Aizbraukt līdz benzīna tankam nozīmēja zaudēt lieku pusstundu. Mūns atskatījās. Tuvumā nevienas mašīnas. Šoseja šķita pilnīgi izmirusi.
— Braucam! — Mūns beidzot izspieda caur zobiem.
— Varbūt aizvilksimies. Kaut gan ļoti šaubos … Kļūstu par pesimistu. — Pēc dažām minūtēm mašīna apstājās.
— Re nu! — Mūns paziņoja. — Piepildās mani visdrūmākie pareģojumi.
— Bet mēs taču esam tikpat kā atbraukuši! — Vadītājs norādīja ar roku uz vēdekļa palmām, kuru galotnēs draiskojās mērkaķi. Nedz žoga, nedz biļešu kontrolieru. Un tomēr tas bija Botāniskais dārzs.
Šoferis palika mašīnā. Pārējie devās uz dārzu. Kad viņi pienāca pavisam tuvu, aiz palmām kļuva redzama ieeja. Līdzās, džutas koka paēnā, stāvēja mazs, divvietīgs fiats.
— Viņš ir vēl šeit! Tā ir viņa mašīna! — malajietis iesaucās.
Mūns dziļi ievilka elpu. Apkārtējā pasaule, kas vēl pirms sekundes likās nedzīva un pelēcīga, atguva savas košās krāsas.
— Ko jūs gribat darīt? — Mūns teica, ieraudzījis Deilija rokā revolveri.
— Ietriekt dažas lodes riepās, lai neaizbēgtu…
— Jūs domājat, ka viņš ir kurls? — Mūns dusmīgi čukstēja. — Nekādas šaušanas! Iespējams, ka viņš ir kaut kur netālu. Atgrieziet ventiļus!
Botāniskais dārzs sagaidīja viņus ar ausis plosošu mērkaķu kņadu, kurai piebalsoja raibie papagaiļi. Par laimi, tie nebija civilizēti un sarunājās vienīgi viņiem saprotamā mežonīgā valodā. Neviens cilvēks nebija
redzams. Tas gan nenozīmēja, ka, izņemot zvērus un putnus, te neviena nebūtu. Singapūras botāniskais dārzs, viens no vislielākajiem pasaulē, bija tik plašs, ka apmeklētāji un sargi varēja viegli pazust tā neaptveramajos biezokņos.
Tā bija brīnumaina valstība — vienuviet visas pasaules malas. No kaut kurienes atplūda Brazīlijas orhideju reibinoši kairā smarža. No kokosa palmas nokrita pār- briedis auglis un aizripoja pa celiņu. Aiz iežoga ar uzrakstu «Uzmanīgi!» bija redzams dzelkšņains krūmāj.s, no kura sulas centrālās Āfrikas pigmeji izgatavo indi savām bultām.
Mūns aizmirsa karstumu. Te tas vispār bija mazāk sajūtams. Gandrīz visu laiku viņi , turējās koku ēnā, tikai paretam nācās šķērsot atklātu klajumu. Laiku pa - laikam no biezokņa izlēca kaut kādi zvēriņi un atkal pazuda biezajos zaļumos. Reiz malajietis dobji iekliedzās — viņam likās, ka aiz varena maizes koka zariem pavīdētu panteras melnā ēna.
Pēkšņi viņi apstājās. Bija dzirdama neizprotama šaušalīga skaņa. Malajietis čukstus paskaidroja, ka tur dūc atmiruši bambusa stumbri.
Mūns pabīdīja sānis agaves gaļīgās lapas. Pret debesīm slējās milzu bambusi. Tie atgādināja sen izmirušu nezvēru saulē izbalinātus un vertikāli nostādītus mugurkaulus.
Nguenu nekur nemanīja. Acīm redzot, viņš slēpās pašā biezoknī. Mūns čukstus norīkoja ļaudis. Malajietim bija jāpieiet pie birzs un jāpasauc Nguens, pārējiem jāpaliek slēpnī.
Paslēpies aiz milzīga izmēra meksikāņu kaktusa, Deilijs sasprindzinātu skatienu vēroja malajieti. Revolvera stobrs, kas visu laiku atradās vienā līnijā ar nesteidzīgi soļojošo figūru, pierādīja, ka Deilijs joprojām nav at- y brīvojies no savām šaubām.
— Nguen! — malajietis skaļi sauca. — Kur tu esi? — No birzs atskanēja atbildes sauciens. Tas bija mērkaķis. — Nguen! Tas esmu es! — malajietis vēlreiz kliedza, cik vien spēka.
Mūnam likās, ka birzī kaut kas sakustas, taču neviens neatsaucās.
Gaidīt nebija nekādas jēgas. Mūns pirmais izlēca no slēpņa, aiz viņa Deilijs un Šahgirejevs. Stratēģiskā plāna izstrādāšanai pietrūka laika, tam nebija arī nekādas nozīmes. Viņu bija pārāk maz, lai ielenktu birzi, — to varēja tikai izķemmēt. Deilijs uzsauca malajietim:
— Skrien uz priekšu! Soli sānis — un lode pakausī! — Viņš draudoši pavicināja revolveri. Šoreiz viņa vārdi tika saprasti bez tulkošanas. Malajietis skrēja pa priekšu. Deilijs tikko turēja viņam līdzi. Dzelok- šņaina zāle atsperaini noliecās zem kājām. Neviena cilvēka pēdas. To arī nevarēja būt, jo pazoļu piemītā zāle tūdaļ iztaisnojās un ieņēma agrāko stāvokli. Kaut kur sānis ieskanējās sauss bambuss.
— Stāt! — Deilijs uzsauca.
Par laimi viņš nepaguva izšaut. No kokiem izlēca Mūns, kas bija skrējis caur birzi pretējā virzienā.
— Nekā! — Mūns izgrūda caur zobiem.
— Droši vien ieraudzīja mūs jau iztālēm, — Šahgirejevs teica.
— Esmu gatavs likt galvu ķīlā, ka viņš te vispār nav bijis. Vai tad neteicu, ka mūs vazā aiz deguna? — Deilijs draudoši tuvojās malajietim. — Atzīsties, suns, kādā vietā jums bija norunāts tikties? Ja ne … — Deilijs notēmēja, bet viņa roka tūdaļ nolaidās. Nāsis iepletās kā dzinējsunim. — Viņš nav melojis! — Deilijs vainīgi murmināja. — Te nupat smēķēta marihuana …
— Rau! — Šahgirejevs pirmais pamanīja tikko saskatāmu dūmu strūkliņu.
Deilijs pacēla smēķa galu. Cigarete vēl dega.
— Viņš ir kaut kur tepat! . .. Vajadzētu … — Deilijs neizrunāja līdz galam.
Birzī uzzibsnīja liesma. Kaut kas apsvilināja viņam pirkstu galus. It kā neredzama naža nogriezta, pusciga- rete nokrita zālē.
— Gulties! — Mūns iekliedzās.
Aizsvilpa lodes. Tās ar spindzoņu iedzēlās zālē, ar sausu sprakšķi kapāja bambusu. Mūns un Deilijs uz labu laimi atklāja pretuguni. Pretinieks palika neredzams, tikai pēc tā, no kurienes lidoja lodes, varēja nojaust, kādā virzienā tas pārvietojas. Virs galvām izmisīgi spiedza pārbiedētie mērkaķi. Pēc tam viss apklusa. Bambusu birzī iestājās klusums. Bija sadzirdamas tikai atmirušo stumbru baismās viņpasaules skaņas.