Mūns klusēja. Viņš nebija spējīgs izrunāt ne vārda.
— Ko jūs tur klusējat?! Dieva dēļ, neatvainojie- ties! . .. Nepaguvu pateikt pašu galveno! Pasūtīju steidzamu sarunu ar Maskavu .. . Tikai, ņemiet vērā, uz jūsu rēķina. Esmu pārāk trūcīgs, lai atļautos tādu izšķērdību.
— Maskavu? Kāds tam sakars ar Maskavu? — Mūns nekā nesaprata.
— Tas pats. Pieprasīju precīzas ziņas. Man atsūtītajam pārskatam ir tīri informatīvs raksturs. Tajā nav atspoguļoti visi zinātnisko pētījumu rezultāti. . . Tātad varat vēl cerēt!
Tai laikā, kad pienāca atbilde no Maskavas, «Zibens» jau riņķoja virs «Oranžās bultas» bojā ejas vietas.
Katrs kavēja laiku kā prazdams. Mūns nervozi košļāja sen apdzisušu cigāru, Deilijs drudžaini bārstīja asprātības. Bet Svenā, atradis kinokameru, filmēja tos abus savai nupat iecerētajai sensacionālajai televīzijas filmai.
Ik piecas minūtes radists uzņēma sakarus ar profesoru. Katras piecas minūtes Mūns sajuta kaut ko elektriskam triecienam līdzīgu. Pēc tam bija tāda sajūta, it kā viņš būtu galīgi izlādējies. Beidzot profesoru savienoja ar Maskavu.
Piecas minūtes vēlāk Mūns pašrocīgi pieskrūvēja augšējo daļu ūdenslīdēja skafandram. Mērot dziļumus, krievu ekspedīcija bija konstatējusi šajā vietā jūras dibena pacēlumu līdz simt divpadsmit pēdām no ūdens virsmas. Kopā ar salu, uz kuras tika atrasts Svens, tā bija viena no apakšzemes izvirdumā radušās kalnu grēdas augstākajām smailēm. Tā bija milzīga veiksme!
«Zibens» līgani šūpojās sīkos vilnīšos. Ūdenslīdēja palīgs grieza vinču, Svens — kinokameru. Pēdu pēc pēdas filma iemūžināja apkārtstāvošo cilvēku satrauktās sejas. Pēdu pēc pēdas gaisa vads, falle un telefona vads iegrima ūdenī. - N
— Redzu lidmašīnu! — ūdenslīdējs ziņoja pēc trešās nolaišanās.
Pēdējo stundu sasprindzinājums bija prasījis visus Mūna spēkus. Vietu pie telefona ieņēma Deilijs. Klausulē laiku pa laikam atskanēja aprauti teikumi:
— Sasniedzu dibenu… Pārāk daudz dūņu . . . Nekas nav redzams . .. Tagad labāk . .. Redzu līķus . .. Pazīt nav iespējams .. . Sejas sakropļotas . .. Briesmīgs skats . .. Vairāk nevaru . .. Ceļos augšā .. .
— Vairs nevarot, taisās iznirt, — atkārtoja Deilijs.
— Nekādā ziņā, — Mūns pietrūkās. — Ja viņš iedomāsies līst laukā no ūdens katras trīs minūtes, mēs notupēsim šeit līdz pastardienai.
Izrāvis klausuli Deilijam no rokām, Mūns kliedza:
— Vai tiešām neesat redzējis miroņus? Ja viņi jums nepatīk, varat neskatīties!
— Slikti dzirdu… Nokāpiet labāk pie manis! — norūca ūdenslīdējs, tomēr paklausīja.
— Uzklausiet mani! — Mūns kliedza. — Līķi mani neinteresē. Par tiem pastāstīsiet mūsu žurnālistiem . .. Mani interesē priekšējā bagāžas telpa… Pārmeklējiet to . . .
Mūns atkal nodeva klausuli Deilijam un bez spēka atlaidās uz metāla platformas.
— Bagāžas telpā nevaru iekļūt, — pēc brīža ziņoja ūdenslīdējs. — Ieeju aizbarikādē apdegušās lidmašīnas daļas . .. Nāksies attīrīt.. . Meklēt citu ceļu? Sapratu!… Iekļūt salonā pa rezerves izeju … Salonā peld apdeguši līķi. .. seši. .. trīspadsmit.. . septiņpadsmit…
— Ko viņš tur dara? — Mūns vaicāja.
— Skaita līķus.
Mūns atkal paķēra klausuli:
— Velns pārāvis! Nezaudējiet laiku! Neviens nav jūs lūdzis nodarboties ar statistiku. Sameklējiet ieeju bagāžas telpā!
— Atradu! — pēc kāda laika ziņoja ūdenslīdējs.
Taču pārmeklēt to vairs nepaspēja, jo beidzās maksimālais laiks, kādu ūdenslīdējs drīkstēja pavadīt tādā dziļumā.
Ceturtā nolaišanās. Collu pēc collas pārmeklēja pilnīgi izdegušo bagāžas telpu. Ar katru minūti mazinājās cerība, ka izdosies atrast elles mašīnas atliekas.. . Piektā nolaišanās, ūdenslīdējs atgriezās tukšām rokām.
— Neko darīt, vajadzēs pārtraukt! — Deilijs konstatēja.
— Tieši otrādi, turpināt! Neizkustēšos no vietas, kamēr nebūšu pilnīgi pārliecināts, ka nekā neatradīsim. Jāmeklē! Vēl un vēl! Ja ne bagāžas telpā, tad kaut kur tuvumā, lidmašīnas priekšā. Mēs zinām, ugunsgrēks sācies lejā, zinām, kādēļ tas sācies … Nevar būt, ka no bumbas korpusa nebūtu palikusi pāri kaut vai šķemba!
Nākamajā dienā meklēšana turpinājās, taču ar tādiem pašiem rezultātiem.
Sākumā Mūns pats uzturēja sakarus ar ūdenslīdēju, bet noklausīties bezgala vienmuļos ziņojumus bija pāri viņa spēkiem. Mūns nodeva telefonu Deilijam un aizgāja uz salonu. Tur viņš sēdēja pilnīgā apātijā. Ik reizi, kad aiz durvīm atskanēja Deilija skaļā balss, Mūns satrūkās un ieklausījās. Atkal nekā! Viņš iegrima pussnaudā. Ausīs joprojām skanēja klusināta ūdenslīdēja balss: «Pagaidām nekā … Nekā neatradu … Nekā neredzu . .. Nekā … Nekā . .. Nekā . . .»
— Mister Mūn! — Kāds pieskārās viņa plecam. — Mostieties!
Mūns apjucis uzlēca kājās. Viņa priekšā stāvēja komandieris.
— Mēs tūlīt aizlidojam … Vēl tikai gaidu, kamēr iznirs ūdenslīdējs. Sākas vētra.
Tikai tagad Mūns pamanīja, ka grīda šūpojas mazliet stiprāk nekā līdz šim.
— Kas par to? — viņš spītīgi noprasīja.
— Ja paliksim, vairs nespēsim pacelties. Vai zināt, kas tad ar mums notiks! Es nemaz nerunāju par ūdenslīdēju . . . Instrukcijās paredzēts, ka pat pie nelielas viļņošanās zemūdens darbi jāpārtrauc.
— Pie velna instrukciju! … Dodiet man kaut vai pusstundu!
— Tam nav nekādas jēgas. Ja divās dienās nekā neesat atraduši, tad arī pusstunda nekā nedos.