— Pietiek! — Deilijs pēkšņi iebļāvās. — Vēl piecas minūtes — un es pārvērtīšos pārceptā bifštekā. Viens no diviem — vai nu mēs nekavējoties pērkam tropu uzvalkus… vai arī es izmetīšos Ādama kostīmā.
— Un samaksāsiet sodu par sabiedriskā miera traucēšanu! — Svens piezīmēja.
— Tas nav tik briesmīgi! Neaizmirstiet, ka visus izdevumus sedz misters Bredoks, — Deilijs iebilda.
Mūns pavēlēja rikšam piebraukt pie tuvākā gatavo apģērbu veikala. Veikli manevrēdami starp autobusiem, mašīnām un riteņbraucējiem, rikšas iegriezās blakus ielā. Viktorijas bulvāra žilbinošo baltumu tūdaļ nomainīja vienstāvu nameļi, gandrīz melni zem daudzus gadus krātās putekļu un dubļu kārtas. Visa iela bija viens vienīgs veikals. Uzvalkus pārdeva resns ķīnietis. Apģērbi karājās uz ielas. Pielaikošanas kabīņu nebija. Pir
cēji iztika bez tām. Pārmērīgi kautrīgs apmeklētājs varēja pārģērbties pašā veikaliņā, kur īpašnieks pa nakti ieslēdza savu preci. Izmeklējis uzvalku ar japāņu firr mas preču zīmi, Mūns nekaulēdamies samaksāja pieprasīto cenu, par ko īpašnieks ļoti brīnījās. Nemitīgi klanīdamies un starojoši smaidīdams, viņš rūpīgi iesaiņoja sviedriem piesūkušos apģērbus. Uz iesaiņojuma bija uzraksti četrās valodās: «Pērciet pie Min Lai-īse!» Šis pats aicinājums izdaiļoja zobu bakstāmos, kas tika pasniegti kā bezmaksas suvenīri.
— Redzat, ko nozīmē reklāma, — filozofiski piezīmēja Deilijs, iesēzdamies ratos. — Ik reizi, kad jums zobos iestrēgs rīsa grauds, jūs tūdaļ skriesiet iepirkties pie Min Lai-Tse! … Velti jūs atsakāties reklamēt mūsu firmu…
— Kā to saprast? — vaicāja Mūns.
— Redzēsiet! — Deilijs pasmīnēja.
Mūnam nebija laika atšifrēt šo divdomīgo frāzi. Rikšas apstājās pie policijas pārvaldes baltās ēkas.
Policijas priekšniekam, seram Viljamam Brokam, bija tipisks britu koloniju virsnieka izskats — ķieģeļu krāsas seja, īsi apcirpti, sirmi mati, gaišas ūsas. Jauns leitnants būdams, viņš ieradās šeit Interpola — starptautiskās policijas organizācijas uzdevumā un tā arī palika uz visu mūžu Singapūrā.
— Kas tie bija par laikiem! — sers Broks ņēmās jūsmot. — Jebkuras krāsas sievietes! Jebkurā daudzumā! Jebkurai gaumei. Līdz karam tikai Saigona un Hon- konga varēja konkurēt ar Singapūru . .. Un tagad? — sers Broks rūgti nopūtās. — Vai tad mēs šodien spējam iedzīt Ameriku un Rietumeiropu? Ko viņi tik neizgudro! … Jā, mēs atpaliekam, bezcerīgi atpaliekam! Ar ko šodien varam iepriecināt asu izjūtu mīļotājus? Ar spēļu namiem? Ar opija smēķētavām! Bērnudārzs!
Sers Broks bēdīgi pamāja ar roku. Likās, viņš noslauka no vaiga neredzamu asaru.
Izmantodams pauzi, Mūns izklāstīja sava nāciena iemeslus. Lai dzītu pēdas noziedzniekiem Singapūras teritorijā, bija nepieciešama vietējās policijas atļauja un atbalsts.
— Domājat, elles mašīnu noslēpis lidmašīnā kāds no lidlauka kalpotājiem? — Sers Broks domīgi pārlaida roku pāri galvai, izrāva īsu, sirmu matu un uzmanīgi to aplūkoja, it kā gaidīdams no tā kādu atklāsmi. Tā ir nesagaidījis, aizpūta matu un atkal pievērsās Mūnam. — Vietējie ir briesmīgi vazaņķi, tik vien sapņo, kā no- mušīt kādu vai uzspridzināt kaut ko. Ko tur runāt par lidmašīnu, ja viņi pat manu suni noindējuši! Tas tik bija suns! Kad spēlēju kroketu, viņš man visas bumbas pienesa zobos… — Sers Broks apklusa un domīgi paglaudīja galvu. Šoreiz viņš neizrāva matu, laikam nolēma pietaupīt svarīgākam gadījumam.
— Mēs ceram, ka jūs palīdzēsiet mums, ser Brok! — Mūns pārtrauca viņa pārdomas.
— Pats par sevi saprotams! Ar vislielāko prieku! Baltajam cilvēkam vienmēr jāatbalsta baltais, citādi visa pasaule aizies pie velna. Jo vairāk šoreiz… Cik saprotu, sprādzienu organizējuši komunisti? Mans svētais pienākums cīnīties ar . ..
— Ne gluži, ser Brok! Nacionālisti! Ultralabie!
— Nav svarīgi. Visi viņi ir nelieši… Vispirms izliekas par antikomunistiem, lai izlūgtos no mums vairāk, bet pēc tam kliedz: «Arā!» … Jā, bet piedodiet, kāpēc jūs nolēmāt, ka lidmašīna gājusi bojā sprādziena rezultātā? «Enterprise» komandieris … Starp citu, viņš ir mans brālēns no mātes puses, tas ir grāfu Vorviku sānatzarojums, trešais grāfs Vorviks bija Indijas vice- karalis, bet viņa krustmeita vēlāk apprecējās ar hercogu Glosteru … Piedodiet, liekas, esmu sapinies … Ar ko es iesāku?
— Ar brālēnu, — Deilijs pateica priekšā.
— Paldies! Nu, mans brālēns ziņoja, ka neviens katastrofas liecinieks nav palicis starp dzīvajiem.
— Liecinieks sēž jūsu priekšā! — Mūns dusmīgi norādīja uz smejošo Svenu. — Es jau stāstīju …
— Tā? — sers Broks izbrīnījās. — Nekādi nevaru atcerēties.
Vajadzēja izstāstīt visu no gala.
Sers Broks uzmanīgi noklausījās. Tad noglauda matus, iegrima domās, beidzot pamāja.
— Paldies … Tagad man viss skaidrs… — Viņš ar interesi aplūkoja Svenu. — Tātad esat nopeldējis ve
selas desmit stundas? Lielisks sportisks sasniegums… Mans brālēns no tēva puses, marķīzs Gotenhems, arī bija labs peldētājs, pat karaliskā kluba čempions, kaut gan, nē, toreiz viņš bija tikai baronets, par marķīzu viņš kļuva vēlāk, kad viņa onkulis… — sers Broks sastomījās un izklaidīgi paskatījās klātesošajos. — Liekas, atkal sapinos . .. Par ko es gribēju runāt?
— Nezinu, par ko jūs gribējāt, — aizmirsdams visas ceremonijas, Mūns noskaldīja. — Es personīgi runāju par to, ka man vajadzīga jūsu sankcija un atbalsts …
— Pilnīgi pareizi! — sers Broks apstiprināja. — Tas ir mans svētais pienākums. Bet jums nāksies paciesties vēl dažas dienas. Tikmēr varat iepazīties ar Singapūras interesantākajām vietām. Protams, laiki nav vairs tie, bet, piemēram, Šerī kundzes iestāde… Visaugstākā starptautiska klase .. . Tur ir pat bijusī Siamas princese, laikam dzirdējāt, viena no maršala Tana sievām, pēc viņa nāves mantinieki par lētu naudu izūtrupēja visu harēmu… Princese tādā iestādē! — sers Broks smagi nopūtās. — Atdota tikpat kā par velti! Jā, bēdīgi laiki aristokrātijai! …