Kad Deilijs iznāca pa viesnīcas virpuļdurvīm, līdz Saigonas lidmašīnas atiešanai atlika tieši stunda. Brīvu taksometru nebija. Nogaidījis piecas minūtes, Deilijs apstādināja privātu mašīnu. īpašnieks kaut kur steidzās, bet tomēr nespēja pretoties viņam piedāvātajai kārdinošajai summai. .
Uz sēdekļa gulēja «Singapore News» numurs ar to pašu nelaimīgo rakstu. Deilijs to vēlreiz pārlasīja. Minerva, bez šaubām, bija cirtuši pāri strīpai. Deilija nodoms bija mazliet citāds. Minerva aiznesīs uz televīzijas sabiedrību aizzīmogotu aploksni. Tiklīdz nebūs vajadzības saglabāt noslēpumu, viņa dos norādījumu to attaisīt. Un miljoniem televīzijas skatītāju, kuru acu priekšā tiks atvērta aploksne, varēs pārliecināties par Minervas te- lepātiski spiritiskajām dotībām. Acīm redzot, televīzijas sabiedrība noraidījusi Deilija plānu, jo tas laupīja publikai iespēju kļūt par mistiskā akta aculiecinieci, un ar prāva honorāra palīdzību pratusi pārliecināt Minervu par sava viedokļa pareizību.
Avīze izkrita no Deilija rokām. Mašīnu straumē pavīdēja vecs fords. Deilijs nevarēja saskatīt numuru — no forda viņu šķīra divi duči automobiļu. Bet viņš bija gatavs saderēt, ka tā ir mašīna, ar kuru aizbēdzis Nguens. Fords pazuda aiz stūra. Ceļš uz lidlauku veda taisni. Ko darīt? Deilijs izšķīrās. Viņš deva vadītājam zīmi nogriezties. Kad viņi iebrauca šķērsielā, fords atradās pieklājīgā attālumā. Bet, pirms mašīna paguva atkal izzust skatienam, viņš ieraudzīja numuru. Deilijs nebija kļūdījies.
— Spiediet, cik vien varat! — viņš sauca un neviļus pasmaidīja. Tas viss pārāk atgādināja kādreiz redzētu trafaretu dēku filmu ar neskaitāmām vajāšanām. Tūlīt, tūlīt noziedznieks tiks noķerts, bet pēdējā brīdī viņam izdodas izslīdēt caur pirkstiem. No zirga uz motociklu, no motocikla uz zagtu kravas mašīnu, no kravas mašīnas uz helikopteru, no helikoptera uz izpletni. Un tad režisora fantāzijas augstākais uzlidojums: viens izpletņu lēcējs dzenas pakaļ otram. Tālāk Deilijs neskatījās. Viņš aizgāja, tā ir neredzējis pakaļdzīšanos ar motorlaivām, žemūdens kuteriem un kosmiskajiem kuģiem. Spriežot pēc reklāmas afišas, noziedznieks, kas bija starptautiskās komunistiskās organizācijas aģents, tika tomēr noķerts uz kādas attālas planētas, kuras iedzīvotāji cienīja likumību un privātīpašumu.
Filmā galvenais bija temps. Bet pa ielu, kurā bija iegriezies fords, varēja kustēties vienīgi bruņurupuča ātrumā. Tā bija šaura ieliņa ķīniešu kvartālā, līdz pēdējai iespējai cilvēku, velorikšu, riteņbraucēju pilna. Atlika tikai pabrīnīties, ka tik niecīgā telpā, atradās vieta tādam cilvēku un transportlīdzekļu daudzumam. Deilijs zaudēja jebkuru cerību. Laikam prātīgāk atteikties no bezjēdzīgās pakaļdzīšanās un lūkot noķert Nguenu lidlaukā.
— Grieziet atpakaļ! — Deilijs teica un tūdaļ saprata, ka ar tādiem pašiem panākumiem varētu likt vadītājam uzbraukt kādā jumtā. Pagriezties bija pilnīgi neiespējami. Nācās braukt4ālāk.
— Tad nu gan esmu iekļuvis peļu slazdā! — Deilijs šķendējās. — Velns sazina kad šī iela beigsies. — Bet iela tomēr beidzās, un, tavu brīnumu, priekšā rēgojās fords.
Attālums ātri saruka. Varēja jau saskatīt, ka mašīnā sēž divi. Bet sejas nebija saredzamas, tikai muguras. Fords apstājās. Kāds'cilvēks izkāpa. Deilijs, mašīnai vēl kustoties, izlēca, lai aizšķērsotu tam ceļu. Baltais, nevis Nguens.
Toties pie stūres sēdēja vecs paziņa — forda īpašnieks. Ieraudzījis Deiliju, viņš ar vainīgu sejas izteiksmi izvilka kabatas portfeli, lai noskaitītu par mašīnu saņemto naudu. Deilijs atgaiņājās.
— Kur atradāt?
— Tas ii vairāk kā neticami! — vadītājs sāka stāstīt. — Nodomāju, varbūt izdosies sameklēt… Galu galā viņam taču bija tā kaut kur jāpamet… Man palīdzēja citi taksometru vadītāji… Lāga puiši… Un iedomājieties …
— Kur? — Deilijs nepacietīgi pārtrauca.
— Pie vārtiem. Stāvēja, it kā nekas nebūtu noticis. ..
— Pie kādiem vārtiem? — Deilijs izjuta stipru vēlēšanos pabikstīt vadilāju ar dūri, lai tas beidzot izteiktu vajadzīgo vārdu.
— Vai tad neteicu? Pie aerodroma vārtiem.
Deilija minējums spoži apstiprinājās.
Sešu cilindru amerikāņu mustangs aizdrāza līdz lidostai divdesmit minūtēs. Iebraukdams lidlauka teritorijā, Deilijs atskārta, ka aizmirsis pašu galveno. Viņš taču nepazina Nguenu pēc izskata. Jāsameklē cilvēks, kas pazītu Nguenu, kaut vai tas pats dežurants, ar kuru viņi šodien sarunājās. Deilijs atcerējās, ka, izkratot bungalo, redzējis fotogrāfiju, — cilvēku ar papagaili uz pleca. Acīm redzot, tas bija Nguens. Malajieša pēkšņā
parādīšanās nebija ļāvusi par to pārliecināties. Fotogrāfija tā ir palika guļam galda atvilktnē.
Lidmašīna izlidoja apmēram pēc- piecpadsmit minūtēm. Laika diezgan.
Sers Broks savu solījumu bija izpildījis. Nguena mājiņā dežurēja īru policists. Postenī pie lidlauka vārtiem viņš bija norīkots tāpēc, ka nepārvaldīja vietējās valodas un tādēļ nevarēja tikt izmantots operācijā «Papagailis».
— Neviens nav rādījies? — Deilijs jautāja.
— Tikai pastnieks. Atnesa šo vēstuli.
Paslēpis vēstuli kabatā, Deilijs atvēra atvilktni. Fotogrāfija atradās vecajā vietā. Deilijs ļoti steidzās. Līdzīgi skrējējam, kas redz tikai tuvo finiša lentu un neievēro skatītājus, viņš nepievērsa uzmanību istabas iekārtai. Taču zemapziņa atzīmēja itin visu.
Deilijs ieradās tieši dažas minūtes pirms Saigonas lidmašīnas starta. Katru pasažieri, pat katru komandas locekli viņš apskatīja ar tādu rūpību, ar kādu kolekcionārs pētī retu pastmarku. Ne vēsts no Nguena — ja vien viņš nebija paguvis šajā īsajā laikā uzvilkt sieviešu drēbes un pārvērsties piecpadsmit gadu vecā ķīniešu meitenē. Nedz viltus bārda, nedz lieks vēders nebūtu Dei- liju maldinājis. Vienam pasažierim viņš ar šķietami neveiklu kustību tīšām norāva no acīm melnās brilles.