēdams jaunu cigāru. Ar sev piemītošo pacietību viņš sāka šķetināt pavedienu no otra gala.
— Spriežot pēc ieraksta, dūmi iekļuva vispirms pilotu kabīnē un tikai pēc tam pasažieru salonā?
— Jā.
— Tatad ugunsgrēka izcelšanas vieta atradas zem pilotu kabīnes.
— Ļoti iespējams.
Deilijs saspringa — beidzot Mūnam izdevies atrast pavedienu. To varēja saprast pēc tā, cik kāri viņš ievilka dūmu.
— Paldies! — Mūns noteica un atviegloti izpūta kuplu dūmu strūklu. — Bet tagad, Sven, esiet tik mīļš un atsvaidziniet savu atmiņu. Vai pirms dūmu parādīšanās jūs nedzirdējāt kādu neparastu skaņu?
— Kad pieminējāt atombumbu, man tūdaļ radās asociācija … Es atcerējos tieši šo skaņu . . .
— Ko tā atgādināja?
— It kā zem mums būtu kaut kas ar troksni lūzis vai sprādzis.
—- Varbūt saplīsa benzīna vads un ugunsgrēks izcēlās tieši tādēļ?
Deilijs pasmīnēja. Tas bija tipisks piemērs Mūna izmeklēšanas metodei. Izvirzījis hipotēzi, viņš sākumā meklēja nevis apstiprinājumu, bet, tieši otrādi, — pūlējās atrast visas iespējas tas apgāšanai. Un tikai tad, kad negatīvie varianti atkrita c its pēc cita, hipotēze kļuva par pamatu tālākajiem slēdzieniem. Tā tas bija arī šoreiz.
— Man jūs jāsarūgtina, — Svens teica. — Degviela plūda normāli, visi motori strādāja līdz pēdējam momentam.
— Gluži otrādi. Jūs mani ārkārtīgi iepriecinājāt. Varu jums pateikt, ko tobrīd dzirdējāt. Tas bija sprādziens.
— Sprādziens?! — Svens jutās pārsteigts.
— Bez šaubām. Tieši tāpēc jums radās zemapziņas asociācija. «Bultai» tieši zem pilotu kabīnes atrodas bagāžas glabātuve. Kā zināms, tajā novieto' ceļasomas. Bet ceļasomā var ielikt ne tikai pikantu žurnālu ar seks- bumbas attēlu, bet arī īstu bumbu.
— Sprādziens! Tas taču grandiozi! Reportāža, kādas vēl nav bijis pasaulē! Tūlīt, nekavējoties … — No satraukuma Svens bija zaudējis spēju sakarīgi runāt. Ar viņu notika kaut kas neaprakstāms. Vicinādams rokas, Svens aizskrēja pie radista.
Mūns pasmaidīja. Pēc minūtes Svens atskrēja atpakaļ. Viņš bija satricināts.
— Radists apgalvo, ka jūs esat aizliedzis viņam pieņemt no manis ziņojumus!
— Jā! Atcerieties tos cilvēkus, kas noslīkuši okeānā! Jūs arī varējāt būt starp tiem. Vjetnamiešus, kas degošajā lidmašīnā klusu ciešot aplika glābšanas vestes … Komandas locekļus, kas līdz pēdējam brīdim palika savos posteņos! Visus šos cilvēkus, par kuru vīrišķību atsaucaties ar tādu cieņu . .. Vai gribat, lai tie, kas vainīgi viņu bojā ejā, saņemtu pēc nopelniem?
— Gribu! Bet nekādi nevaru saprast, kāds tam sakars ar manu reportāžu?
— Katastrofas vaininieki cer, ka okeāns noslēpa visas pēdas. Ka nepaliks neviens liecinieks, tāpat kā tas bija ar «Zelta bultu». Ļaunākajā gadījumā uz to, ka katastrofu pārcietušie nespēs izskaidrot tās cēloni.. . Par to, ka viņu aprēķini ir pareizi, liecina kaut vai ieraksts borta žurnālā … Ja nebūtu manis, jūs tā arī nezinātu . ..
— Jūs uzskatāt, ka mana reportāža priekšlaicīgi atklās jūsu kārtis?
— Kāda apķērība! .. . Viņi būs jūsu visuzmanīgākie, vispateicīgākie lasītāji! Izlasīs un sacīs: «Jāņem kājas pār pleciem, kamēr vēl šis nolādētais Mūns nav pataisījis mūs par galvas tiesu īsākus!»
— No jūsu viedokļa jums-varbūt arī ir taisnība. Bet jūs nevarat iedomāties, ko tas nozīmē žurnālistam! Tikpat kā jums neapcietināt slepkavu, iekāms tas nav sniedzis man interviju! Vēl ļaunāk! Manās rokās ir milzīgs kapitāls, bet es esmu spiests glabāt savu bagātību firmas «Mūns un Deilijs» ugunsdrošajā skapī un nevaru laist to apgrozībā! Tas ir vairāk nekā briesmīgi!