— Liekas, jūs neesat vēl zaudējis cerības pārvilkt mani savā pusē?
— Beidzot esam atraduši kopēju veikalniecisku toni. Kādi ir jūsu noteikumi? . .. Pagaidiet! Vispirms uzmanīgi noklausieties mani! Negribu, lai savas vientiesības dēļ jūs ciestu materiālu zaudējumu … Vai vēlaties, lai godīgi pasaku, ko par jums domāju?
— Godīgums pāri visam! Ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī starplaikā, — Mūns citēja.
— Lieliska atmiņa! Vēl viens pierādījums, ka nederat politikai. Mums ir tāda paruna — solījumi pastāv, lai tos aizmirstu . . .Tātad jūs esat pirmšķirīgs spēlētājs, bet, par nelaimi, spēlējat komandā, kurai nolemts zaudēt… Mister Mūn, tas, ko paveicāt šai laikā, ir lielisks sasniegums! Sakarā ar to jusu cena mūsu acīs pieaugusi par …
— Divdesmit pieciem procentiem.
— Apbrīnoju jūsu telepātiskās spējas! Un, tā kā šajā ziņā esam līdzīgi, sapratis, ka šis piedāvājums jūs neapmierinās, noapaļoju uz piecdesmit.
— Es dodu priekšroku nullei.
— Pielikt nulli pie divdesmit tūkstošiem? Jūs to nopietni?
— Jūs mani pārpratāt. Man no jums nekas nav vajadzīgs. Pilnīgi apmierināšos ar tiem desmit tūkstošiem, ko saņemšu no Bredoka.
No Felano sejas nozuda smaids. Viņš kļuva domīgs. Pagāja dažus soļus, izņēma no bāra glāzīti, piepildīja un izdzēra. Sejā atgriezās smaids.
— Tā! Ne velti saka, ka mazliet alkohola paplašina asinsvadus un palīdz domāt. . . Jā, kļūstu vecs . .. Un zaudēju spējas acumirklī aptvert, ko vēlas mans partneris.
— Un tagad beidzot esat aptvēris?
— Liekas gan. Jums neērti atteikties no savas hipotēzes . .. Pilnīgi saprotu. Einšteins pārstātu būt Einšteins, ja būtu atteicies no relativitātes teorijas. Detektīvam diemžēl nav tādas iespējas manevrēt.. .
— Kā j ums?
— Uzminējāt, kā parasti! Lieku priekšā "kādu manevru, starp citu, ne tikai jūsu interesēs . .. Jūsu reputācija man tikpat dārga kā jums pašam. Klausieties uzmanīgi! «Oranžās bultas» bojā ejas pamatā bijusi politika, jūsu Nguens tiks apcietināts un . .. — Felano parādīja ar attiecīgu žestu Nguena turpmāko likteni. — Varam to atļauties. Atsevišķs gadījums nerunā pretī vispārējam likumam. Uzmanības centrā šā vai tā būs «Zelta bulta» . . . Nu un šīs katastrofas iemesls labi zi" nāms: vibrācijas līmenis, nepietiekama izturība, vārdu sakot, Bredoks tīšu prātu izlaidis brāķi. Kā jūs to pierādīsiet, tā ir jūsu darīšana … Ar mieru?
— Nē.
Felano ar izbrīnu paskatījās Mūnā.
— Jūs esat pirmais cilvēks, kuru nevaru nekādi saprast. Varbūt jums ar jūsu vecmodīgajiem uzskatiem derdzas ņemt no mums vairāk nekā no Bredoka? Varam dot to pašu summu. Mums nav žēl! Protams, tas nebūtu gluži godīgi no mūsu puses, bet tirgotājs taču neatteiksies no darījuma vienīgi tāpēc, ka par Ziloņkaulu pieprasa nevis šauteni, bet stikla krelles.
— Mister Felano, jūs esat lietišķs cilvēks, kāpēc velti tērējat laiku?
Felano pasmaidīja. Šoreiz tas bija gluži cits smaids. Pat seja šķita izmainījusies. Pēkšņi izzuda vaigu apaļī- gums, āda, it kā cieši apvilkdama bungas, saspringa starp zodu un vaigu kauliem, vaibsti kļuva cieti.
— Tātad karš, mister Mūn? Jūsu spīts būs jāsalauž! . .. Tikai neiedomājieties, ka mēs no jums atsakāmies. Atcerieties otro pasaules karu? Itālija sākumā kapitulēja, bet pēc tam kļuva par mūsu sabiedroto. Protams, jo vēlāk tas notiks, jo neizdevīgāk mums un sevišķi jums. Publiski atzīt savas kļūdas nav sevišķi patīkama nodarbošanās.
— Kā jūs to zināt? Pats droši vien nekad neesat atzinis savas kļūdas?
— Jums ir ačgārns priekšstats par mani… Kaut vai pašlaik … Labprāt atzīšu savu kļūdu … Pirmīt maldījos — mums tas ir pat ļoti izdevīgi. Ļaudis teiks: misters Mūns sākumā pieslējies netaisnajai partijai, bet caur maldiem nonācis beidzot pie patiesības. Tiesā tas skanēs ļoti pārliecinoši.
Felano ielēja sev un Mūnam.
— Paceļu šo glāzi uz mūsu bruņniecisko divkauju, kurā visi paņēmieni atļauti! — viņš jautri teica. — Bet ar vienu norunu, — un Felano pilnīgi negaidot nodziedāja: — Jel nesaki «Mēs šķiramies, mans draugs!», bet saki man «Uz drīzu redzēšanos!». — Viņam bija patīkams baritons.
Mūns aizgāja, tā arī neaprunājies ar policijas priekšnieku. Bija skaidrs, ka pēc kara pieteikuma uz viņa atbalstu nav ko cerēt.
Viesnīcā Mūns atbrauca noguris un saniknots. Deilija istabā bija dzirdama klusināta sievietes balss. Mūns nešaubījās, ka tā ir Mērija. Negribējās traucēt. Taču vēlēšanos parunāt ar savu palīgu un, galvenais, uzzināt, vai nav jaunas ziņas par Nguenu, guva virsroku. Mūns delikāti pieklauvēja.
— Iekšā!
Mūns iegāja un apstulba.
Uz gultas sēdēja pilnīgi nepazīstama sieviete. Viņš jau paspēra soli atpakaļ, lai aizvērtu durvis no ārpuses, bet Deilija balss apturēja viņu.
— Nebaidieties, tā ir lidmašīnas Singapūra-Sanarisko stjuarte. Sameklēju viņu Burlesku teātrī un nolēmu, ka par darīšanām ērtāk aprunāties mājās.
— Un kā viņam izdevās jūs pierunāt? — Mūns griezās pie sievietes. — Apbrīnojams talants!
— Misteram Deilijam nemaz nenācās mani pierunāt, — viņa teica. — Tur ir pārāk garlaicīgi…
Tiklīdz stjuarte aizgāja, Deilijs sāka klāstīt jaunumus. Viņš bija runājis ne vien ar stjuarti, bet arī ar lidostas darbiniekiem. Nguenu neviens nebija redzējis. Nevienam no pasažieriem nav bijis būra ar papagaili.
— Pamazām sliecos uz domām, ka bija aplami piešķirt tik lielu nozīmi papagailim, — Mūns teica. Viņš atradās noskaņā, kad cilvēks sāk apšaubīt paša uzstādītās hipotēzes.
— Būri varēja iebāzt kādā somā.
— Runa ir nevis par būri, bet par Nguenu. Pilnīgi pieļauju, ka viņš palicis Singapūrā un pašlaik atrodas pie Siamas princeses.