— Cauri! Izrāde beigusies! Varat piecelties! — Mūns paziņoja.
Cits pēc'cita viņi piecēlās. Apšaude bija ilgusi ne vairāk par minūti, par to liecināja neizdegusi cigarete.
— Visi tā kā būtu dzīvi? — Mūns apvaicājās.
— Tieši tā, ģenerāļa kungs! — Deilijs atkal bija gatavs jokot. — Kritušo nav, ievainoto nav, viens pazudis bez vēsts, bet tā kā tas ir ienaidnieks, varu apsveikt jūs ar spīdošu uzvaru! … Starp citu, viņam ir pistole ar klusinātāju.
— Esmu pārsteigts par jūsu novērošanas spējām, — Mūns nīgri pavīpsnāja. — Iznāca gluži kā Čikāgas anekdotē: policijas parādīšanās izsauca gangsteros briesmīgu apjukumu, kura rezultātā tika nogalināti desmit un smagi ievainoti divdesmit pieci policisti.,.
— Uz izeju! — Mūns nokomandēja. — Viņš, bez šaubām, devies pie savas mašīnas.
— Vienīgais mierinājums, ka viņam neizdosies to izlietot. Vajadzēs cilpot kājām.
Taču izrādījās, ka Deilijs nebija pietiekami novērtējis pretinieku. No Botāniskā dārza viņi izskrēja tieši laikā, lai pamanītu tālumā izzūdošo putekļu mākoni. Tā bija viņu mašīna, kurā Nguens bija pār lējis benzīnu no savējās. Viņa fiatā atrada šoferi — sasietu, ar lupatu mutē.
Kauja bija zaudēta.
12
Sargs aizveda viņus pie telefona. Mūns piezvanīja policijas priekšniekam un palūdza ierīkot slēpni Nguena mājās. Sers Broks iebilda, ka neesot brīvu cilvēku. Mūns ierosināja izmantot policistu, kas dežurē lidlauka vārtos. Policijas priekšniekam nācās piekrist. Mūna lūgumu norīkot policistus, lai pārbaudītu, kas izbrauc no pilsētas, sers Broks noklausījās ar līdzjūtību.
— Labprāt palīdzētu, bet pats redzējāt — visi mani darbinieki aizņemti. .. Atsūtīt mašīnu? Arī aizņemtas .. . Pārved apcietinātos … piedodiet, pārteicos, pārved šos idiotiskos papagaiļus … Nekas, kaut ko jau sagudrošu … Starp citu, zvanīja kāds zviedru žurnālists, lūdza pateikt jums savu adresi — viesnīca «Eiropa», 326. istaba . . . Jā, pavisam aizmirsu. Viņš interesējās, vai jums izdevies noķert neliešus, kas uzspridzinājuši lidmašīnu? . .. Jūs nupat kā stāstījāt? Vai tiešām? Tātad tas bija viņš, kas šāva uz jums? … Nu redzat, vai es jums neteicu, viņi visi sapņo par to, lai kādu nomušītu. Nekādas cieņas pret likumu. Esmu gatavs saderēt, ka viņam nav pat ieroču atļaujas.
Noklausījies dažas ļoti svarīgas ģenealoģiskas un vēsturiskas izziņas, Mūns pilnīgā nespēkā nolika klausuli.
— Sasodīts. — Viņš aizsmēķēja cigāru un pēc pirmā dūma nikni nospļāvās. — Esmu darījis visu, ko varēju … Tagad atliek tikai gaidīt…
— Ko gaidīt? Pigu? Manuprāt, mums to jau parādīja, Deilijs atsaucas. - Jūsu priekšlikums ierīkot slēpni, protams, operativitātes ziņā ir vairāk nekā ģeniāls. Tikpat kā aicināt dakteri pie miroņa.
• — Lieku cerības uz papagaili, — Mūns paskaidroja.
— Manuprāt, viņš pašlaik diez vai interesēsies par papagaili.
— Nevar zināt! Atcerieties Laimīgo Bilu, kurš salaulājās iir turīgām pusmūža dāmām, bet pēc tam tās nogalināja? Nebūtu viņš atgriezies, lai paņemtu savu mīļoto runci, viņu laikam tā arī nebūtu noķēruši.
Apsolītā mašīna bija jāgaida diezgan ilgi.
Atbalstījis zodu plaukstās, vienaldzīgs pret svelošajiem saules stariem, Mūns, gluži kā lielmeistars, kas nule kā zaudējis turnīra nozīmīgāko partiju, pārspēlē ja to iedomās, meklēdams laika trūkuma dēļ pieļautās kļūdas.
— Starp citu, vai nezināt, kāpēc Nguens ēdnīcā satrūkās. — Viņš pagriezās pret malajieti.
— Nezinu, — malajietis paraustīja plecus. — Tērzējām par niekiem, Nguens stāstīja par savu pazīšanos ar amerikāņiem. Saigonā viņš apmeklējis kaut kādus kursus, kur par instruktoriem strādājuši amerikāņi…
— Iespējams, tā bijusi diversantu skola, — Deilijs nosprieda.
— Ēdnīcas bojs bija atnesis rīsa keriju, — malajietis turpināja, — bet viņš nepieskārās ēdienam, sāka stāstīt par policiju … Jā, pirms tam viņš diezgan asi aizrādīja, lai netraucējot klausīties radio …
— Viņš klausījās kādu ziņojumu? Par ko?
— Nevaru pateikt. Tā bija pārraide angļu valodā. Sapratu tikai dažus vārdus — «lidmašīna», «katastrofa», «Vjetnama» …
Mūns nešaubījās, ka šajā ziņojumā runāts par «Oranžo bultu» un Vjetnamas delegāciju. Spriežot pēc Nguena reakcijas, tieši tā informācija, ar kuru Svens taisījās pārsteigt pasauli. Bija noticis tieši tas, no kā Mūns baidījās, — telegrāfs un radio bijuši ātrāki. Pārciestā zaudējuma rūgtums pārvērtās niknumā pret tā netiešo vaininieku. Šajā brīdī Mūns tikpat kā aizmirsa Nguenu. Bija tikai viena vēlēšanās — pēc iespējas drīzāk atrast Svenu, paņemt viņu aiz apkakles un pamatīgi sakratīt.
Visu ceļu līdz viesnīcai «Eiropa» Mūns skaļi lādējās. Kā par brīnumu Deilijs, likās, it nemaz nepievienojās sava priekšnieka sašutumam. Viņš smaidīja mefistofe- lisku smaidu.
Cēlonis noskaidrojās mazliet vēlāk. Atvēruši viesnīcas istabas durvis, viņi vispirms sadzirdēja Svena balsi, pēc tam ieraudzīja tālruni. īpaši šim nolūkam izvilkts vads stiepās cauri visai istabai un nozuda vannas istabas puspievērtajās durvīs. Tur viņi ieraudzīja žurnālistu pašu.
Ģērbies vienīgi biksītēs — tais pašās vēsturiskajās haki krāsas biksītēs, kurās bija aizpeldējis līdz salai, Svens stāvēja vannā un iekliedza klausulē dramatisma piesātinātus teikumus.
Gan viesnīcas numurā, gan vannas istabā logi bija aizklāti bieziem aizkariem. Zem griestiem dūca elektrisks vēdeklis. Ar to nepietika. Divi boji, viens no kreisās, otrs no labās puses, vēcināja rokas vēdekļus, uzvē- dinādami vēsumu Svena sakarsušajam ķermenim. Trešais ik sekundi pasniedza viņam glāzi koka-kolas, kurā peldēja ledus gabaliņi. Svens īsu mirkli atrāvās no klausules, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi un, it kā cenzdamies atgūt zaudēto laiku, paātrinātā tempā turpināja diktēt savu reportāžu. Tas bija īsts maratonskrē- jiens. Svens diktēja jau trešo stundu pēc kārtas, bez starpbrīžiem un atelpas. Viņš kūpēja no uztraukuma. Ja nebūtu ceturtā boja, kura pienākumos ietilpa apliet Svenu no rokas dušas ar aukstu ūdeni, viņš galu galā būtu aizdedzies.