— Liekas, jūs atkal esat sapinies,,, ser Brok, — Deilijs laipni atgādināja. Pamanījis, ka nokausētais Mūns gatavs nolikt ieročus, viņš metās tieši ugunī. — Jūs teicāt, ka nāksies gaidīt. Kādēļ? Mums dārga katra minūte.
— Jūtu jums līdzi. Bet viss lidlauka personāls, atskaitot priekšnieku, viņš ir anglis, Čarlzs Androps, bet zināt, ne no tiem Andropiem, kuri karalienes Elizabetes laikā saņēma …
— Bez ģenealoģiskiem sīkumiem! — Mūns ierēcās.
— Kāpēc gan ne? — Svens iejaucās. Šī saruna viņu uzjautrināja. Tagad viņam bija izdevība atspēlēties par viņa reportāžai uzlikto aizliegumu. — Turpiniet, ser Brok! Tas ir ārkārtīgi interesanti. Tātad karalienes Elizabetes Otrās laikā …
— Pirmās! — dusmīgi pārlaboja policijas priekšnieks. — Un, lūdzu, mani nesamulsināt. Viss aerodroma personāls sastāv no vietējiem iedzīvotājiem. Viņi nerunā angliski. Tātad nopratināšanai vajadzīgs tulks …
Bet visi policijas darbinieki, kuri prot vietējās valodas, iesaistīti operācijā «Papagailis».
— Vai tas gadījumā nav šifrēts nosaukums kaujas operācijai pret malajiešu partizāņiem? — Svens painteresējās. — Esmu tā kā lasījis, ka viņi likvidēti.
— Es arī esmu lasījis, — sers Broks nikni pateica. — Angļu laikrakstos. Bet, tā kā šie velni angļu avīzes nelasa, viņi vēl nekā nezina par savu likvidāciju un joprojām šauj … Bet lai ar viņiem noņemas armija. Man uzdots nodarboties ar papagaiļiem. Pārbaudu viņu politisko uzticamību.
— Jūs jokojat!
— Ha! Labi joki. Kad aģenti ziņoja, ka vietējiem ķīniešiem piederošie papagaiļi izkliedz pretvalstiskus lozungus, es arī mēģināju atpirkties ar joku. Teicu, tur nekā nevar darīt, viņi jau tā sēž aiz restēm… Mans pienākums izklīdināt demonstrācijas, nevis nopratināt krokodilus. Kas es galu galā esmu — policijas priekšnieks vai zooloģiskā dārza direktors? Nekas neiznāca! Kāds patriotiski noskaņots kretīns aizrakstīja vēstuli uz «Times». Nākamā dienā pavēle no Londonas! Parakstījis pats ministrs lords Breverijs. Visi Breveriji bija muļķi. Protams, atskaitot trīsdesmit pirmo lordu; tas bija pārāk gudrs un tādēļ nokļuva trako mājā… Šķiet, atkal sapinos … Zināt, cik Singapūrā papagaiļu? Desmitiem tūkstošu! Labprāt aizsūtītu tos visus ministram, lai pats pratina … Elles darbiņš! Varat paši pārliecināties.
Telpa, kur atradās spārnotie aģitatori, atgādināja izstāžu paviljonu. Patiesībā tas bija amerikāņu miljonāres dibinātās teosofu sektas modernā stilā būvēts svētnams. Svētnama cēlāji cerēja piesaistīt plašas vietējo iedzīvotāju aprindas, taču nO tā nekas neiznāca. Dievnams pārgāja kaučuka sabiedrības īpašumā, kura to izmantoja par noliktavu, kamēr sintētiskā kaučuka konkurence nepiespieda sašaurināt ražošanu. Tagad svētnīca piederēja pilsētas valdei. Lietus periodā to izmantoja gadatirgiem un sporta sacīkstēm.
Uz mistiskiem simboliem izrakstītās grīdas stāvēja neskaitāmi bambusa būri. Dažus rotāja mākslinieciski grebumi, citus smaili pagodu jumtiņi. Tajos lēca, tupēja, skraidīja, vēcināja spārnus tūkstoši daždažāda lieluma un nokrāsas papagaiļi.
Nezinātājam sākumā varēja likties, ka viņš nokļuvis putnu izstādē, kur uzvarētājiem pasniedz prēmijas par visspilgtākajām spalvām vai vislielāko izrunāto vārdu skaitu. Taču policijas darbiniekus, kas staigāja apkārt, interesēja nevis vārdu skaits, bet tikai saturs. Pieķēruši kārtējo papagaili nepiedodamā necienībā pret britu impērijas svētajiem pamatiem, viņi piestiprināja būrim attiecīgu zīmi un devās pie nākamā. Pašiem papagaiļiem laikam likās, ka viņi uzaicināti daiļrunības konkursā. Pakļaudamies vispārējai psihozei, krāšņie putni kladzināja bez pārtraukuma. Troksni vēl pastiprināja papagaiļu īpašnieku skaļie protesti un policistu lamāšanās.
— Diezgan! Man pietiek! — kaut kur aiz muguras atskanēja histērisks kliedziens. Mūns pagriezās. Kalsens, gara auguma cilvēks ar rusganu bārdiņu nikni iespēra ar kāju papagaiļa būrim un, aizspiedis ar rokām abas ausis, devās uz izeju. Sers Broks aizšķērsoja viņam ceļu.
— Kas jums lēcies, kņaz? … Tas ir krievu kņazs Šah- girejevs, strādā pie manis par tulku, — policijas priekšnieks paskaidroja. — Nolaidiet taču rokas! Vai jūs esat prātā jukuši!
Tulks nolaida rokas, bet tūdaļ atkal aizbāza ausis ar pirkstiem.
— Vēl ne, bet pamazām tuvojos šim stāvoklim … Divsimt piecdesmit papagaiļu trīs stundās … Daudz netrūka, un es pats būtu pārvērties papagailī. Dievs žēlīgais, tādu spīdzināšanu nav izdomājis pat lielais inkvizi- tors Torkvemāda.
— Kņazs — un tik vāji nervi! — sers Broks skumji nopūtās. — Jā, aristokrātija deģenerējas. Nav vairs tas, kas senajos laikos. Kad pie lorda Četema, viņš toreiz bija Īrijas vicekaralis, nemieru laikos ielauzās brēcošs pūlis, viņš pat acis nepamirkšķināja, tikai pavēlēja kambarsulainim noslēpt zelta karotes… Liekas, es atkal … Vai gadījumā neatceraties, par ko bija runa?
— Par to, ka misters Šahgirejevs brauks mums līdzi, — Mūns mēģināja atgriezt policijas priekšnieku reālajā pasaulē. — Lai parādītu mums Singapūras interesantākās vietas, — viņš dzēlīgi piemetināja.
— Protams! — sers Broks pamāja. — Tas ir mans svētais pienākums. Kņaz, noteikti aizvediet ciemiņus pie Šerī kundzes. Tikai nedodiet Siamas princesei pārāk daudz dzert! … Nabaga princese! — Sers Broks pavicināja roku, it kā noslaucīdams neredzamu asaru.
— Lielisks eksemplārs! — Deilijs smējās, pavadīdams ar skatieniem policijas priekšnieku, kas turpināja inspekcijas apgaitu. — Ko jūs par to domājat, Sven?… Sven … Sven, kur jūs esat!
Bet Svens nekā nedzirdēja. Un nevarēja nekā dzirdēt. Viņš vispār vairs nebija blakus. Izmantojis apstākli, ka operācija «Papagailis» piesaistīja viņa sargu uzmanību, viņš bija aizlaidies.