Gandrīz tai pašā brīdī viņi ieraudzīja bēgli. Saule atradās viņiem aiz muguras. Tāpēc motociklists pamanīja lamatas pārāk vēlu. Pirms viņš paguva apgriezties un aizjoņot pretējā virzienā, atskanēja šāviens. Šoreiz šāva Mūns. No riepas ar griezīgu spiedzoņu izlauzās gaiss. Motocikls apgāzās. Cilvēks apmeta, kūleni, aizlidoja dažas pēdas un samērā mīksti nokrita tvirtajos sāgo dzie- tos, kas bija iestādīti gar šoseju.
Deilijs pirmais pieskrēja pie motociklista. Nekas ļauns viņam nebija noticis. Neredzēja nevienas skrambas. No stiprā trieciena viņš bija tikai zaudējis samaņu.
— Zināt, manuprāt tas nav viņš, — Šahgirejevs teica.
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Jums viņi visi šķiet līdzīgi, bet es esmu iemanījies atšķirt vienu no otra. Tas nav vjetnamietis.
— Tieši tā, — apstiprināja klātpienākušais šoferis.
— Šis cilvēks ir malajietis. .
— Še tev nu bija! — Deilijs nošķendējās. — Kā anekdotē: medīja dzīvu tīģeri, bet noķēra ceptu tītaru.
— Darīts! — Mūns nopūtās. — Varam uzskatīt, ka esam zaudējuši. Simts pret vienu, ka īstu Nguenu mums neredzēt kā savas ausis.
— Viņš atgūst samaņu, — Šahgirejevs teica.
Cilvēks atvēra acis.
— Mans motocikls! — viņš stenēja.
— Neuztraucieties! — Deilijs viņu nomierināja.
— Misters Bredoks maksā par visu.
Tikai tagad motociklists ieraudzīja pār sevi pārliekušos cilvēkus un revolveri Mūna rokā. Viņa seju izķēmoja bailes.
— Nešaujiet! — viņš vaidēja. — Nekā neesmu darījis .. . Viņš mani sūtīja . ..
— Kas?
— Nguens Bao Mins!
11
— Melo! — Deilijs teica. Viņš varēja nekautrēties. Malajietis nesaprata angliski. Šahgirejevam vajadzēja vārdu pa vārdam pārtulkot juceklīgo stāstu, kas tādēļ nekļuva ne skaidrāks, ne ticamāks.
Sākumā viņi saprata tikai vienu. Malajietis domā, ka vajātāji ir no vietējās policijas, un baidās, ka tik viņu nenošautu. Acīm redzot, sera Broka baltie padotie ar krāsainajiem neapgājās pārāk maigi. Pamazām noskaidrojās, ka malajietis strādā lidlaukā. Ar Nguenu iepazinies tuvāk, kad tas viņam reiz sadabūjis opiju. Šodien viņi kopā pusdienojuši aerodroma personāla ēdnīcā. Pēkšņi Nguens satrūcies. Paziņojis malajietim, ka policija meklējot viņu par tirgošanos ar opiju un ka tādēļ viņam jābēgot, viņš palūdzis atvest papagaili. Tas viss ātgādināja uz ātru roku sacerētu pasaciņu.
— Esmu tomēr gatavs viņam noticēt, — Mūns domīgi teica. — Atcerieties, ko dežurants stāstīja par Nguena pieķeršanos putnam?
— Loģiski, bet, neraugoties uz to, neticami, — Deilijs iebilda.
— Varam tūlīt pārbaudīt. Pajautājiet viņam, kurp vajadzēja nogādāt būri? — Mūns griezās pie Šahgire- jeva.
Malajietis neatbildēja. Drūmā seja un cieši sakniebtās lūpas ļāva secināt, ka viņš nolēmis klusēt.
— Negrib nodot savu biedru. Visi viņi neieredz policiju, — Šahgirejevs paskaidroja.
— Ir arī par ko, — Mūns piezīmēja. — Kā piespiest viņu runāt?
— Zināt ko, es izstāstīšu viņam visu patiesību, — Šahgirejevs ierosināja. — Jāpasaka, ka Nguena vainas dēļ gājuši bojā vjetnamieši…
— Pārāk liels risks, — Deilijs iebilda. — Es neticu viņam. Mēs, vientiesīši, atklāsim viņam savas kārtis, bet vēlāk izrādīsies, ka viņš ir Nguena līdzzinātājs.
— Domājiet, tas līdzēs? — Mūns jautāja Šahgireje- vam.
Šahgirejevs kaut ko skaidroja malajietim. Tas pāris reižu pamāja ar galvu.
— Man bija taisnība, — Šahgirejevs paziņoja. — Te katrs otrais jūt līdzi komunistiem … Tātad stāstīt?
— Lai iet! Riskēsim. — Mūns noslēpa revolveri kabatā. — Pie viena paskaidrojiet viņam, kā nākas, ka zaudējumi tiks atlīdzināti.
Mūns un Deilijs iesēdās mašīnā. Gaidīt nācās diezgan- ilgi. Acīm redzot, malajietis ne uzreiz bija noticējis Šahgirejevam.
— Saderu, ka paliksim muļķos, — Deilijs sirdījās. — Nenolaidiet acu no viņa. Citādi aizlaidīsies.
Taču bažas izrādījās veltīgas. Malajietis kopā ar tulku • piegāja pie mašīnas.
— Nu? — Mūns vaicāja.
— Viss kārtībā. .. Nguens gaida viņu Botāniskajā dārzā pie milzu bambusu birzs.
— Un jūs viņam ticat? — Deilijs piktojās. — Ko viņš tur muld?
— Lūdz atlaist. Saka — labprāt brauktu kopā ar mums, ja nebūtu motocikla.
— Pajautājiet viņam, vai viņš nevēlas labāk pavizināties ar bēru ratiem? — Deilijs norūca.
— Uzgaidiet, — Mūns apsauca. — Sakiet, ka viņam ' jābrauc mums līdzi. Par motociklu samaksāšu.
Malajietis divi lāgiem pārskaitīja naudu. Viņš jau sēdēja mašīnā, bet negaidot izlēca un metās pie motocikla.
— Stāt! — Deilijs kliedza. — Šaušu!
Arī šoreiz trauksme izrādījās veltīga. Malajietis pat nedomāja par bēgšanu. Apstādinājis pirmo pretimnācēju, viņš uzdāvināja tam motociklu. Karaliskās dāvanas nodošanas svinīgā ceremonija, ko pavadīja abpusēja klanīšanās un tradicionālās austrumu laipnības frāzes, ilga turpat piecas minūtes.
Be.idzot viņi varēja doties ceļā. Mūns nepacietīgi skatījās pulkstenī. Nesagaidījis malajieti, Nguens varētu nojaust, ka kaut kas nav kārtībā, un aizbēgt. Mūna nemiers pieauga, kad viņš uzzināja, ka Nguenam ir mašīna. Bet tas viss bija nieks salīdzinājumā ar šaubām, kuras nekādi neizdevās izgaisināt: «Ja nu Deilijam taisnība un viņi brauc pa Viltus pēdām?»
Turklāt šoferis pēkšņi paziņoja, ka beidzas benzīns.
— Aitasgalva! Vai tad agrāk nevarēja padomāt par to?! — Mūns bija galīgi pārskaities. Līdz Botāniskajam dārzam atlika vēl daži kilometri.
— Nebija naudas! — vadītājs taisnojas. Tieši pirms Mūna un Deilija iekāpšanas taksometrā viņš bija nokārtojis lietotu automobiļu veikalā kārtējo iemaksu par fordu. Šim nolūkam vajadzējis apgriezt otrādi visas kabatas un bez tam aizņemties no paziņām. Benzīnu viņš bija cerējis nopirkt par pirmo no braucējiem saņemto naudu.