Komentatora lomu uzņēmās Mekhilerijs.
— Misters Bredoks, protams, ir ļoti pateicīgs jums par paveikto darbu. Neatkarīgi no tālākajiem pierādījumiem, kādus jums vēl izdosies iesniegt tiesai, varat uzskatīt, ka esat nopelnījis savu honorāru. Misters Bredoks lūdza pateikt, ka čeks jau izrakstīts. Jūs saņemsiet to pēc uzstāšanās tiesā. Gadījumā, ja jums kaut kādu iemeslu dēļ neizdosies ierasties tiesā, čeks, neatkarīgi no prāvas iznākuma, tiks nodots jūsu mantiniekiem.
—- Nebūt nešaubos, ka sieva būs laimīga, saņemdama čeku kopā ar ziņu par manu nāvi! Tomēr labprātāk saņemtu to pats. Un vispār, ko jūs ar to gribat sacīt? .. .
Mūns atcerējās magnetofona lentā ierakstīto brīdinājumu. Vai Bredoks jau uzzinājis par to? Turpmāk būs rūpīgāk jāpārmeklē viesnīcas apartamenti. Tiesa, Mūns strādāja Bredoka labā, un viņam nebija ko slēpt no tā. Tomēr sajūta, ka tevi visu laiku izspiego, nav diez cik patīkama. Lai ar to samierinās valsts ierēdņi, jo valstij, kā tiek uzskatīts, ir tiesības kontrolēt ne tikai savu darbinieku darbu, bet arī noskaņojumu.
— Varbūt jums liekas, ka jūsu konkurenti mēģinās mani novākt no ceļa? — Mūns turpināja un tūdaļ atcerējās Mēriju. Nu, protams, viņa informējusi Bre- doku. Mērija dzirdēja draudus un tāpēc tā nobālēja. Mūns nedomāja, ka Mērijai tik ļoti rūp viņa dzīvība, tomēr pēc šodienas nevarēja būt nekādu šaubu, ka dzīvs Deilijs viņai patīkamāks par mirušu.
Bredoks ieklepojās. Mūns gaidīja, ka Bredoks kaut ko teiks, taču tas tikai pamāja savam sekretāram.
— Nē, mums tā neliekas, — Mekhilerijs teica. — Rūpnieciskā karā daudz kas atgadās, bet mēs pūlamies izvēlēties likumā atļautus paņēmienus. Ceru — šajā gadījumā es, protams, izsaku mistera Bredoka domas, — ka mūsu konkurenti ievēros tādus pašus bruņnieciskas divkaujas noteikumus.
Bredoks saviebās. Mekhilerijs uztvēra viņa vaibstu un tūdaļ pārlaboja:
— Teiksim labāk, brīvās amerikāņu cīņas noteikumus, bet bez smagiem miesas bojājumiem.
— Tūlīt var redzēt, ka jūsu tēvs bijis mācītājs. — Mūns piezīmēja. — Atšķirībā no mistera Bredoka senčiem, kuri, spriežot pēc deju zāles, tiešām bijuši bruņinieki.
— Jā. Bet lik.ū dāmu klātbūtnē, — Bredoks negaidot iesmējās. Citādi viņi bija vīri, kā nākas! Ne pārāk sīkumaini, kad vajadzēja kādam nocirst galvu.
— Vai drīkstu turpināt, mister Bredok? — Mekhilerijs jautāja. Bredoks pamāja.
— Mani vārdi attiecināmi uz neparedzētu gadījumu, automobiļu katastrofu, smagu slimību. Daudz kas var notikt. Kaut vai, kā tas bija «Oranžās bultas» bojā ejas rajonā. Lidmašīnas komandieris mums pastāstīja, — ja jūs būtu tur palikuši liekas piecpadsmit minūtes …
— Ceru, ka viņam nav nācies ciest par to, ka manis dēļ riskējis ar lidmašīnu un komandu?
— Tieši otrādi. Viņš saņēma naudas prēmiju. Misters Bredoks nav sīkumains. Šajā gadījumā jūs riskējāt patiesības izdibināšanas labad, bet mūsu firmai patiesība ir dārgāka par lidmašīnu.
— Un dārgāka par'komandu? — Mūns nespēja atturēties no dzēlīgā jautājuma.
— Patiesība vienmēr prasa upurus. Ja kāds būtu gājis bojā, viņa radinieki saņemtu diezgan prāvu apdrošināšanas summu — visi lidotāji tiek apdrošināti uz firmas rēķina — turklāt īpaša sāpju nauda no mistera Bredoka personīgā fonda.
— Saprotu … Lieliska sistēma… Ja visi pieturētos pie tās, pasaulē vispār nebūtu sērojošu atraitņu … — Mūns ironizēja. — Bet pagaidām tomēr neesmu lāgā sapratis, mister Bredok, ar ko esmu nostādījis jūs neērtā stāvoklī? Varbūt ar to, ka ļaunākajā gadījumā jums nāksies pasniegt čeku nevis, man, bet manai nākamajai atraitnei?… Varu jums apliecināt, ka darīšu visu, kas no manis atkarīgs, lai atbrīvotu jūs no šī skumjā pienākuma.
Mekhilerijam paspruka sīki smiekliņi. Bredoks nosodoši paskatījās uz viņu. Tiesības smieties un arī tad tikai retos gadījumos viņš rezervēja sev, nevis saviem padotajiem. Mekhilerijs ātri izlaboja savu kļūdu. Smieklu krunciņas viņa sejā izlīdzinājās. Tagad tā bija atkal labi izskolota personīgā, sekretāra fizionomija. Varēja redzēt, ka par savu samērā labo posteni Mekhilerijam jāpateicas ideālai prasmei būt saimnieka ēnai un skaļrunim.
— Neērtais stāvoklis radies sakarā ar mistera Bredoka politisko platformu. Misters Bredoks, starp citu, — šajā jautājumā viņam nav idejisku domstarpību ar savu pretinieku — uzstājās par stingru kursu pret Ziemeļ- vjetnamu. Misteram Bredokam tāda pozīcija ir nevis personīgā kaprīze, bet dzelžaina nepieciešamība . ..
— Varu būt atklāts ar jums. Tas ir manās personīgās interesēs, — Bredoks iejaucās sarunā. — Stingrs kurss nozīmē kara draudus, lai ari tie būtu lokāla kara draudi. Divas trešdaļas manas rūpnīcas jaudas domātas gaisa kara flotes vajadzībām. Bez valsts pasūtījumiem esmu tikpat kā fermeris bez ražas. Trīs sausi gadi — un no visas manas varenības būs palikušas pāri tikai patīkamas atmiņas. Konkurenti aprīs mani kopā ar . . .
— Ar devīzi «Uzvar tas, kurš klusē!», — Mūns nomurmināja. Bredoks vaicājoši paskatījās uz viņu.
— Misters Bredoks nav sadzirdējis jūsu piezīmi, — Mekhilerijs komentēja.
— Laimīgā kārtā.
— Nesaprotu!
— Laimīgā kārtā man nupat bija iespēja pārliecināties, ka misters Bredoks nav nemaz tik skops vārdos, kad izklāsta savu pārliecību. Tieši otrādi, ļoti daiļrunīgs. Nešaubos, ka viņš uzvarēs vēlēšanās. Sevišķi, ja biežāk uzstāsies rūpnieku sanāksmēs.
Misters Bredoks piekrītoši pamāja. Mūna ironiju nebija sapratis nedz saimnieks, nedz sekretārs.
— Misters Bredoks pateicas jums par labiem novēlējumiem, — saimnieka mājiens tika zibenīgi pārtulkots vārdos. — Laikam esat jau uzminējis, kāpēc misters Bredoks jūs ataicinājis? Jūsu veiktā izmeklēšana nostāda Dienvidvjetnamas patriotus visnekrietnāko bandītu, bet Ziemeļvjetnamas komunistus — varoņu un mocekļu lomā. Man gadījās lasīt zviedru žurnālista reportāžu . . . Godīgi sakot, velti jūs izglābāt tieši viņu. Visam, ko viņš raksta par vjetnamiešiem, ir tik tendenciozs raksturs, ka misteram Bredokam pat zuda patika izlasīt līdz galam.