Deilija minējums spoži izgāzās.
Brīdī, kad durvis aizcirtās un lidmašīna sāka ripot uz skrejceļu, viņš sajuta kaut ko līdzīgu elektriskam triecienam. Līdz šim momentam Saigonas lidmašīna bija saistījusi visas domas, neļaudama vietu nekam citam. Tagad no zemapziņas iznira brīnumains fakts — pirmīt viņš nebija redzējis būri ar papagaili.
Mašīnu Deilijs bija paguvis atlaist. Vajadzēja iet kājām. Pareizāk, nevis iet, bet skriet. Kad viņš nokļuva līdz mērķim, sviedri plūda aumaļām.
Jā, atmiņa nebija viņu vīlusi, papagailis tiešām bija nozudis.
— Viņš bija šeit? — Deilijs sauca.
— Kas? — policists brīnījās.
— Tas, kas jums bija jāapcietina.
— Šis blēdis? Vai tiešām domājat, ka būtu viņu palaidis, ja viņš parādītos? Es pārvērstu viņu bifštekā angju gaumē, ar asinīm! Vai zināt, kā viņš mani izjokojis? Redzu, stāv pudele, pats velns musināja mani iedzert malku, bet tur rīsu šņabja vietā kaut kāds draņķis… Man vēl tagad vēdera graizes.
— Kas tad aiznesa papagaili?
— Mūsējais, policists.
— Ko viņš jums teica? ,
— Nesapratu. Viņš runāja vietējā valodā. Viss tāpat skaidrs, droši vien esat dzirdējis, ka tagad visā pilsētā notiek papagaiļu medības?
Tuvākais telefons atradās lidlauka priekšnieka mājās. Par laimi, sers Broks šoreiz tūlīt saprata, par ko ir runa.
— Papagailis? Pat nedomāju likt viņu atvest… $ī idiotiskā operācija norit pēc stingri izstrādāta plāna. Lidlauka rajons paredzēts tikai rīt. Ja mēs ķerstītu tos, kā pagadās, mums būtu tāds juceklis, ka netiktu skaidrībā pats grāfs Denberijs … Viņš prata atšķirt savus trīsdesmit sešus dzinēj suņus, kaut visi bija vienas sugas, visi lēdijas Makbetas un Reksa I tiešie pēcnācēji, 1896. gada nacionālajā izstādē viņš ieguva zelta medaļu … Piedodiet, liekas, atkal esmu sapinies … Ak, jā! Papagailis! Lieku galvu ķīlā, ka viņu nozaguši šie nelieši! Viņi visu ko zog … Kamēr viens no maniem policistiem mazgājās zem dušas, viņam nospēra formas tērpu … Pusstundu staigāja vienās apakšbiksēs … Pilsētas centrā … Kauns un negods! … Kad tas bija? … Pirms pusotrām stundām … Kāpēc tas jūs interesē?
Deilijs nolika klausuli. Viņš varēja būt apmierināts ar sevi. Atgriežoties mājiņā, viņš jau zināja, kas nācis papagailim pakaļ. Drošības pēc viņš parādīja policistam Nguena fotogrāfiju.
— Viņš! — Policists kļuva vai traks aiz dusmām. — Izmuļķoja mani! Ja vien būtu zinājis! Es iztaisītu no viņa kapātu klopsi! … Es …
Deilijs sataustīja kabatā aploksni. Tagad bija laiks iepazīties ar Nguena korespondenci. Izlasījis atpakaļadresi, Deilijs sajuta drudžainu uzbudinājumu. Taču pati vēstule sagādāja vilšanos. Kaut kāda tukša pļāpāšana, kuras dēļ neviens nopietns cilvēks nesmērētu papīru un nesūtītu vēstuli uz tūkstošiem jūdžu attālu pasaules malu. Bet atpakaļadrese! Tā nevarēja būt nenozīmīga nejaušība. Deilijs vēlreiz uzmanīgi izpētīja vēstuli un ievēroja neparasti lielu atstarpi starp rindām .. .
— Es pārvērstu viņu maltajā gaļā! … — policists turpināja. — Ielietu viņa nolādētajā rīklē šīs nolādētās pudeles saturu un pieliktu mārciņu nolādētu sīku naglu! …
Pār Deiliju nāca apskaidrība. Viņš satvēra pudeli un uzlēja dažas lāses uz vēstules. Baltajā papīrā starp divām rindām skaidri iezīmējās kāds vārds.
Kad Deilijs izgāja no bungalo, no turienes vēl skanēja lamu vārdi. Domās nogrimis, Deilijs soļoja gar krūmiem — tiem pašiem, caur kuriem pirms dažām stundām bija skrējis, dzīdamies pakaļ malajietim. Viņš bija pārliecināts, ka Nguens atstājis Singapūru. Vēstule saturēja norādījumu, uz kurieni viņš, iespējams, devies.
Pēkšņi Deilijs apstājās un ievilka nāsīs gaisu. Mari- huanas smarža! Deilijs noliecās. Patiešām, zemē gulēja cigaretes galiņš. Krūmāji šajā vietā bija aplauzti. Pavisam nesen caur tiem spraucies kāds cilvēks. Uzmanīgi atbīdīdams atsperīgos zarus, Deilijs iegāja dziļāk krūmājā. Kaut kas atvizēja saules staros. Tās bija Nguena pamestā policista mundiera pogas.
Deilijs bija pārliecināts, ka viņa stāsts liks Mūnam aizmirst avīzes rakstu. Tā tas arī notika.
— Lieliski! — Muns uzslavēja. — Parādiet vēstuli!
— Vēlāk!
— Kas tā par noslēpumainību?
— Cenšos atdarināt jūs!
Tuvāko simt divdesmit minūšu laikā Mūnam neizdevās atgriezties pie vēstules. Abi ar Deiliju viņi strādāja vaigu sviedros. Vajadzēja izjautāt vairākus desmitus lidlauka darbinieku. Tulka lomu šoreiz uzņēmās pats priekšnieks Čarlzs Androps, pie tam viņš to darīja pat labāk par Šahgirejevu. Ātrums un veiklība, ar kādu viņš meta jautājumus un ķēra atbildes, apliecināja viņa izcilās sportista spējas. Aptaujā noskaidrojās, ka neviens no darbiniekiem, kas pēdējās pusotrās stundās bija izvadījuši lidmašīnas, nebija pamanījis Nguenu. Toties viņi atcerējās, ka trim pasažieriem bijuši papagaiļi. Viens izlidojis pa maršrutu Singapūra-Bombeja, otrais — pa maršrutu Singapūra-Tokija, trešais — pa maršrutu Singapūra-Taivana-Honolulu-Sanarisko.
Mūns pieļāva varbūtību, ka viens no tiem ir Nguens. Taču kurš? Te nu izrādījās, ka galveno trumpi Deilijs bija pataupījis saldajam ēdienam.
— Manuprāt, viņš devies uz Sanarisko, — viņš piezīmēja.
— Kas jums ienāk prātā?
— Palasiet vēstuli!
— «Filma «Bultas krīt» nav vēl iznākusi uz ekrāna. Seanss atcelts. Galveno lomu izpildītājus aizvietoja dublieri. Jums uzdots attīstīt lentu. Attiecīgu telegrammu izsūtīju aizvakar. Nekavējoties izlidojiet. Gaidu.» — Mūns skaļi izlasīja.