— Bet tagad pievērsiet uzmanību atpakaļadresei: «Misters Hai Kuangs, 61, Smaržojošo ķiršu ielā, Sanarisko»! Ko nu teiksiet?
— Manuprāt, nevar būt šaubu, ka šis Hai Kuangs, Nguena tautietis un tāpat dienvidvjetnamiešu aģents, organizējis «Zelta bultas» katastrofu. Ar filmu «Bultas krīt» domāta liesi šī diversija. Tas, ka filma nav iznākusi uz ekrāna, nozīmē, ka noziegums nav atklāts. Tālāk — personas, kurām sākumā bijis uzdots noslēpt lidmašīnā bumbu, vēlāk nez kādēļ aizvietotas ar citām.
— Bet ko nozīmē «attīstīt lentu»? — Deilijs jautāja.
— Nezinu. Iespējams, ka agrāk izraudzītie izpildītāji atteikušies no bīstamā uzdevuma un Nguenam nu jātēlo prokurora un tiesneša loma … Tas tikai tāds miglains minējums.
— Toties loģisks, — Deilijs noteica.
— Loģika un patiesība ne vienmēr ir identiski. Mēs pat nevaram apgalvot, ka Nguens devies tieši uz Sanarisko, kaut gan katrs domājošs cilvēks secinātu tieši to un neko citu …
Tomēr Mūns nosūtīja inspektoram Olšeidam fototele- grammu ar Nguena Bao Mina attēlu un lūgumu apcietināt viņu lidostā.
14
Ātruma sajūtu nosaka nevis transporta līdzekļi, ar kuriem mēs pārvietojamies, bet gan tas, cik strauji mainās pārdzīvojumi un notikumi. Varbūt tādēļ Mūna atmiņā nākamās nedēļas hronika iespiedās nevis kā mierīgai apskatei pieejami fotouzņēmumi, bet kā drudžaini skrejoša kinolenta, kuras kadri uzplūst cits citam.
Honolulu lidostā viņi nolaidās pusotras stundas pēc reisa lidmašīnas Singapūra-Sanarisko. Izrādījās, ka tā šoreiz nav nolaidusies Taivanā. Līdz Havaju salām bija lidojuši sešpadsmit cilvēki. Nevienam no tiem nav bijis līdzi papagailis, nevienu no tiem nepazina pēc Nguena fotogrāfijas. Tātad, ja vien Nguens atradies starp pasažieriem, viņam vajadzēja izkāpt Sanarisko.
Sanarisko sagaidīja Mūnu un Deiliju kā uzvarētājus. Mērija Danua — ar starojošu smaidu, kura lielākā tiesa tika Deilijam, un ar milzīgu ziedu klēpi, ko viņa taisnīgi sadalīja uz pusēm. Bredoks — ar pretī atsūtītu gluži jaunu konvēr markas mašīnu un laipnu aicinājumu pusdienās. Prese, radio un televīzija — ar reportieru baru. Pati pilsēta — ar vēsu, spirdzinošu gaisu, kas gan tūdaļ sakarsa, tiklīdz žurnālisti metās kaujā.
Reisa lidmašīna Singapūra-Sanarisko bija nolaidusies jau pirms laba laika. Paguva aizbraukt ne tikai pasa- žiēri, bet arī komandas locekļi. Mūns nolēma nekavēties. Ļaudams Deilijam pilnīgu iespēju flirtēt ar Mēriju un atkauties no reportieriem, viņš devās uz policiju.
Pirmajās piecpadsmit minūtēs viņš divas reizes tikko necieta avāriju. Nebija laika vērot ceļu, visu uzmanību saistīja mašīna. Tik greznā automobilī Mūnam vēl nebija gadījies braukt. Konvērs sastāvēja no jauninājumiem un uzlabojumiem — sākot ar durvīm, kas aizcirtās pilnīgi bez trokšņa, līdz mazam, dzērieniem domātam ledusskapim. Tajā bija tik daudz dažādu ierīču, kas sniedza patīkamu temperatūru, patīkamu mūziku, patīkamu iespēju mīksti un ērti sēdēt vai arī, atkarīgi no vēlēšanās, gulēt, ka likās gandrīz neticami, kur vēl atradusies vieta motoram. Tiesa, pilnīgai ilūzijai, ka esi savās mājās, vēl pietrūka televizora un mazgājamās mašīnas, taču Mūns nebūt nešaubījās, ka vienā no turpmākajiem
modeļiem arī šie nelielie trūkumi tiks novērsti. Un tāpat viņš nešaubījās, ka šajā mašīnā jau iemontētas vai arī tiks iemontētas dažas citas ierīces, kas domātas nevis pasažieru, bet to cilvēku ērtībām, kuri izrāda pastiprinātu interesi par citu sarunām.
Inspektors Olšeids sagaidīja Mūnu ar slikti notēlotu izbrīnu.
— Priecājos redzēt, veco zēn! Kāds vējš jūs atpūtis? Kaut gan varu uzminēt. Dzirdēju pa radio, jums esot sava hipotēze par aviācijas katastrofām.
— Nesaprotu, ko jūs tēlojat? Jums taču bija jāsaņem telegramma un fotogrāfija?
— Nekā neesmu saņēmis. — Olšeids paraustīja plecus un nervozi sakustējās krēslā. Varēja redzēt, ka viņš melo bez sevišķas patikas.
— Gadās arī tā! — Mūns piekrita. — Pasts ne vienmēr strādā, kā pienākas. Zinu kādu gadījumu: kamēr ielūgums uz kristībām nonāca līdz adresātam, jaunpie- dzimušais jau bija paguvis nomirt. . . trīsdesmit gadu vecumā.
Olšeids pasmaidīja.
— Atcerieties, Mūn, jūs taču pats ne vienmēr bijāt brīvs cilvēks. Arī jums bija priekšnieki.
— Bet tas netraucēja mani aizstāvēt savu viedokli…
— Par ko jūs godam izvadīja … Neesmu tāda slavenība kā jūs. Uz privātu praksi man nav ko cerēt. .. Nākas turēties pie šī krēsla. — Olšeids daudznozīmīgi uzsita pa metāla atbalstni.
— Jūtu līdzi! — Muns pamāja. — Ducis bērnu, māja uz nomaksu, sieva traka uz dārgiem apģērbiem, vecmāmuļa izšķērdē veselu bagātību alkoholiskiem dzērieniem, sievasmāte kolekcionē ēģiptiešu sarkofagus, turklāt visādi sīki izdevumi flirtam ar kinozvaigznēm, ceļojumiem apkārt pasaulei, Rokfellera un Dipona uzņēmumu kontrolakciju uzpirkšanai.. .
— Sacenšaties ar Marku Tvenu?… Veltīgas pūles! Sen esmu zaudējis humora izjūtu. Ko jūs no manis vēlaties?
— Lai jūs viņu apcietinātu. Viņš atrodas kaut kur šajā pilsētā …
— Uz kāda pamata?
— Uz tāda, ka oficiālā izmeklēšana uzticēta jums. Esmu gatavs nodot jūsu rīcībā visus pierādījumus — teorētiskos un lietiskos.
— Parādiet vispirms lietiskos.
— Tikai pēc tam, kad būšu pārliēcināts, ka izmantosiet tos tiesā, nevis kā eksponātus kriminālistikas muzejam.
Mūns saprata, ka šeit, senatora Felano nometnē, jābūt piesardzīgam. Stāstīdams Olšeidam par visiem meklējuma posmiem, viņš noklusēja gan Stīvensona atzīšanos, gan Nguenam adresēto vēstuli.
— Labi! — Olšeids teica. — Par «Oranžo bultu» pašreiz nestrīdēšos. Iespējams, ka jums taisnība. Bet pastāv kāds vājš punkts — nozieguma motīvi. Šis Nguens — pieļausim, ka viņš tiešām ielicis bumbu šasijā . . .