— Kur to atradāt? — Mūns vaicāja.
— Dieva vēderā. Vai redzējāt lūgšanas kambari? Būdas tēls likās man nepiemēroti liels mazajai telpai, tādēļ ņēmos to izpētīt. Tā kā ik mirkli varēja atgriezties saimnieks, tas bija diezgan riskanti. Taču, kā redzat, risks attaisnojās. Kad pakutināju Budu aiz auss, viņš patīkami pasmaidīja un atklāja man savu noslēpumu. Hai Kuangs izlieto elku kā seifu. Lūk, ko vēl atradu, — Deilijs parādīja .kaula ripiņu, kādas lieto, spēlējot man- džongu.
Tajā mikroskopiskiem burtiem bija ierakstīts uzvārds, īsas ziņas par uzvārda īpašnieku un piezīme «Opijs».
— Tur simtiem tādu ripiņu. Savdabīga kartotēka, kurā tiek atzīmētas apmeklētāju vājības. Acīm redzot, Hai Kuangs pie gadījuma izmanto šīs zināšanas.
— Iespējams, ne tikai viņš, — Mūns piezīmēja.
— Kas tad vēl?
— Senators Džeks Felano . . . Starp citu, bibliotēkā pārlapoju ne tikai vecas avīzes. Pie viena palūdzu bibliotekāri sameklēt visu, kas attiecas uz Felano, tai skaitā viņa runu atreferējumus.
— Felano justos glaimots, ja zinātu, ka pētāt viņa runas … Ceru, tas sagādāja jums milzīgu garīgu baudu?
— Nē, bet zināmu labumu gan. Senators ne tikai sludina nesamierināmu kareivīgu pozīciju attiecībā uz komunistisko Vjetnamu. Pavisam nesen viņš apmeklējis Saigonu, lai satiktos ar marionešu režīma vadītājiem. Tā kā nav izslēgts, ka Felano ir gaisa katastrofas līdzautors.
— Pārāk sekli ūdeņi senatoram. Izraisīt karu un noslepkavot simtus tūkstošus — to vēl varētu saprast, bet — nogādāt viņpasaulē pāris desmit delegātu un divus zinātniekus, — Deilijs iebilda.
Mūns atcerējās Hai Kuanga mīklainos vārdus «viņi vēl nav miruši». Deilijs ne visai uzmanīgi noklausījās Mūna stāstu.
— Visticamāk, ka tā ir tikai puķaina austrumnieciska frāze. Bet iespējams, ka viņš, katolis biidams, dvēseles dziļumos tomēr palicis budists un tic mūžīgai metamor- fozai. Saskaņā ar šo ticību cilvēks īsti nomirst tikai pēc tam, kad izgājis visus posmus no mušas līdz zilonim un pārvērties abstraktā visuma daļiņā.
— Jums ir lieliskas zināšanas šajā nozarē, — Mūns pasmaidīja.
— Vai tad velti uzturējos pusstundu Būdas sabiedrībā? .. . Pie viena, ja jau runājam par metamorfo- zām… Jūs laikam esat aizmirsis, ka Felano ir ne tikai politiķis, bet arī veikalnieks un pārstāv aviācijas sabiedrības «Viskoms un dēls» intereses?
— Un kas par to?
— Jūs runājāt par viņu kā līdzautoru.
— Bet jūs iebildāt.
— Tikai pret motīviem. Vai atceraties manu hipotēzi,
ka aviācijas avārijas organizējuši cilvēki, kas visvairāk tajās ieinteresēti? — Deilijs atgādināja.
— Bredoka konkurenti?
— Jā. Nav izslēgts, ka Hai Kuangs un Nguens ir tikai roboti un rīkojušies pēc programmas, kuru izstrādājis Felano. Uzskatāma ilustrācija tam, ka aiz politikas slēpjas ekonomika.
Mūns klusēja.
— Meklējiet argumentus, lai apgāztu manu hipotēzi? — Deilijs painteresējās.
— Nē, — Mūns izklaidīgi atbildēja. — Domāju par ko citu . ..
— Par ko?
— Par autoru .. . Kas rakstījis draudu vēstuli? Un, galvenais, kāpēc tā nosūtīta? Tā ir atslēga visam. Ja izdosies to izprast, sapratīsim arī pārējo . .. Vispirms derētu sameklēt cilvēku, kas zina vjetnamiešu valodu.
— Jūs gatavojaties nopratināt Nguenu? Pirmkārt, viņš vēl nav apcietināts, otrkārt, lieliski runā angliski . ..
— To nevar teikt par viņa papagaili… Pagaidām mums nav pierādījumu, ka Hai Kuanga kabinetā atrodas tieši šis, nevis kāds cits, līdzīgs papagailis. To cera noskaidrot ar tulka palīdzību.
— Jums vajadzēs aizvest tulku pie Hai Kuanga, bet tas izsauks aizdomas. Tad jau labāk izzagt papagaili.. .
— … ko esmu izdarījis, — Mūns atsaucās.
— Vai esat noslēpis viņu bagāžniekā?
— Nē, kabatā.
Mūns noņēma labo roku no stūres un iebāza bikšu kabatā. Tūdaļ automobilī atskanēja spalgi kliedzieni.
— Kā redzu, pie viena esat iebāzuši savā kabatā arī Hai Kuangu, — Deilijs piezīmēja. Vienlaicīgi ar putna ķērcieniem bija dzirdama ari «Dzeltenā pūķa» balss:
— Tas ir Džo Festers, pazīstamais bokseris. Reiz viņš paspēlēja pie manis milzīgu naudu. Personīgi esmu pret boksu. Kāds mūsu gudrais teicis: «Iesist cilvēkam nozīmē sagādāt viņam sāpes. Atņemt cilvēkam dzīvību nozīmē atņemt viņam sāpes.»
— Man nebija ne jausmas, ka austrumu gudrie sludina
nājuši tik mūsdienīgu filozofiju. Varētu domāt, ka Hai Kuangs citē mūsu ģenerāļus, — Deilijs teica.
— Manuprāt, viņš šoreiz citē sevi pašu, — Mūns norūca, izņemdams no kabatas maziņu magnetofonu.
— Vai zināt, kur sadabūju šo rotaļlietiņu? Atradu šorīt mašīnā zem priekšējā sēdekļa.
Atgriezies viesnīcā, Mūns devās uz vannas istabu. Pēkšņi viņš kā dzelts izlēca no vannas. No savas istabas izskrēja Deilijs. Izņemot viņus, salonā neviena nebija. Durvis aizslēgtas. Logi gan vaļā, bet diez vai kāds riskētu rāpties divdesmitā stāvā.
Un tomēr pirms minūtes kāds bija uzturējies salonā.
— Dzirdējāt? — Mūns jautāja un nervozi piebilda:
— Izslēdziet magnetofonu! — Deilijs bija to ieslēdzis, lai vaļas brīžos vēlreiz noklausītos ierakstu.
— Skaidri dzirdēju! Katru vārdu!
— Vai tas bija vīrietis?
— Šaubos.
— Kāpēc?
— Gariem nav dzimuma, — Deilijs pajokoja.
— Jums ir apskaužams raksturs. — Mūns pašūpoja galvu. — Tikko dzirdējāt, ka jūs sagaida nāve, bet uz- vedaties, it kā būtu noklausījies anekdoti par skopo skotu, kas meklējis lietotu zārku savai mirušajai sievai.