— Tādēļ, ja negribat laupīt man laimi būt jūsu vadonim dievu valstībā, par kuru kāds liels gudrais teicis, ka tā ir dziļāka realitāte nekā dzīve un dziļāka aizmir- stiba nekā nāve, lūdzu sekot! — Hai Kuangs paklanījās austrumnieciski zemu un atvēra durvis.
Iedams pa garu, ieslīpu gaiteni bez logiem, kas savienoja saimnieka kabinetu ar smēķētavu, Mūns pārdomāja daudz ko. Mazliet ironizēdams par tikko pārdzīvotajām bailēm, viņš tīšām ietērpa savas pārdomas no «Dzeltenā pūķa» saimnieka patapinātā formā.
Pirmkārt, ko nozīmēja mīklainie vārdi «viņi vēl nav nomiruši»? Otrkārt, kā jāsaprot frāze «jūs pielaidāt divkāršu kļūdu»? Un, treškārt, — Mūns iebāza roku kabatā, izvilka lakatu un nošņaucās, — austrumu gudrie, atšķirībā no dažiem rietumu, patiešām apguvuši patiesību. Un tomēr ne līdz galam. Taisnība bija lielajam gudrajam, kurš apgalvoja, ka mūžība var ietilpt vienā sekundē. Bet, lai izjustu to, nemaz nevajag saindēt plaušas ar opiju. Pietika pabūt sekundi divatā ar Hai Kuangu.
16
Smēķētavas durvis bija slepenas. Mūns paguva ievērot vietu sienā, kurai Hai Kuangs pieskārās ar vieglu kustību. Durvis atvērās bez trokšņa. Pēc apgaismotā gaiteņa opija smēķētava likās pilnīgi tumša. Hai Kuangs atkal pieskārās sienai. Durvis tikpat klusu aizvērās. Šoreiz Hai Kuangu novēroja ne tikai Mūns. Viens no opija smēķētājiem atbalstījās uz elkoņa — ienācēji, šķiet, iztraucēja viņa nogrimšanu nirvānā — un atkal atgūlās. Pēc dažiem soļiem Mūns jau spēja atšķirt laternas sarkanās atblāzmas apgaismotos cilvēkus un priekšmetus. Sienas sedza melns drapējums. Uz mīkstiem ādas dīvāniem bija izstiepušies smēķētāji. Vīrieši un sievietes. Meitene austrumu tērpā ar geišas frizūru staigāja no viena pie otra un noslaucīja ar lielu zīda lakatu sviedru lāses no krūtīm un sejām. Cita, noslīgusi uz ceļiem, aizdedzināja pīpi. Opija melnā lodīte uzliesmoja ar zilu uguntiņu. Meitene vispirms pati ievilka dūmu, tad pasniedza garo iemuti smēķētājam un nostājās blakus. Ar rīsa pūderi klātā nereāli skaistā seja palīdzēja iegrimt sapņu pasaulē. Smēķētāja acis pievērās. Meitene satvēra izkritušo iemuti. Vīrieša sejā parādījās svētlaimes izteiksme. It kā no pleciem būtu nokritusi dzīves rūpju nasta un ķermenis bezsvara stāvoklī aizpeldētu mirstīgajam nepieejamā vīziju valstī.
Kamēr Mūns vēroja šo ainu, Hai Kuangs klusēja. Tā klusē cilvēks, kas uzskata par zaimošanu sarunāties dievkalpojuma laikā. Kad meitene piecēlās, viņš paaicināja to ar žestu un kaut ko iečukstēja ausī. Meitene zemu paklanījās Mūnam un, notupusies uz ceļiem pie brīva dīvāna, sāka sagatavot pīpi. Hai Kuangs ar aicinošu žestu norādīja uz guļamvietu. Mūns pakratīja galvu.
Hai Kuangs nepareizi iztulkoja šo kustību.
— Es vēl neaizeju, — viņš teica čukstus. — Uzskatīšu par laimi pavadīt jūs līdz pašiem debess valstības vārtiem.
«Dzeltenā pūķa» saimnieka laipnie čuksti skanēja kā baisma buršana. Mūns paskatījās uz dīvānu. Viņš skaidri iztēlojās uz tā nekustīgi gulošu ķermeni. Pār to noliecies Hai Kuangs. Aizturējis elpu, Hai Kuangs seko Mūna pakāpeniskai pārejai nesamaņas stāvoklī. Gaidītais brīdis pienācis. Hai Kuangs noliecas arvien zemāk, kā burvju mākslinieks izņem no piedurknes dunci un paceļ to nāvējošam dūrienam . . . Mūns vēlreiz pakratīja galvu. Viņam bija jāiegūst laiks.
— Esmu pārdomājis, — viņš čukstus teica. — Kaut kā bail tā uzreiz .. . Vajadzētu vispirms drošības labad iedzert. . . Ejam uz restorānu.
Restorāns bija noformēts kā svētnams. Oficianti valkāja budistu mūku tērpus. Acīm redzot, Hai Kuangs bija gatavs ziedot biznesam pat reliģiskās tradīcijas. Lai iepazītos ar ēdienu karti, bija jāpagriež lūgšanu dzirnaviņas, no kurām iznāca garš pergaments ar ēdienu un dzērienu nosaukumiem. Pēc uzvešanās spriežot, apmeklētāji lielākoties bija tūristi. Taču netrūka arī pastāvīgu viesu. Dzīrojošo dienderu ultramodernās drēbes krasi kontrastēja ar zāles grezno un vienlaikus svinīgo noformējumu, kas mazliet groteski atveidoja tūkstošgadīgus arhitektūras un dekoratīvās mākslas elementus.
Pastāvīgos apmeklētājus Hai Kuangs apveltīja ar
laipnu smaidu, dažus, droši vien visbagātākos, — ar pa- klanīšanos.
Pie viena galdiņa kaut kas bija noticis. Mūns ieraudzīja histēriski kliedzošu jaunu meiteni ar izaicinoši krāsotu seju un garu puisi svītrainā sporta kreklā, kas bija pacēlis pudeli, lai iesistu izbiedētam pusmūža vīrietim.
Apmeklētāji nepiegrieza tiem vērību. Acīm redzot, tādas ainas te bija diezgan parastas. Oficiants, pīdamies savā garajā tērpā, metās pie galdiņa. Hai Kuangs paguva aizsteigties priekšā. Ātrums, ar kādu šis šķietami neveiklais cilvēks iznira blakus kauslim, šķita neticams. Iekāms pudele paguva nolaisties sitienam, Hai Kuangs ar zibenīgu kustību izgrieza puisim roku. Tas bija džiu- džitsu paņēmiens. Puisis iekliedzās sāpēs. Pudele izkrita no viņa atslābušajiem pirkstiem un aizripoja pa grīdu, apliedama paklāju ar zaļu šķidrumu. Puisis atjēdzās. Viņa acīs bija lasāms traks niknums. Ar vienu roku viņš pieturēja izmežģīto roku, bet kājas bija brīvas. Sasprindzinātais ķermenis liecināja, ka viņš sagatavojies iespert Hai Kuangam ar kāju vēderā. Hai Kuangs stāvēja pilnīgi nekustīgi. Mūns neredzēja viņa seju, bet uzminēja, ka Hai Kuangs pielietojis savu visbriesmīgāko ieroci — skatienu. Garais puisis padevīgi atlaidās krēslā.
Šis incidents ilga dažas minūtes. Mūns paskatījās pulkstenī un ieklepojās. Gandrīz vienlaicīgi daži jauni cilvēki, kas sēdēja pie kaimiņu galdiņiem, pielēca no savām vietām un draudīgi -ielenca Hai Kuangu. Viņi pārmeta «Dzeltenā pūķa» saimniekam, ka tas iedrošinājies pieskarties baltajam. Strīdā iejaucās vēl daži viesi.