— Tas ir Deilija jājamais zirdziņš! — Mūns paskaidroja ar labsirdīgu ironiju. — Attiecībā uz tabakas smakām viņš ir absolūts čempions. Deguns viņam aizstāj smadzenes. Pietiek paostīt gaisu, un vainīgais jau rokā… Viņš iedvesis noziedzniekiem tādas bailes, ka vistrakākie smēķētāji sākuši sūkāt piparmētru konfektes.
— Pietiek ņirgāties! — Deilijs atgaiņājās. — Skatieties, vai tad man nebija taisnība? — viņš parādīja aizsākto cigarešu bloku.
Cigaretes saucas «Nirvānā». Mūns aizsmēķēja vienu. Galva tūlīt sāka griezties. Vēl daži dūmi, un iestātos viegls narkotisks apreibums. Tabaka, bez šaubām, bija piesātināta ar marihuanu, ko, tāpat kā hašišu, iegūst no Indijas kaņepēm.
— Pie tam šīs mājas saimnieks ir vēl alkoholiķis, — Šahgirejevs sacīja, norādīdams uz rīsa šņabja pudeli. Etiķete vēstīja, ka ražotāji precīzi ievērojot XV gadsimta ķīniešu prātnieka Li Šai-Ho izgudroto recepti.
— Pamēģināsim, ko? — Deilijs attaisīja pudeli un tūdaļ atsprāga nost. Nāsīs iesitās asa ķīmiska smaka. — Kas tas par draņķi?
— Spriežot pēc aromāta, inde tādiem ziņkārīgiem viesiem kā jūs, — Mūns pasmīnēja. — Pietiek izklaidēties! Līdz saimnieka pārnākšanai sistemātiski jāizkrata visa istaba.
Bambusa galdiņā stāvēja mašīna ar latīņu burtiem. Acīm redzot, Nguens prata angļu valodu. Mūna uzmanību saistīja mape ar kopējamo papīru. Papīrs bija dažādās krāsās — melns, sarkans, zaļš, dzeltens. Mūns atcerējās, ka draudu vēstule ar parakstu «Dzeltenais pūķis»,* pareizāk sakot, tās kopija, bija uzrakstīta ar dzeltena kopējamā papīra palīdzību.
— Tā ir sensena tradīcija, •— Šahgirejevs paskaidroja, pamanījis, ar kādu interesi Mūns apskata papīru. — Kāds no Anamas ķeizara ministriem — starp citu, izcils matemātiķis — ierosināja izgatavot sarakstes kopijas ar dažādu krāsu tinti. Katra krāsa atbilda vēstules raksturam — ārējie sakari, vēstījumi provinču gubernatoriem, sarakstīšanās ar nodevu vācējiem un tā tālāk. Tādā veidā vajadzīgās vēstules varēja ātrāk atrast arhīvos. Kā redzat, šī tradīcija saglabājusies pat* rakstāmmašīnu laikmetā.
— Papriecājieties! — no kakta atskanēja Deilija balss. Pēc triumfējoša žesta, ar kādu viņš nodemonstrēja savu atradumu, varēja domāt, ka tas ir vismaz zelta stienis. Bet tas bija tikai metāla gabals. Tomēr Mūņa acis iedegās. Tas pats sastāvs, no kura bija izliets elles mašīnas korpuss! Ķēde noslēdzās.
Nekad vēl Mūna rīcībā nebija tāds tiešu un netiešu lietisko pierādījumu daudzums. Taču priekšā vēl grūtākais — apcietināt Nguenu. Mūns ļoti bažījās, ka tik tas nepagūtu aizbēgt.
Durvis atvērās bez trokšņa. Tieši šai brīdī Mūns, Deilijs un Šahgirejevs pētffa atradumu. Tādēļ neviens nebūtu pamanījis ienācēju, ja neiekliegtos papagailis. Deilijs atskatījās pirmais. Bet bija jau par vēlu. Durvis aizcirtās, iekāms viņš paguva izraut revolveri. Kad viņi izskrēja no bungalo, tuvējos krūmos vairs tikai pazibēja zilā virsvalkā tērpta mugura.
Nebija šaubu — tas varēja būt vienīgi papagaiļa īpašnieks. Deilijs izšāva gaisā. Bēglis neapstājās. Aizelsušies viņi aizskrēja līdz krūmiem. Kaut kur tuvumā ierūcās motors. Viņi metās caūri krūmājam un ieraudzīja motociklu, kas ātri attālinājās.
— Mašīnā! Veicīgāk! — Mūns komandēja. Skriet līdz taksometram nevajadzēja. Apķērīgais šoferis jau bija piebraucis pats.
Kad viņi, tikko nenogāzuši no kājām lidlauka vārtos dežurējošo policistu, aizjoņoja tam garām, motociklists bija pārvērties punktā, kas ātri saruka.
Samazināt attālumu tā arī neizdevās. Ceļš meta, straujus pagriezienus. Ik reizi, kad tikko saredzamais
motocikls pazuda aiz līkuma, Mūnam uztraukumā aizžņaudzās elpa.
Vadītājs izspieda no motora visu, ko vien varēja. Taču vecais fords, acīm redzot, zaudēja šajās sacīkstēs. Motora gaudošanai pievienojās jauna skaņa. Radiatorā guldza pārkarsētais ūdens.
— Jāpapildina ūdens! — vadītājs kliedza.
— Nav laika! — Mūns atkliedza.
— Motors aizies pie velna!
— Lai iet! Vispirms jāpanāk motociklists!
— Nevaru riskēt! Tā ir mana vienīgā maize! — vadītājs izmisīgi sauca. Viņš grasījās bremzēt. Deilijs nogrūda viņa kāju no bremzes pedāļa.
— Pērku no jums mašīnu! Cik? — Mūns aizelsies kliedza.
— Pareizi! Misters Bredoks maksā par visu! — Deilijs atbalstīja.
Taču spidometra bulla nežēlīgi krita. Fords aizvien vairāk atpalika. No virmojoša bula iznira brīdinājums: «Uzmanīgi! Pagrieziens! Samazināt ātrumu!» Aiz tā pavīdēja apbedīšanas biroja reklāma divstāvu mājas lielumā.
— Jānogriežas! •— pa visu šo laiku Šahgirejevs ierunājās pirmo reizi. — Tad mēs pirmie nonāksim krustojumā.
— Vai ceļam, pa kuru viņš brauc, nav citu atzarojumu? — Muns vaicāja. — Risks ir pārāk liels. Viņam var ienākt prātā tāds pats manevrs.
— Nekas! Tā ir mūsu vienīgā izredze! — Deilijs kliedza. — Aiziet!
Šofera reakcija bija pārāk lēna. Viņi gandrīz aizdrāzās garām pagriezienam. Pēdējā momentā Deilijs pārtvēra stūri un ar strauju rāvienu ievadīja mašīnu cilpā. Tā uz diviem riteņiem izdarīja reibinošu virāžu. No riepu apakšas ar svilpoņu izlidoja smilts un oļu strūkla. Kaut kas iesitās Mūnam sejā. Pēc sekundes fords atkal nostājās uz visām četrām un devās uz priekšu putekļu mākonī.
Kad viņi nokļuva līdz krustojumam, šoseja bija tukša,
atskaitot dažus velosipēdistus. Mūns pavēlēja vadītājam nostādīt mašīnu šķērsām ceļam.
— Gudra stratēģija! — Deilijs piezīmēja. — It sevišķi tai gadījumā, ja viņš paguvis aizbraukt garām.