— Jūs esat gaišreģis, Sven, — Deilijs teica. — Elles mašīna tiešām sprāgusi. .. Pie tam tik pamatīgi, ka no tās nav palicis pāri ne puteklītis.
Svens devās pie telefona.
— Jāpiezvana policijai, — viņš teica.
— Kāda velna pēc?
Tas taču skaidrs. Inspektors, pieci detektīvi, viņu raksturojumi, apskats, mērīšana, aptauja, pirkstu nospiedumu meklēšana . . . Liekas, piecdesmit rindas.
— Jūsu piecdesmit rindu dēļ laupīt sev naktsmieru! — Mūns protestēja. — Par daudz prasīts. Bez tam ļoti iespējams, ka policija, glābdama Felano aģentus, vispār teiks, ka mēs muļķojamies . . .
— Starp citu, iekāms zvanāt policijai, ieteicu izlasīt šo instrukciju. — Deilijs parādīja uz lapiņu, kas bija nolikta zem stikla. Policijas priekšnieka parakstītā instrukcija skanēja:
«Jūs palīdzēsiet atklāt un novērst noziegumu, ja būsiet pastāvīgi modri. Pamanījuši aizdomīga rakstura parādību, piemēram, neparastu troksni savās mājās vai kaimiņos, zvaniet tūlīt uz policijas iecirkni. Ja, atgriezušies mājās, saskatāt kādu pārmaiņu gaismas ķermeņu izvietojumā, nekavējoties skrieniet pie telefona un uzgrieziet mūsu numuru.»
— Izlasījāt? — Deilijs jautāja. — Re nu! Kāds jums pamats zvanīt policijai? Aizdomīgu troksni neesat dzir- dzējuši, lampa atrodas savā vietā. Tātad viss kārtībā .. . Ja jūs dzirdētu kaimiņos atombumbas sprādzienu un lampa no divdesmitā stāva būtu pārvietojusies uz pirmo .. .
Svens neklausījās. Stāvēdams pie ledusskapja, viņš uzmeta savas simt rindas. Mūns pamiršķināja Deilijam. Tas nemanot iebāza Svenam kabatā magnetofoniņu un nospieda pogu. Balss noskandēja:
«Brīdinu! Pārtrauciet izmeklēšanu! Ja ne — nāve!»
— Kas tie par jokiem? — Svens izbīlī atlēca no ledusskapja.
— Tās ir liekas simt rindas! — Deilijs teica.
— Tieši tas, kas jums vajadzīgs, — Mūns piemetināja.
Noklausījies Muna stāstījumu, Svens aiz sajūsmas vai palēcās.
— Tas ir vairāk nekā lieliski! Kaut ko tādu gudrodams nesagudrosi. .. Simt rindas?! Jūs laikam esat prātu zaudējis? Es no tā iztaisīšu tūkstoti!
Pēc divām stundām Svens vēl rakstīja. Mūns un Deilijs beidza tukšot pudeli kontrabandas ruma, kad galīgi nokausētais Svens pielika punktu pēdējai rindkopai. Viņš nolasīja to priekšā:
— «Neredzamā nāve stāv pie pazīstamo detektīvu Mūna un Deilija durvīm. Viņa neaizver acis ne dienu, ne nakti. Ar sešām lodēm pielādēts četrdesmit piektā kalibra Vesons-Smits atrodas šaušanas gatavībā dienu un nakti. Tomēr viņi ne mirkli nevar justies drošībā. Neredzamā nāve uzglūn it visur, tai var būt viesnīcas šveicara, nejauša garāmgājēja vai pat mīļotās meitenes vaibsti. . . (Turpinājums sekos.)»
— Zināt, Deilij, Svens nemaz nav tāds muļķis, kāds izliekas! — Mūns pēkšņi teica. — Neredzamo nāvi tiešām var sastapt visnegaidītākajās vietās. Mēs abi to esam šodien redzējuši. Nupat noklausījies ierakstu lentā, atcerējos, ka šovakar dzirdēju šo pašu balsi. . . Tā kā man bijusi darīšana ar tīšām izkropļotām balsīm, domāju, ka nemaldos.
— Kam šī balss pieder?
— Vienam no tiem, kas šodien ciemojās pie Bredoka . .. Diemžēl nevaru konkrēti pateikt, kuram . .. Acīm redzot, ar šo cilvēka esmu sarunājies tikai īsu brītiņu.
19
Mūns nocēla klausuli. Zvanīja Svens.
— Mūn? Jūs vēl esat dzīvs? Tādā gadījumā paķeriet magnetofona ierakstu un brauciet šurp . .. Atradu cilvēku, kas jums vajadzīgs!
Aptieka, kurā bija norunāta satikšanās ar Svenu, atradās augšpilsētā. Mūns nolēma iztikt bez mašīnas. Iela, pa kuru viņš soļoja, veidoja nepārtrauktu reklāmas ora- toriju. Vitrīnas, katra savā vīzē, bez apstājas dziedāja: «Pērciet! Pērciet! Pērciet!» Koncertā piedalījās ne tikai pašas preces — kārdinošas desas, balti zaigojošas vannas, mākslīga lietus rasinātas lietus plēves, bet arī manekeni. Plastmasas, kas ne ar ko neatšķīrās no dzīvajiem, un dzīvie, kas tikai nedaudz atšķīrās no plastmasas. Kādā logā pusapģērbta glīta meitene cauru dienu gulēja greznā divvietīgā gultā. Viņa reklamēja mēbeļu firmas ražojumus. Citā — vēl patīkamāka izskata meitene no pulksten astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā bāza mutē konditorejas firmas ražojumus.
Vēlēšanu kampaņa bija ienesusi šajā koncertā zināmu dažādību. Garāmgājējus aizvien vēl hipnotizēja milzu plakāti ar Bredoka ģīmetni un retorisku jautājumu «Vai balsosiet par slepkavu?». Taču4os nomāca vēl milzīgāki plakāti, kuriem patērēta vesela jūra sarkanas iespiedkrāsas. Divas degošas lidmašīnas, un liesmu mēļu ielokā senatora Felano baigā figūra. Viņa sejas izteiksme bija patiešām asinskāra. Burti, no kuriem pilēja asinis, brēca: «Viņš tos musinājis!» Bredoka jaunā programma tika realizēta rekorda ātrumā.
Aiz stūra sākās augšpilsēta. Iela bija tik stāva, ka varēja taisni nobrīnīties, kā mašīnas veica šo kāpienu. Pa kāpnēm Mūns nokļuva līdz tramvaja gala piestātnei. Tramvajs bija ne tikai Sanarisko tradīciju cienītāju lepnums, bet arī vēlēšanu cīņas objekts. «Viskoms un dēls» ražoja arī automobiļu motorus. Tāpēc Felano bija par tramvaja aizstāšanu ar autobusa līniju. Bredoka fotogrāfijām rotātais tramvajs rāpās kalnā. Aizvien jauni pasažieri ielēca no vienas puses vaļējā tramvajā. Līksmās sejas liecināja, ka šis ceļojums tiem sagādā bērnišķīgu prieku.
Nenogaidījis pieturu, Mūns nolēca tieši pie aptiekas. Daži apmeklētāji zibens ātrumā iznīcināja standart- ēdienu — cīsiņus ar zaļajiem zirnīšiem. Uz letes bija izlikti lētai gaumei piemēroti kriminālromāni un erotiska satura grāmatas. Svens iepazīstināja Mūnu ar jaunu, inteliģenta izskata vjetnamieti. Puisis strādāja par dokeru ostā.
— Paldies! — Vjetnamietis cieši paspieda Māna roku. Šis rokas spiediens bez liekiem vārdiem izteica ne tikai atzinību par Mūna pūlēm aviācijas katastrofu noskaidrošanā, bet ari viedokli par notikumiem Vjetnamā.