Ieraudzījuši, ka Hai Kuangs pūlas izrauties no viņu ielenkuma, oficianti metās savam saimniekam palīgā. Mūns uzskatīja par lietderīgu pievienoties viņiem. Atvēzējies varenam zvēlienam, viņš zaudēja līdzsvaru un kritienā aizvilka sev līdzi Hai Kuangu. Sākās vispārējs kautiņš. Policija parādījās samērā ātri. Acīm redzot, «Dzeltenā pūķa» Saimniekam bija labas attiecības ar to. Taču pagāja vēl vismaz desmit minūtes, kamēr tika nodibināts miers. Tikpat laika Mūns patērēja, aizgūtnēm
atvainodamies par savu neveiklību. Pēc tam nācās ilgi gaidīt, kamēr dalailamam līdzīgs bārmenis izgatavoja Māna pasūtīto sarežģīto kokteili. Mūns iedeva viņam piecus dolārus. Vajadzēja taču uzturēt bagāta cilvēka reputāciju.
Visu šo traucējumu rezultātā Hai Kuangs sev par lielu sarūgtinājumu nespēja vairs būt personīgi klāt brīdī, kad viņa klients dosies uz svētlaimīgo sapņu valstību. Pasaucis oficiantu, viņš kaut ko pačukstēja tam. Mūns cerēja, ka tas ir vienīgi rīkojums pavadīt viņu līdz smēķētavai.
Ienācis smēķētavā, Mūns tramīgi paskatījās apkārt. Telpā, ko tik tikko apgaismoja sarkanā atblāzma, bija grūti kaut ko saredzēt. Pustumsā vijās pīpju dūmi. Tie atgādināja nupat no pudeles izlaistu džinu, kurš vēl nav paguvis iegūt reālus apveidus. Šajā asiņainajā miglā neskaidri vīdēja smēķētāju ķermeņi. Mūns paskatījās uz dīvānu, kas atradās vistālāk no ieejas durvīm. Jā, viņš nebija kļūdījies. Smēķētājs — tas pats, kas ar tādu ziņkāri bija vērojis, vai Hai Kuangs aizver gaiteņa durvis, — atradās savā vietā.
Mūns atviegloti uzelpoja. Tagad varētu mierīgi doties projām. Bet tas būtu izsaucis aizdomas. Vajadzēja tēlot lomu līdz galam. Nolēmis tāpat noticēt lielo austrumu gudro izteicieniem, Mūns tikai izlikās ieelpojam dūmus. Apmānīt meiteni, kas viņu apkalpoja, nebija grūti. Iebaudījusi pa druskai no daudzām pīpēm, viņa pati atradās tādā stāvoklī, kurā zūd robeža starp īstenību un iedomu. Pārliecinājusies, ka klients iegrimis sapņos, viņa klusu piecēlās un devās sagatavot pīpi nākamajam.
Mūns gulēja nekustīgi, aizvērtām acīm, tēlodams līdz nesamaņai noreibušu cilvēku. Ik reizi, kad atskanēja paklāja apslāpēti soļi, viņš satrūkās. Bet Hai Kuangs tā ir neparādījās.
Pakalpīgais šveicars palīdzēja Mūnam iesēsties mašīnā un pat iedarbināt motoru. Iespējams, ka Mūns pārspīlēja. Cenzdamies uzskatāmi ilustrēt smagu apdullumu, viņš tikko neuzbrauca virsū šveicaram. Kamēr «Dzeltenais pūķis» nebija nozudis no redzesloka, mašīna līkumoja kā noreibuši.
Deilijs sagaidīja Mūnu tai pašā vietā, kur viņi pirms dažām stundām bija šķīrušies. Viņš nesteidzās uzsākt sarunu.
— Nu! — Mūns nepacietīgi noprasīja. — Vai redzējāt viņu?
— Par laimi, nē. Pretējā gadījumā nav zināms, vai jums tagad būtu iespēja ar mani tērzēt! Kā redzams, opija smēķēšana negatīvi iedarbojusies uz jūsu domāšanas spējām.
— Lūdzu piedošanu. Atļaujiet vaicāt: vai jums izdevies konstatēt, ka viņš uzturas tai mājā?
Deilijs pakratīja galvu.
Mūns ilgi klusēja. Nekādi negribējās samierināties ar domu, ka tik rūpīgi iecerētā un sagatavotā operācija izgāzusies. Tās pamatā bija likts fakts, ka «Dzeltenais pūķis atrodas vēsturiskā ēkā. Pirms divdesmit gadiem tur bijusi smēķētava, kas kļuva slavena, pateicoties kinoaktiera Filipa Govara laulības šķiršanas prāvai. Viņa sieva, lielgabalu karaļa meita, izvirzīja apvainojumu, ka vīrs esot narkomāns. Sakarā ar šo prāvu kāds reportieris bija nopublicējis vietējā avīzē spilgtu un, kas šai gadījumā bija vissvarīgākais, sīku smēķētavas aprakstu, ar kuru Mūns iepazinās bibliotēkā. Pēc tam viņš apciemoja ierēdni, kas pārzināja būvniecības darbus ķīniešu kvartālā. No viņa Mūns uzzināja, ka jaunais īpašnieks ēku nav pārbūvējis. Tātad telpu izvietojums droši vien palicis agrākais. Pēc tam Mūns devās uz Pinkertona privāto detektīvu aģentūru, kur nolīga desmit aģentus gaidāmajai operācijai. Tie bija viņi, kas tēloja kauslīgo puisi, histērisko meiteni, pārbiedēto pusmūža vīrieti un sašutušos restorāna viesus. Kamēr Mūns ar viņu palīdzību aizturēja Hai Kuangu, Deilijs, kurš tēloja opija smēķētāju, paguva ielavīties saimnieka, personīgajos apartamentos.
— Nekā nevar darīt, — Deilijs teica. — Pat mans ģeniālais deguns nespēja uztvert marihuanas smaku, lai arī jūs reiz atļāvāties pateikt, ka to vajadzētu nogriezt, ielikt zelta ietvarā un ievietot kriminālistikas muzejā.
— Bet tagad sāku domāt, ka tas būtu pilnīgi lieki. Pietiek nogriezt un izmest.
— Mans deguns nav vainīgs. Tur viss piesātināts ar opiju … Bet vai ievērojāt papagaili? Nav šaubu, ka Nguens ir tur.
— Hai Kuangs apgalvo, ka papagaili viņš mantojis no tēva, — Mūns piezīmēja.
— Nesaprotu, kāpēc viņam vajadzīga tik idiotiska izdoma?
— Jūs viņu nenovērtējat, Deilij. Tas ir vienīgais ticamais izskaidrojums, kāpēc papagailis runā valodā, ko nesaprot viņa saimnieks. Viņš ir apķērīgs kā velns. Ceru, jūs neatstājāt pēdas? Baidos, ka viņš kaut ko nenojauš.
— Es arī baidos. Tikai vārds «nojaust» nav visai piemērots šai situācijai.
— Jūs runājat mīklās.
— Manuprāt, izsakos pavisam skaidri. Atceraties anekdoti? Kāds cilvēks ierodas policijā un paziņo: «In- spektor, man ir aizdomas, ka manās mājās bijis zaglis» — «Kāpēc jums tās radušās?» — «Tāpēc, ka visas mēbeles aiznestas» …
Deilijs izņēma no krūšu kabatas salocītu lapu un nolika uz sēdekļa. Tas bija «Bultu» tipa lidmašīnas sīks plāns. Kādā vietā bija iezīmēts krustiņš. Nebija nekādu šaubu, ka tieši šajā vietā bijusi paslēpta elles mašīna, no kuras sprādziena gājusi bojā «Zelta bulta». Šis atradums apstiprināja aizdomas, ka Hai Kuangs organizējis diversiju, ko savā vēstulē Nguenam dēvējis par filmu «Bulta krīt».