— Kāpēc pieļausim?
— Tāpēc, ka ekspertīzei vispirms jānoskaidro, vai viņa mājās atrastais metāls ir tiešām tas pats, no kura pagatavots elles mašīnas korpuss.
— Rīt to noskaidrosim. Nešaubos, ka eksperti apstiprinās manas domas.
Olšeids atzīmēja kaut ko piezīmju grāmatiņā.
— Labi, — viņš turpināja. — Līdz rītdienai vēl divdesmit četras stundas, bet, neraugoties uz to, jau tagad esmu gatavs pieņemt jusu hipotēzi. Bet pierādiet man, ka noziegumam bijis politisks raksturs. Tā varēja būt personīga atriebība. Nguens ir vjetnamietis, delegācijas locekļi viņa tautieši. Vai tad mēs zinām, kādi viņam bijuši personīgie rēķini?
— Pierādīt? Lūdzu! Misters Bredoks savā laikā saņēma draudu vēstuli. Sakarā ar izcilajiem vjetnamiešu zinātniekiem, kuri gatavojās atgriezties Hanojā.
— Varat nestāstīt. Vai jums šī vēstule ir?
— Bredoka sekretāre diemžēl to iznīcinājusi.
— Kāpēc diemžēl? Varu jums parādīt!
Olšeids izņēma no atvilktnes un nevīžīgi nometa uz galda mašīnraksta loksni, ko greznoja dzeltens stilizēts pūķis. Mūns ātri izlasīja. Nekādu šaubu. Tās pašas vēstules oriģināls, kuras kopija bija nonākusi pie Mērijas. Nodrukāts uz 1950. gadā ražota undervuda. Tieši tāda rakstāmmašīna piederēja Nguenam. Paraksts — «Dzeltenais pūķis».
— Kā šis papīrs nokļuva pie jums? — Mūns nobrīnījās.
— Ļoti vienkārši. Pa pastu. — Olšeids ar smīnu parādīja aploksni, kuru tāpat rotāja dzeltens pūķis.
— Adresēts Sanarisko policijas priekšniekam! — Mūns vēl vairāk apstulba.
— Kā redzat! … Ko nu teiksiet? Iznāk, ka dienvid- vjetnamiešu patrioti, kas pēc jūsu domām šo zinātnieku dēļ uzspridzinājuši «Zelta bultu», ir nevis patrioti, bet īsti idioti? Ja noziedznieki allaž brīdinātu policiju, lai tā varētu spert attiecīgus soļus, tad pasaulē vispār vairs nebūtu noziegumu. Mums abiem tad nāktos pārkvalificēties par sludinātājiem.
— Tā gan … — Mūns nomurmināja. — Tā vien rādās, ka ar šo vēstuli esmu iekļuvis pamatīgā peļķē!
— Jūtu līdzi. .. Vēl dažas tādas peļķes, un jūs nevis ieliksiet kabatā solīto honorāru, bet uzvilksiet galošas, lai nenoslīktu . . . Jums, protams, nav tik lieli izdevumi kā man, taču tāpat ģimene un tā tālāk. Un, pats galvenais, izdevumi savas firmas reklamēšanai! . .. Starp citu, cik jums izmaksajis reklāmas raidījums, kurā tik veiksmīgi uzstājās jūsu kompanjona sieva?
— Kā redzu, neesat vēl gluži zaudējis humora izjūtu.
— Lai dievs dod! — Olšeids smagi nopūtās un, gluži negaidot, turpināja miermīlīgā tonī. — Jūs vēlaties, lai apcietinu Nguenu? Apsolu … Protams, tikai tādā gadījumā, ja viņš tiešām ir šeit un ja man izdosies viņu izsekot.
— Nepiemānīsiet?
— Mūn, mēs taču kādreiz esam kopā strādājuši… — OJšeids apvainojās. — Vai tiešām domājat, ka esmu spējīgs jūs piekrāpt? Es darīšu visu, kas atkarīgs no manis … Bet jūsu Nguens, kā liekas, ir Dienvidvjetnamas pavalstnieks . .. Jūs zināt, cik mums draudzīgas attiecības ar Saigonu .. . Baidos, ka šefs nepiekritīs apcietināšanai bez attiecīga diplomātiska pieprasījuma . . . Parunājiet ar viņu!
Policijas priekšnieka kabineta priekšā sēdēja ap desmit cilvēku. Ar ziņojumiem atnākušie inspektori, daži slepeni aģenti, lūdzēji. Saniknotais Mūns nenogaidīja savu kārtu. Pagājis garām sekretārei, kura velti mēģināja viņu aizturēt, atrāva durvis.
Ieraudzījis apmeklētāju, priekšnieks ātri noslēpa atvilktnē kaut kādus papīrus. Mūnam radās lielas aizdomas, ka tā ir telegramma ar Nguena fotogrāfiju. Pēc tam priekšnieks piezvanīja kādam un tikai tad pievērsās Mūnam.
Mūns nosauca savu vārdu.
— Pazīstu. Tā sakot, aizmuguriski, pēc attēliem avīzēs. Jūs pašlaik esat vispopulārākais cilvēks mūsu pilsētā. Vai jūsu viesnīcu vēl neielenc autogrāfu tīkotāji?
— Neesmu tur bijis. Tieši no lidlauka devos pie jums.
— Jūs man izrādāt pārāk lielu godu. Vai nevēlaties ko iebaudīt?
— Atteikties bija neērti. Kamēr viņi dzēra viskiju, runāts tika galvenokārt par Singapūras un Sanarisko klimatu atšķirību, par Felano un Bredoka izredzēm vēlēšanās, par to, kas garšo labāk, — viskijs ar ledu vai viskijs ar sodas ūdeni. Tiklīdz viens temats izsīka, policijas priekšnieks tūdaļ aizsāka citu.
Pēkšņi priekšnieks, pusvārdā aprāvies, piecēlās. Mūns atskatījās. Durvīs stāvēja smaidošais Felano.
— Atstāšu jūs uz īsu brīdi, — priekšnieks atvainojās. — Man ir steidzamas darīšanas.
Mūns palika divatā ar Felano.
— Patīkama sagadīšanās, —- Mūns teica ar smīnu.
Felano smaids kļuva vēl platāks.
— Teiksim labāk, patīkama satikšanās! Tā nav nekāda sagadīšanās. Biju drošs, ka atnāksiet, un lūdzu policijas priekšnieku paziņot man. Varētu, protams, atnākt ciemos pie jums. Bet ērtāk satikties uz neitrālas teritorijas.
— Spriežot pēc tā, cik labprāt policijas priekšnieks sniedz jums draudzīgus pakalpojumus, šī teritorija diez vai nosaucama par neitrālu.
— Nemaz neslēpju, viņš ir mans draugs … Bet nebūsim sīkumaini… Labvēlīga neitralitāte vai vienkārši neitralitāte, tam taču nav sevišķas nozīmes. Kāpēc tērēt laiku formulējuma precizēšanai? Esmu lietišķs cilvēks.
— Bet es nē.
— To jau pamanīju, kad jūs tik varonīgi atteicāties no liekiem desmit tūkstošiem. Starp citu, ne tikai pienācīgi novērtēju šo cēlo žestu, bet pat pastāstīju par to avīžniekiem.
— Tas savukārt bija ļoti skaists žests no jūsu puses.
— Mister Mūn, man jūsu žēl! Jūs nekad nekļūsiet liels politiķis . . . Vai tiešām nesaprotat, kāpēc to darīju? Jūsu reputācijas nostiprināšanai.