Lai cik viņi bija aukstasinīgi, tomēr humora pietika tikai īsam laikam. Bija baismi zināt, ka istabā tikko atradies cilvēks, un nesaprast, kur viņš izgaisis. Apzinādamies, ka uzvedas kā pēdējie idioti, Mūns un Deilijs tomēr pārmeklēja visu telpu. Atvēra .sienasskapjus, atrāva portjeras, ieskatījās zem dīvāna. Mīkla palika neatminēta.
— Skaidrs! — Deilijs iesaucās. — Nu es zinu, kur tas suns aprakts! Radio! Cilvēks varēja runāt no citas istabas, pat no citas pilsētas malas. Jāpameklē skaņas avots.
— Varbūt no viņpasaules? — Mūns dzēlīgi vaicāja.
— Vai noklausījāties lentas sākumu?
— Nē. Ieslēdzu un tūdaļ devos uz guļamistabu novilkt svārkus.
— Pārtiniet un ieslēdziet no jauna.
Un tad viņi otrreiz sadzirdēja balsi. Tā skanēja, it kā runātu nevis cilvēks, bet robots:
«Brīdinu! Pārtrauciet izmeklēšanu! Ja ne — nāve!»
— Balss tīšām pārveidota, — Mūns teica. — Iespējams, ka tā ir sieviete.
Pie durvīm klauvēja.
Tā bija Mērija, atbraukusi viņiem pakaļ, lai aizvestu pie Bredoka. Viņas seju klāja nāves bālums.
17
Pusdienas pie Bredoka atgādināja diplomātisku pieņemšanu. Bija uzaicināti daudzi firmas līdzstrādnieki, daži pat ar sievām. Bredokam bija pilnīgs pamats atzīmēt šo dienu kā svētkus. Pēc tam kad Mūns un Deilijs bija noskaidrojuši «Zelta bultas» un «Oranžās bultas» bojā ejas patiesos cēloņus, viņa izredzes tikt ievēlētam strauji palielinājās. Šodien televīzijas komentāros paziņoja, ka sabiedriskās domas institūta izdarītā aptauja devusi rezultātus: sešdesmit pret četrdesmit Bredoka labā.
Bredoks svinīgi apsveica Mūnu ar panākumiem un pat uzstājās šai sakarā ar mazu runu. Faktiski tas izskatījās tā: Bredoks kratīja Mūnam roku, bet runu viņa vietā turēja Mekhilerijs. Viesi arī neskopojās ar uzslavām. No neskaitāmiem rokas spiedieniem Mūnam sāpēja pirkstu kauli, bet galva viegli apmiglojās izdzerto kokteiļu iespaidā.
Mūns apskauda savu palīgu. Viņu arī skāra karstie slavas stari, bet, par laimi, Mērija bija labs saulessargs. Mērija izrādīja tādu neatlaidību, ka drīz vien piespieda pārējos atkāpties. Bālums bija izzudis. Brauciena laikā Mērija tā ir nebija neko paskaidrojusi. Tikai pateica, ka nejūtoties visai vesela. Tie bija meli, jo tagad, dejodama, tērzēdama un pļāpādama ar Deiliju, Mērija izskatījās jautra un dzīvespriecīga. Atbildēdams uz laipnajiem komplimentiem, Mūns izskatījās kā ķēdes suns, kad tas apošņā pastnieku. Reizēm viņš ar ilgām nolūkojās Deilijā. Labāk simt reižu spiest roku vienai Mērijai nekā neskaitāmiem nepazīstamiem tipiem. Tā tas ilgi nevarēja turpināties.
Pārtraucis pusteikumā sarunu ar kādu jaunu vīrieti, kas izjautāja viņu par perspektīvām izcelt no jūras dibena «Zelta bultas» paliekas, Mūns atvainojās un aizgāja. Visās istabās sēdēja, stāvēja, sarunājās Bredoka ciemiņi, dažviet pat dejoja. Vientulību Mūns atrada tikai bibliotēkā. Pareizāk, arī te viņš sastapa kādu cilvēku. Viņš pazina to tikai pēc brīža. Tas bija Hartijs. Viņš ņēmās ap rakstāmgaldu, acīm redzot, pārbaudīja, vai tajā nav noslēptas skaņu mīnas. Ieraudzījis Mūnu, viņš, nenobeidzis darbu, atvainojās:
— Negribēju jūs traucēt.
— Jūs nebūt netraucēsiet… Varat mierīgi turpināt.
— Paldies, šai istabā esmu jau visu pārbaudījis, — Hartijs atbildēja un atvadījās. Mūns pamanīja, ka šoreiz tas iztiek bez elektroniskā tausta. «Iespējams,» Mūns nodomāja, «tehnika paguvusi spert jaunu milzu soli un tausta vietā tagad lieto mazliet pārveidotas šķiltavas.»
Bredoka bibliotēka bija plaša. No grīdas līdz pat griestiem pacēlās ar pleksiglasu klāti grāmatu plaukti. Vienu sienu viscaur aizņēma sējumi par aviāciju un radniecīgām nozarēm. Pārējos plauktos atradās daiļliteratūra. Te bija gan lēti sēriju izdevumi un bestseleri, gan klasiķi. Spriežot pēc muguriņām, grāmatas kalpoja ne tikai Bredoka intelektuālā līmeņa demonstrēšanai. Taču iespējams, ka tās lasīja nevis pats saimnieks, bet kāds no mājiniekiem.
Mūns izvēlējās ērtu krēslu un, paņēmis cigāru, aizsmēķēja.
Bīdāmās durvis pavērās gandrīz bez trokšņa. Tas bija Stīvensons. Viņš izlikās, ka ieklīdis šeit nejauši. Taču Mūnam nez kādēļ šķita, ka konstruktors meklējis tieši viņu.
— Drīz uzzināsim, vai jūsu hipotēze ir pareiza, — Stīvensons teica.
— Par «Oranžo bultu», manuprāt, jau tāpat viss pārāk skaidrs.
— Es runāju par «Zelta bultu».
Izrādījās, ka Mūns palaidis garām diezgan svarīgu jaunumu. Kapteinis Ivo, kas bija piesolījis savu batis- kafu, lai atrastu lidmašīnas paliekas, bija gatavs doties ceļā. Šajās dienās batiskafu «Tulona IV» kopā ar pašu kapteini uzņems valdības atsūtīts kreiseris.
Saruna ilga kādas desmit minūtes. Stīvensons manāmi nervozēja.
Durvīs parādījās Stīvensona sieva. Priekšpusē un mugurpusē dekoltētā, baltā vakarkleitā. Nekādu izrotājumu, atskaitot pašas skaistumu. Mūnam viņa izlikās vēl interesantāka nekā pirmajā reizē. Viņu pavadīja tas pats jaunais vīrietis, no kura Mūns pirms pusstundas bija aizbēdzis. Viņš bija izskatīgs un labi ģērbies, tomēr blakus misis Stīvensonei izskatījās bezkrāsains un neizteiksmīgs.
— Beidzot ēsmu tevi atradusi, Eduard! Mēs ar Čar- liju meklējām tevi veselu stundu! Ak, tas esat jūs, mister Mūn! Priecājos jūs redzēt.
— Tikai piecpadsmit minūtes, dārgā, — pārlaboja Stīvensons, tad pagriezās pret Mūnu.
Varēja redzēt, ka sievas kults Stīvensonam joprojām aizstāj visas pārējās reliģijas. Bet, tāpat kā katrs dzīves rūpju nomākts kulla kalpotājs, viņš šovakar nespēja veltīt pietiekamu uzmanību savai dievībai.