— Man ir tāda nojauta, ka tas noskaidrosies pēc pirmās vizītes Smaržojošo ķiršu ielā, — Deilijs teica.
— Lai jau jūsu sieva nodarbojas ar nojautām, viņai tas iznāk labāk!
— Viņa to sauc par pareģošanu.
— Domājat, kotletes garša mainās atkarībā no tā, vai to nosauc par kapātu bifšteku vai kapātu šniceli?
—- Es personīgi uzskatu, ka mainās gan. Ne jau velti pie mums tērē miljardus reklāmai.
— Nu vai zināt! Ejiet ar savu reklāmu … — Mūns norija stiprāku vārdu, — … gulēt! Es arī iešu. Esmu noguris kā bokseris pēc desmitā raunda, kas turklāt saņēmis krietnu nokautu.
— Proti?
Mūns pastāstīja par policijas priekšniekam adreseto vēstules oriģinālu.
Deilijs iesvilpās.
— Tas nu gan ir joks . .. Bet uzminiet, kā sauc mistera Hai Kuanga iestādi? .. . Esmu ievācis ziņas. Viņš ir vjetnamietis, bet kopš dzimšanas dzīvo pie mums. Vjetnamiešu valodu neprot. Neraugoties uz to, pazīstams kā ultranacionālists. Diezgan bagāts, viņam pieder liels austrumu restorāns. Bet ķīniešu kvartālā katrs bērns zina, ka aiz restorāna izkārtnes slēpjas spēļu nams un opija smēķētava …
Mūns nožāvājās.
— Ar labu nakti. Es eju gulēt.
— Pagaidiet! Vispirms jums jāuzmin, kā sauc Hai Kuanga iestādi.
— Spriežot pēc tur iegūstamām baudām, droši vien, «Alkoholiķu, spēlmaņu un opija smēķētāju smaržojošā paradīze».
— Neuzminējāt. Oficiālais nosaukums ir «Dzeltenais pūķis».
Šoreiz iesvilpās Mūns.
15
Pulksten astoņos Mūnu uzmodināja telefonistes balss. Balss bija ierakstīta magnetofona lentā. Šis pakalpojums maksāja piecpadsmit centus par vienu reizi vai četrus dolārus mēnesī. Uz galda noliktais prospekts vēstīja, ka visērtākais un vislietderīgākais ir universālais abonements. Ja Mūnam tāds būtu, viņu ne vien modinātu, bet arī atgādinātu, kad jāliekas gulēt, jāieņem zāles, jāiet uz kino, bez tam pierakstītu visu, ko paziņas viņa prombūtnes laikā vēlētos paziņot pa telefonu.
Pulksten deviņos Mūns piezvanīja šveicaram un palūdza piebraukt mašīnu. To bija nācies atstāt stāvvietā kaimiņu kvartālā, jo viesnīcas tuvumā brīvu vietu nebija. Konvēra atslēga tika atstāta šveicaram vakar vakarā. Īstenībā Mūns nekur nesteidzās. Bet kāpēc neatļaut sev tādu ērtību, ja dzeramnauda nav jāmaksā no paša kabatas? Bojs, kas bija piebraucis ar mašīnu, aci nepamirkšķinājis, paņēma dolāru, tomēr uzskatīja par savu pienākumu paskaidrot, ka visērtāk abonēt vietu garāžā. Ja Mūnam būs papildabonements, mašīna saskaņā ar viņa velēšanos liks piebraukta jebkurā laikā un vietā. Sniedzot šo padomu, bojs zaudēja savas dzeramnaudas, toties nostiprināja viesnīcas reputāciju. Mūns iedeva bojām vēl vienu dolāru un nolēma sekot viņa padomam.
Tieši pulksten desmitos Mūns piebrauca pie «Dzeltenā pūķa». Tā bija trīsstāvu ēka pagodu stilā. Šis stils tika kultivēts ķīniešu kvartālā, ne tikai privātas mājas, bet arī sabiedriskas ēkas ceļot. Iedzīvotāji to darīja, lai saglabātu tālās dzimtenes tradīcijas, pilsētas valde — tūristu pievilkšanai.
Tieši par tādu tūristu — bagātu dienderi no vidējiem rietumiem nodomāja izlikties Mūns. Greznais konvērs šim nolūkam bija kā radīts. Kā jau piedienas cilvēkam, kas zina savai naudai cenu, Mūns nesteidzās izkāpt no mašīnas. Viņš nogaidīja, kamēr restorāna šveicars, tērpies zilos zīda brunčos ar dzelteniem pūķiem, pakalpīgi atvēra mašīnas durvis. Būdams uzticīgs Deilija pasludinātajai devīzei «Par visu maksā Bredoks», Mūns pasniedza viņam piecus dolārus.
— Jums uz restorānu vai…? — šveicars daudznozīmīgi vaicāja.
— Man vajadzīgs saimnieks! — Mūns atteica pavēlošā tonī.
Ieiedams pazemīgi atvērtajās durvīs, pāri kurām karājās liels pūķis, Mūns atskatījās. Neviens viņam nesekoja.
Pirmais, ko Muns ieraudzīja Hai Kuanga kabinetā, bija papagailis. Putns aizmidzis karājās būrī ar galvu uz leju. Šajā brīdī Mūns dziļi nožēloja, ka nebija veltījis savu mūžu šo putnu pētīšanai. Bet kā nespeciālists viņš bija gatavs likt galvu ķīlā, ka tas ir Nguena papagailis. Sakrita viss — krāsa, lielums, būris.
— Patīk? — «Dzeltenā pūķa» saimnieks jautāja. Viņš bija resns un solīdi ģērbies. Viņa iešķībajās acīs plaik- snīja tā īpašā, daudzām senām tautām piemītošā viltīgā dzirkstele, kas var būt gan ironiskas gudrības, gan slēptas ļaunprātības pazīme.
— Jā, — Mūns teica. — Man ļoti patīk papagaiļi. Cik prasāt par šo?
Mūns bija ar sevi apmierināts. Tieši tas tonis, kādā būtu runājis viņa tēlotais bagātnieks, kas pieradis uzskatīt savu čeku grāmatiņu par universālu atslēgu.
Hai Kuangs pasmīnēja.
— Mister . . . Atvainojiet, kāds jūsu godavārds?
— Džonss!
— Mister Džons, pie mums austrumos vispirms apjautātos, vai esmu ar mieru šķirties no putna?
— Draugi stāstīja, ka jūsu mājās pārdod visu ko. Viņiem palikušas vislabākās atmiņas. Teica, ka pie jums var pirkt pat dinamītu.
— Dinamītu varbūt gan, bet ne šo papagaili.
— Vai tas nesen pie jums?
— Atkātīiļā.no tā, ko jūs saprotat ar vārdu «nesen». Kāds mūsu gudrais reiz teicis, ka garā nabags visu savu mūžu pārvērš īsā mirklī. Bet cits gudrais teicis, ka opija smēķētājs vienā sekundē redz tik daudz skaista, cik dievs neredz visā mūžībā.
— Savādi dzirdēt tik lietišķā telpā tik gleznus austrumu izteicienus, — Mūns piezīmēja.
Patiešām, kabinets bija ieturēts absolūti modernā stilā. Dienasgaismu aizvietoja matēts plafons visu griestu platumā. Sienas klāja fotogrāfijas ar autogrāfiem. Sākumā Mūns nodomāja, ka tie ir «Dzeltenā pūķa» viscienījamākie apmeklētāji. Tā vismaz varēja spriest pēc Meijas Ričmondas attēla, kur pazīstamā aktrise bija redzama visā augumā. Žurnāls «Pa atslēgas caurumu» savā laikā mācēja stāstīt par viņas aizraušanos ar azarta spēlēm. Taču, ieraudzījis imperatora Bao Dao, Ņju kundzes, Rokfelleta juniora, minitmenu vadoņa Renta un senatora Felano ģīmetnes, viņš saprata, ka kļūdījies. Acīm redzot, šī portretu galerija atspoguļoja arīdzan saimnieka patriotiskās jūtas un politiskās simpātijas.