Izrādījās, ka dežurants, kas bija izvadījis reisā «Oranžo bultu», aizgājis mājās. Desmit minūtēs mašīna aizkļuva līdz ciematam, kur vieglās vienistabu uii divistabu mājās, tā sauktajos bungalo, dzīvoja lidlauka personāls. Mājiņas bija izvietotas ap četrstūri, kur atradās dušas, tenisa un golfa laukumi. Administrācija, acīm redzot, centās iepotēt padotajiem angļu dzīves veidu. Par rezultātiem liecināja spilgtiem tropiskiem ziediem aizaudzis tenisa laukums un anglis, kas pilnīgā vientulībā dzenāja golfa bumbiņu. Viņš mirka vienos sviedros, bet tomēr ar fanātisku centību turpināja savu dienišķo sporta rituālu. Droši vien tas bija pats aerodroma priekšnieks Čarlzs Androps, jo spēlēt tādā svelmē golfu spēj vienīgi angļi vai nenormālie.
Taksometrs pabrauca garām rozā krāsas bungalo.
— Stop! — Šahgirejevs pacēla roku.
— Dežurants, liekas, dzīvo iepretī, — Deilijs teica.
Šahgirejevs neatbildēja. Viņš ieklausījās gārdzošās
frāzēs, kas atskanēja no mājiņas.
— Dīvaini! Dzirdiet? Tas ir papagailis. Viņš izkliedz lozungus.
— Neredzu tur nekā dīvaina, — Deilijs piezīmēja.
— Liekas, jums bija laiks pierast, ka Singapūrā šie putniņi nodarbojas ar graujošām akcijām.
— Tieši tādēļ es brīnos. Mēs nejauši esam uzdūrušies ļoti retam eksemplāram. Šis papagailis ir pārliecināts antikomunists.
— Pie mums viņš taisītu karjeru. Viņu tūdaļ aicinātu uzstāties televīzijas pārraidē «Sirsnīga saruna ar namamātēm», — Deilijs pajokoja.
— Ciētiet klusu! — Mūns nepacietīgi apsauca.
— Kādā valodā viņš runā?
— Vjetnamiešu, — Šahgirejevs paskaidroja.
Mūns un Deilijs saskatījās.
No bungalo, kas atradās pāri ielai, iznāca malajietis. Viņš bija ģērbies baltās, platās biksēs un garā havajiešu kreklā. Koniskā cepure pasargāja no svelošās saules galvu, tumšās acenes —acis. Izrādījās, ka tas ir tas pats lidlauka dežurants, kuru viņi meklēja. Mūns apbēra viņu ar jautājumiem, galvenokārt par papagaiļa īpašnieku. ,
Nguens Bao Mins — tā viņu sauca — strādāja lidlaukā par mehāniķi. Dzīvoja samērā noslēgti, ne ar vienu nedraudzējās. Nguens bija Dienvidvjetnamas pavalstnieks un pirms pārbraukšanas uz Singapūru bija dzīvojis Saigonā. Laiku pa laikam viņš uz dažām dienām aizlidoja turp.
— Vai neatceraties, Nguens bija klāt, kad aizlidoja «Oranžā bulta»? — Mūns vaicāja.
— Manuprāt, nē. Manā brigādē viņš nestrādā… Bet galvot nevaru. Gadās, ka lidlauka darbinieki sagaida radus vai paziņas.
— Tātad jus varējāt arī nepamanīt?
— Pilnīgi iespējams. Jo vairāk tāpēc, ka toreiz biju pārāk aizņemts. Lidmašīna pienāca no Kairas ar nokavēšanos.
— Jūs neatgājāt no lidmašīnas?
— Nevienu mirkli.
Mūns neapmierināti saviebās. Kā būtu teicis pasjansa licējs: kārtis nedevās rokā.
— Sagādājiet man jiīsu brigādes darbinieku sarakstu, — Mūns teica un vēl vairāk savaibstījās. — Ieslē- dziet motoru! — viņš pavēlēja taksometra vadītājam. Sameklēt visu brigādi, runāt ar katru atsevišķi būtu briesmīgs laika tēriņš, gandrīz katastrofisks, jo Svena informācija jau varēja būt ēterā.
— Sakiet — vai šasijas bija kārtībā? — Deilijs pajautāja.
Mūns ar izbrīnu paskatījās uz savu palīgu. Sakoncentrējis visu uzmanību vienam jautājumam, viņš tūdaļ neaptvēra, kas Deilijam prātā. Sapratis izlamāja sevi par to, ka nebija pirmais izmēģinājis šo gājienu.
Malajietis padomāja.
— Liekas… Zināt, diennaktī izvadu divdesmit lidmašīnas, ja gadās speciālie reisi, vēl vairāk. Visu nevar atcerēties.
— Tomēr pamēģiniet! — Mūns teica ar uzsvaru.
Šajā brīdī no Nguena bungalo atskanēja spalgs kliedziens.
— Papagailis! — malajietis iesaucās. — Nu, protams! Tagad atceros! Šasijai bija neliela vaina, bet to izdevās ātri likvidēt. Izdarīja to tieši Nguens. Brigādes mehāniķis šai laikā bija aizņemts ar kaut ko citu.
— Viss skaidrs! — Mūns čukstēja. — Labodams šasiju, Nguens paguva piestiprināt elles mašīnu.
— Bet kāds tam sakars ar papagaili? — Šahgirejevs painteresējās.
— Viņš palīdzēja man atcerēties, — malajietis paskaidroja. — Nguens reti kad šķiras no papagaiļa. Arī toreiz bija to atstiepis līdzi… Ņemas ap papagaili kā ap mīļoto meiteni. Tajā reizē būris bija pat nosegts ar īpašu apvalku. Lai pasargātu no saules! Savādnieks! Kāda tur saule, ja būris atradās lidmašīnas ēnā.
— Vai papagailis kliedza? — Mūns jautāja. — Jūs laikam neatceraties.
Šahgirejevs iesmējās. Kāda tam varēja būt nozīme?
— Kāpēc ne? — Malajietis pakratīja galvu. — Papagailis bija kluss kā pelīte. Nodomāju, ka viņš guļ. Pa visu šo laiku ne reizes neieķērcās.
Nguena mājiņā valdīja puskrēsla. Nolaistās žalūzijas aizturēja saules gaismu. Pa spraugām iespīdēja tikai atsevišķi stari, kuros dejoja mirdzoši puteklīši. Durvis bija nācies uzlauzt. Mūnu šī likumības pārkāpšana pārāk neuztrauca, jo nevarēja būt nekādu šaubu, ka kratīšanai sekos apcietināšana.
Vispirms Mūns devās pie būra, kura iemītnieks apsveica negaidītos ciemiņus ar sašutuma pilniem kliedzieniem. Būrim izrādītā interese radīja Šahgirejevā izbrīnu.
— Kā redzams, nesaprotat? — Mūns aptvēra. — Dei- lij, paskaidrojiet, lūdzu!
— Tur nav ko skaidrot… Būris ir pietiekami liels, lai tajā novietotu elles mašīnu..
— Elles mašīnu? — Šahgirejevs joprojām nebija sapratis.
— Padomājiet! — Mūns pacietīgi teica. — Kāpēc papagailis klusēja? Tāpēc, ka tur nebija nekāda papagaiļa. Bet, lai noslēptu to, kas īsteni atradās būrī, Nguens nosedza būri ar apvalku. Skaidrs?
— Man arī kaut kas ir skaidrs, — Deilijs ievilka gaisu nāsīs. — Viņš smēķē cigaretes ar marihuanu.