Mūns nobrīnījās. Vai tiešām Bredoka sekretārs būtu spējīgs kaut vai uz acumirklīgu dumpi pret savu saimnieku? — Jūs esat misters Bredoks! Man pat prātā nav nācis jūs tulkot! — Mekhilerijs nobeidza.
Bredoks apmierināti norūca un uzsita Mekhilerij am uz pleca:
— Neļaunojieties uz mani. Jums nav nekāda pamata to darīt. Vai ir vēl kādi jautājumi? Nav?
— Ir! — Mūns atsaucās. — Jūsu vietā es vēl pārdomātu attiecībā uz mīksto kursu.
Bredoks pasmīnēja. Ar žestu apklusinājis Meknile- riju, kas jau grasījās atvērt muti, viņš teica:
— Afišas, plakāti, vēlēšanu runas — rīt tas viss gulēs mēslainē. Bet pa to laiku būšu dabūjis valsts pasūtījumu un izlaidīšu simtiem lidmašīnu . . .
Kad Mūns iznāca no kabineta, Bredoks jau stāvēja pie televizora un vēroja, kā montāžas cehā jaunai lidmašīnai pielika spārnus. Spārnus, ar kuru palīdzību tā kādreiz realizēs mistera Bredoka stingro kursu. Kursu uz Ziemeļvjetnamu, uz Kubu, uz Kongo, uz jebkuru zemeslodes punktu, kur var nomest bumbas un gaisa desantu.
18
Istabās, kuras Mūnam nācās šķērsot ceļā uz bruņinieku zāli, joprojām līksmoja krietni iesiluši viesi. Daži dejoja cieši sakļāvušies, citi demonstrēja vismodernākās dejas — partneri kustējās vienā zāles stūrī — partneres — pretējā. Mūns brīdi pastāvēja, nesaprašanā nolūkodamies divu solo partiju duetā, un gāja tālāk. Par laimi, neviens viņam vairs nepievērsa uzmanību. Saticis ceļā sulaini, kas ripināja pārvietojamu bāru, Mūns sekoja tam, laiku pa laikam iestiprinādamies. Pēkšņi bārs izgaisa vieglā migliņā. Mūns atradās viens pats pilnīgi tukšā laukumā, kur, izņemot viņu, bija tikai lieli reklāmu vairogi. Mūns pienāca tuvāk, lai apskatītos, ko tie reklamē.
Vairogi reklamēja garīgas vērtības, tādas kā Šekspīrs, Spileins un Nabokovs. Mūns pamazām sāka apjēgt, ka tie nav vairogi, bet grāmatu plaukti. Viņš atradās bibliotēkā. Mazliet atskurbis, Mūns sāka meklēt izeju.
Nav zināms, kā un kāpēc viņš nokļuva kāpņu telpā, ko blāvi apgaismoja ielas lukturi. Dažas kāpnes zemāk stāvēja divi. Vīrietis un sieviete. Viņi skūpstījās. Mūns nešaubījās, ka tie ir Deilijs un Mērija. Viņš piedraudēja tiem ar pirkstu.
— Pielūkojiet, Deilij, pastāstīšu jūsu sievai!
Vīrietis un sieviete atlēca viens no otra. Neskatoties
uz stipro noreibumu, Mūns tomēr pazina viņus. Tie bija misis Stīvenšone un jaunais cilvēks vārdā Čarlijs.
Pa kāpnēm Mūns nokļuva citā stāvā. Te gandrīz nebija cilvēku. Pustumšā istabā viņš ieraudzīja kādu meiteni, kas bija ērti iekārtojusies savam kavalierim klēpī. Tas bija Deilijs ar Bredoka sekretāri. Viņi augstsirdīgi atteicās no intīmās sarunas, lai pavadītu Mūnu līdz tuvākajam bāram. Šoreiz Mūns iztempa veselu spaini sodas ūdens.
Viesnīcas holā izgaisa pēdējās reibuma paliekas. Cēlonis tam bija jauns cilvēks baltā, elegantā uzvalkā. Ieraudzījis Mūnu, viņš piecēlās no krēsla.
— Sven? — Mūns noprasīja. — Vai tad jūs neatrodaties Singapūrā?
— Vai prāts! Paguvu jau aizlidot uz Stokholmu .. . Esmu saņēmis jaunu uzdevumu . .. Mani piekomandē- juši jums.
— Man? Baidos, ka trakonamā nokļūšu arī bez jūsu palīdzības.
Durvīs parādījās Deilijs.
— Ko es redzu? Svens? Tik ātri? Vai esat jau nodiktējis savu satrieciešo reportāžu?
— Tikai sāku. Ierosināju apgaismot turpinājumos visas jūsu gaitas, ieskaitot tiesas prāvu. Galvenais redaktors tūdaļ atskārta, ka tas ir atradums. Par slepkavību ar vienu līķi reizēm raksta nedēļām. Bet te jau ir simt divdesmit viens.
— Varu jums piedāvāt simt divdesmit otro, — Deilijs teica.
— Nguenu? Jūs noķērāt viņu? Nošāvāt? Kāpēc uzreiz neteicāt? Kur tuvākais telefons?
— Es domāju jūs.
— Esmu vēl dzīvs.
— Paskatieties uz misteru Mūnu. Uzmanīgāk! Vai nesaskatāt viņa acīs savu nākamo nāvi!
— Neredzu nekā, izņemot vieglas paģiras… Cik zinu, no tām nemirst.
— Ak kungs! — Mūns ievaidējās. — Ceru, ka redzēšu jūs tikai augstos svētkos! … Kur jūs dzīvojat?
— Blakām.
— Mūsu viesnīcai? Tā tikai trūka!
— Nē, blakām jūsu istabai! — Svens priecīgi paziņoja. — Speciāli palūdzu! … Ar tādiem kā jūs visērtāk būt allaž kaimiņos . . . Lai nepalaistu garām kādu interesantu momentu . . . Piemēram, ja jūsu istabā sprāgtu elles mašīna …
— Starp citu, esat diezgan tuvu patiesībai. Ejam, mēs jums nodemonstrēsim. Simt rindiņām, iespējams, pietiks.
Taču magnetofona balss demontrēšanu nācās atlikt. Uzkāpuši savos apartamentos, Mūns un Deilijs konstatēja, ka pie viņiem kāds ciemojies. Bija pazudis Mūna uzvalks un Deilija jaunais sudraba portsigārs. Tikai tagad noskaidrojās, ka to dāvājusi Mērija. Kopā ar uzvalku un portsigāru zaglis bija aiznesis lietiskos pierādījumus — elles mašīnas korpusa paliekas un Nguena mājās atrasto metāla gabalu.
Abi lietiskie pierādījumi bija iesaiņoti universālā veikala dāvanu kārbā ar košu, pušķī sasietu lentu. Varēja pieļaut, ka zaglis laika trūkuma dēļ nav paguvis uz vietas iepazīties ar kārbas saturu, nodomājis, ka tajā glabājas briljantu kolekcija. Taču nedz Mūns, nedz Deilijs nešaubījās, ka uzvalka un portsigāra nozušana, tāpat kā košā lenta, kalpoja vienīgi acu apmānam.
Tas bija Džeka Felano pirmais sitiens pēc kara darbības pieteikuma. Sāpīgs sitiens! Sitiens, kas varēja iznīcināt visus iepriekšējos panākumus, ja neizdosies apcietināt Nguenu un Hai Kuangu. Tikai viņu atzīšanās varētu atlīdzināt zaudējumu.
Laimīgā kārtā pie «Dzeltenā pūķa» saimnieka atrastais lidmašīnas plāns kopā ar kaula ripiņu glabājās Deilija krūšu kabatā. Pretējā gadījumā arī tie, bez šaubām, būtu nozuduši kopā ar elles mašīnu.