— Ejiet vien, padejojiet ar Čarliju. Tūlīt nākšu.
— Kā vēlaties! — Misis Stīvenšone paraustīja kailos plecus. — Čarlijs par to tikai priecāsies! … Vai nav tiesa, Čarlij? .. .
Čarlijs paklanījās.
— Misters Stīvensons zina, ka labprāt izpildu jebkuru viņa vēlēšanos. Ne tikai darbā, bet arī brīvajā laikā.
Misis Stīvenšone paķēra Čarliju zem rokas un, dāvājusi Mūnam atvadām žilbinošu smaidu, izgāja.
Stīvensons rūpīgi aizvēra durvis. Acīm redzot, viņš beidzot bija izšķīries.
— Man ir kāds lūgums … Es toreiz sarunāju muļķības. Lūdzu, nestāstiet neko Bredokam.
— Nesaprotu, par ko runājat?
— Nu, toreiz … Atcerieties … Šī briesmīgā vēsts par «Oranžās bultas» bojā eju . .. Toreiz atzinos, ka vibrācijas līmenis pārāk augsts . .. Nervi neizturēja … Tagad, kad esam izdibinājuši katastrofas īsto cēloni, sapratu, ka tas nav tik briesmīgi. . . Bet ja misters Bredoks uzzinās . .. Pats saprotat!
— Tāda saruna starp mums nekad nav notikusi.. . Vai nevēlaties cigāru?
— Nē, paldies … tas ir, paldies, jā! … — Stīvensons aiz prieka nespēja atrast vārdus. — Es zināju, ka esat džentlmenis.
Viņš cieši paspieda Mūnam roku un, košļādams neaizdedzināto cigāru, izgāja.
Gandrīz tai pašā brīdī no portjeras iznāca Mekhilerijs. Aiz portjeras atradās durvis, kas veda uz mājas dienvidu daļu. Ļoti iespējams, ka Bredoka personīgais sekretārs tikko nāk no turienes. Tomēr Mūnam bija tāda sajūta, ka šoreiz tas izpildījis slepenā mikrofona lomu.
— Patīk? — Mekhilerijs vaicāja. — Tā ir mistera Bredoka vismīļākā istaba.
— Viņš laikam daudz lasa? — Mūns painteresējās.
— Ne jau pārāk … Visas vēstules, kas pienāk uz viņa vārda, lasu es . .. Nu, protams, ja gadās kaut kas svarīgs, viņš pats iepazīstas. Viņam nav laika lasīšanai. «Aviobredoks» — tas ir vesels rūpju kalns. Turklāt aviolīnija un divi laikraksti, kurus vajadzēja nopirkt sakarā ar vēlēšanām . ..
— Nesaprotu, ko viņš tādā gadījumā dara bibliotēkā?
— Nesaprotat? — Mekhilerijs pabrīnījās. — Tā ir pati klusākā istaba visā mājā. Misters Bredoks apgalvo, ka viņš te lieliski izguļoties, pat labāk nekā savā guļamistabā.
— Bet kas tādā gadījumā lieto grāmatas?
— Mēs, viņa tuvākie līdzstrādnieki. Misters Bredoks reizēm rīko šajā istabā konfidenciālas apspriedes . .. Gaidīt viņu reizēm iznāk diezgan ilgi. .. Nu, tad nu mēs aiz gara laika šķirstām sējumus. Vismaz kāda nodarbība rokām.
— Spriežot pēc muguriņām, jūs visvairāk šķirstāt klasiķus.
— Es personīgi — jā. Ļoti skaisti, smalki sējumi, kaut kas pavisam cits nekā ietinamais papīrs, kādā iesien grāmatas šodien. .. Tas man asinīs … Mans tēvs bija …
— Grāmatsējējs?
— Ne gluži. Mācītājs. Iesēja dvēseles dievam patīkamā apvalkā. — Mekhilerijs paskatījās pulkstenī. — Laiks! Misters Bredoks gaida mūs . .. Uzdrošinos vēlreiz atgādināt — nekādu lieku sarunu. Misters Bredoks tādas necieš.
Lielajā zālē dejoja. Sākumā Mūns nodomāja, ka tā ir kādas viduslaiku pils dzīru zāles precīza kopija, mazliet modernizēta ar kondicionētu gaisu, elektrisku kamīnu, pārvietojamu bāru. Mekhilerijs sniedza viņam izsmeļošu informāciju. Tā bija nevis kopija, bet oriģināls, akmens pēc akmeņa atvests no Skotijas, no kurienes pirms četriem gadu simtiem ieradušies Bredoka priekšteči. Senlaicīgu karogu izrotātajā galerijā spēlēja pilsētas labākais džeza orķestris. Zāle bija milzīga. Pastiprinātāji nebija vajadzīgi. Akustika bija teicama, pie tam džezs spēlēja tik skaļi, ka gar sienām stāvošo metāla bruņinieku sejsegi klaudzēja čarlstona taktī.
Bredoks dejoja ar misis Stīvensoni.
— Vēl divas minūtes, — Mekhilerijs teica.
— Pasaukt Deiliju?
— Nevajag. Misters Bredoks vēlas aprunāties tieši ar jums.
Mūns vēroja misis Stīvensoni un viņas partneri. Viņi mīņājās gandrīz uz vietas, ne reizes neizzuzdami no redzamības loka. Šais divās minūtēs Bredoks neuzskatīja par vajadzīgu teikt kaut vienu vārdu, bet misis Stīvenšone sargājās pārtraukt klusumu.
Divas minūtes pagāja. Bredoks paskatījās pulkstenī un, neuzskatījis par nepieciešamu atvainoties, pameta savu partneri. Mūns un Mekhilerijs klusu ciešot sekoja viņam. Pie Bredoka personīgā kabineta durvīm viņu sagaidīja Hartijs. Bredoka vaicājošais skatiens, Hartija žests «Viss kārtībā» — un mēmais dialogs bija galā. Mekhilerijs atvēra durvis.
Bredoka kabinets ne ar ko neatgādināja skotu pili. Tas bija it kā daļa no viņa lidmašīnu rūpnīcas. Viena siena radīja milzu loga ilūziju ar tajā saskatāmu rūpnīcas korpusu un izmēģinājumu lidlauka panorāmu. Ilūzija bija tik reāla, ka likās — pa lidlauku ripojoša lidmašīna tūdaļ atrausies no zemes un ieurbsies debesīs, satricinādama Bredoka kabinetu. Ja saimnieks tiešām vēlējās paskatīties, kas notiek rūpnīcā, vajadzēja tikai atraut aizkarus, aiz kuriem atradās vesela televīzijas sistēma. Pie griestiem ventilatoru vietā griezās īsti aviācijas propelleri. Pat lustra bija nevis lustra, bet caurspīdīgs, no iekšpuses apgaismots «Bultas» modelis, kurā bija saskatāmas vissīkākās detaļas.
— Sēstieties! — Bredoks uzaicināja.
Visi trīs apsēdās .. . Klusums .. . Mūns aplaida apkārt skatienu, meklēdams plāksnīti «Uzvar tas, kurš klusē». Tādas nebija. Acīm redzot, to aizvietoja modernā stilā veidota metāla skulptūra — gandrīz vienīgi no mutes sastāvoša seja ar hiperbolisku pirkstu pie lūpām. Mūns nešaubījās, ka šis šedevrs radīts pēc paša Bredoka pasūtījuma.
Bredoks pirmais pārtrauca klusēšanu.
— Jūs nostādījāt mani neērtā stāvoklī, — viņš teica.
Mūns ar zināmu izbrīnu gaidīja, kas sekos tālāk. Taču
nesekoja itin nekas.