— Jūsu paziņa? — Mūns jautāja, norādīdams uz Felano foto. — Man reiz gadījās redzēt viņa uzstāšanos pa televīziju. Spožs runātājs! Varat lepoties, ka jums ir tādi draugi!
— Nē, — Hai Kuangs teica. — Man nav bijis tas gods! Viņš ir senators no mūsu štata … Jūs brīnāties, ka atceros mūsu lielos austrumu gudros? Velti domājat, ka es, ar veikaliem nodarbodamies, būšu aizmirsis lielisko parunu: «Var iedzīvoties desmit bagātībās, bet pat visbagātākajam cilvēkam ir tikai viena dzimtene.»
Hai Kuangs piecēlās un ar žestu, k$s Mūnam likās pārspīlēti svinīgs, atvēra sienā veikli noslēptas durvis. Mūns ieraudzīja zeltainos toņos ieturētu lūgšanu kambari ar lielu Būdas skulptūru uz apzeltīta postamenta.
— Tiesa, sen esmu atrauts no dzimtenes, bet, kā redzat, svēti glabāju tēvu tēvu tradīcijas, — saimnieks lepni paskaidroja.
— Jūs esat budists?
— Nē, tie arī ir mesli tradīcijai. Esmu katolis… Tā gadījies, ka dzimtajā valodā nevaru pat pasacīt «laipni lūdzu»! Runāju un tirgojos jūsējā … Ar ko varu pakalpot?
— Esmu atnācis … Kā tur sacījis jūsu gudrinieks? … «Mūžības svētlaime vienā minūtē.» Kokaīnu mēģināju, morfiju mēģināju, visu ko esmu izmēģinājis! Bet šī te manta mūsmājās ne par kādu naudu nav sadabūjama …
— Tādā gadījumā man būs liela laime pavērt jums durvis uz valstību, kur piepildās jebkura vēlēšanās. Kā teicis kāds gudrais: «Brīnumainas zāles, kas liek nelaimīgajiem aizmirst bēdas, bet laimīgos padara tūkstoškārt laimīgākus …» Lūdzu, sekojiet man.
Šajā brīdī papagailis pamodās un spalgi iekliedzās. Mūnam nebija ne jausmas, kas tā par valodu, — vjetnamiešu, japāņu vai siamiešu. Tomēr viņš riskēja:
— Zili brīnumi! Viņš runā jūsu dzimtajā valodā.
— Vai esat bijis manā dzimtenē?
— Nē, bet mans tēvs kādu laiku dzīvoja Saigonā, — Mūns sacīja. — Viņš pārdeva visādas mašīnas, sākot ar šujmašīnām un beidzot ar pļaujmašīnām. Pieklājīgi nopelnīja.
— Kāda sagadīšanās! Mans tēvs nodzīvoja tur gandrīz visu mūžu. No viņa saņēmu mantojumā šo papagaili.
— Tiešam? Man liekas, papagailis vel ir ļoti jauns.
— Jums tikai tā liekas. Šie putni dzīvo ilgi. Ar cilvēkiem tas ir citādi… Kā teicis gudrinieks: «Vienīgais, ko nekad nesatiksi nejauši, tā ir tava nāve!» — Hai Kuangs piemiedza acis. Būdamas jau tā šauras, tās šobrīd atgādināja ambrazūru spraugas ar mīnmetēju uzliesmojumu iedzelteno uguni.
Mūns neviļus nodrebēja. «Dzeltenā pūķa» saimnieks pieminēja nāvi. Vai tā bija nejaušība, vai apslēpti draudi — reakcija uz viesa aizdomīgo ziņkārību? Mūns uzsmēķēja cigāru un piedāvāja. Hai Kuangam. Tas atteicās.
— Paldies, nepīpēju. — Vjetnamieša seja šķita neizdibināma.
— Lūdzu, sekojiet man! — Hai Kuangs aicināja.
Bet Mūns nesteidzās aiziet. Viņš gaidīja, kad papagailis atkal ierunāsies.
— Vienu brītiņu. Kas tas tāds? Un šis? — Mūns izlikās, it kā portretu galerija viņu ļoti interesētu.
Viņam veicās. Kamēr «Dzeltenā pūķa» īpašnieks sniedza paskaidrojumus, papagailis traucēja sarunu ar nemitīgiem kliedzieniem. Tagad varēja iet. Pirms aiziešanas Mūns — gan ar iekšējām bažām — izšķīrās par diezgan riskantu uzbrukumu.
— Starp citu, sakarā ar tikko citēto austrumu gudrību atcerējos «Zelta bultas» katastrofu. Mans vecais stāstīja, ka ar šo lidmašīnu lidojuši kaut kādi vjetnamiešu profesori. Ja nemaldos, — caur Honolulu uz Saigonu. Kā jūs domājat, vai viņu nāve bija nejaušība?
No Hai Kuanga sejas pirmo reizi nokrita neizdibināmā maska. Bet, pretēji savām gaidām, Mūns izlasīja tajā — ja tikai prata pareizi lasīt — nevis izbīli vai apjukumu, bet apslēptu cietsirdību.
— Jūs pielaidāt divkāršu kļūdu, — «Dzeltenā pūķa» saimnieks gausi ierunājās tai pašā pilnīgi bezkaislīgajā balsī, kas lika šermuļiem skriet pār kauliem. — Vispirms, viņi lidoja uz Hanoju. Otrkārt, viņi vēl nav miruši. Treškārt… — Hai Kuangs ar strauju kustību iebāza roku savu plato bikšu dziļajā kabatā.
Mūns pārvērtās ledū. Sekundē, kamēr roka kavējās bikšu kabatā, caur smadzenēm joņoja un līdzīgi elektriskam lādiņam sadūrās desmit dažādu lēmumu. Ko darīt? Šaut pirmajam? Vai pagūs? Varbūt labāk nokrist uz grīdas? Bet ja nu pretinieks grib tikai viņu sabaidīt, izprovocēt, piespiest atklāt kārtis? Likās neticami, ka šajā lietišķi modernajā kabinetā, plafona rāmajā gaismā var tūlīt noliki aukstasinīga slepkavība. Bet Mūns saprata — nē, viņš izjuta ar katru savu nervu, ka šis vjetnamietis ar bezkaislīgo balsi un Būdas seju spējīgs uz visu.
Sekunde pagāja . .. Mūns tā ir nebija paguvis kaut ko izlemt, kad roka iznira no kabatas. Ieroča vietā Mūns ieraudzīja smagu zelta hronometru. Vecmodīgs, nesamērīgi liels hronometrs. Atšķirībā no papagaiļa, tas tiešām bija no vectēva mantots. Hai Kuangs nospieda atsperi. Vāciņš atlēca ar skaļu tirkšķi. Iekšā atskanēja smalka zvanīšana — kaut kāda vienkārša austrumu melodija, kuru Mūns atcerējās gadiem ilgi. ..
— … Man drīzumā paredzēta veikalnieciska tikšanās, — Hai Kuangs teica.
Pārdzīvojuma apdullinātajam Mūnam šī frāze sākumā likās pilnīgi bezjēdzīga. Tad viņš tomēr saprata, ka tas ir turpinājums pauzes sadalītajam teikumam «Treškārt, man drīzumā paredzēta veikalnieciska tikšanās».