— Kur jūs viņu izrakāt? — Mūns pajautāja, kad viņi palika ar Svenu divatā. Svens viltīgi piemiedza acis.
— Neaizmirstiet, ka veselu mēnesi esmu pavadījis Hanojā. Tur man palika daudz draugu. Kas attiecas uz pārējo, tad gar to jums nav nekādas daļas.
— Izrādās, arī jums ir noslēpumi? Kā tad jūsu profesionālā sirdsapziņa jums ļauj kaut ko noslēpt no saviem lasītājiem?
— Kā redzat, reizēm esmu spiests. Starp citu, tas nav mans vienīgais noslēpums. Esmu kaut ko uzzinājis par «Zelta bultu». Tāds jaunums, ka jūs tūdaļ paliktu mēms.
— Nestiepiet runci aiz astesl Klāstiet vaļā!
— Nekā nevar darīt. Pagaidām man liegta iespēja satriekt jūs, bet, galvenais, savus lasītājus… Esmu apsolījis . ..
Līdz pašai viesnīcai Mūns mēģināja izvilkt no Svena viņa noslēpumu. Taču žurnālists izrādījās neiedomājami sīksts.
Deiliju viņi sastapa pie atvērta ledusskapja. Viņš izņēma no tā jaunu pudeli.
— Deilij, jūs kļūstat alkoholiķis! Laikam esat nospriedis, ka jau esošie pieci miljoni ir pārāk niecīgs daudzums tik milzīgai zemei?
— Ir iemesls! — Deilijs nomurmināja. — Kamēr bijāt projām, uzzināju divus ļoti bēdīgus faktus.
— Fakts numur viens?
— Mērija precas ar savu brālēnu. Ko darīt?
— Iesakiet nopirkt uz nomaksu mājiņu medusmēnesim … Un tālāk?
— Bezjūtīgs cilvēks! Jūsu acu priekšā priekšlaicīgi nomirst liela mīla, bet jūs pat neuzskatāt par vajadzīgu izteikt līdzjūtību . .. Lūk! — Deilijs bez komentāriem pasniedza Mūnam avīzi.
Tā bija īsa informācija. Kapteinis īvo atteicies no «Zelta bultas» palieku meklēšanas. Okeanogrāfisko pētījumu fonds viņam piešķīris prāvu summu sena sapņa realizēšanai. īvo ar saviem palīgiem nodomājis pavadīt mēnesi dziļūdens kolonijā. Tālāk raksts informēja, ka nule nodibinātais fonds sastāv no privātiem ziedojumiem. Sarunā ar avīzes korespondentu īvo lūdzis nodot pateicību saviem aizokeāna mecenātiem.
— Droši vien domājat šo jaunumu? — Mūns pievērsās Svenam. — Jūs laikam brīnāties, ka neesmu vēl noģībis?
— Tie ir sīkumi. . . Man krājumā ir kaut kas daudz interesantāks.
— Karš tātad turpinās! Mūns noteica. — Privāto ziedojumu avots skaidii nojaušams. Veikls gājiens! Felano ir spēcīgs pretinieks.
— Beidzot izdevies iedragāt jūsu biezo ādu, — Deilijs dzēlīgi piezīmēja. — Ir gan nelaimīga diena!
— Ne gluži. Varu pat palielīties ar zināmu veiksmi. Svens iepazīstināja mani ar kādu vjetnamieti, starp citu, ļoti simpātisku puisi. Devu viņam noklausīties papagaili. Kā jau gaidījām, tie ir antikomunistiski lozungi. Tātad, ja izslēdzam maz ticamu nejaušas sakrišanas iespēju, tas ir Nguena papagailis.
— Jārīkojas! — Deilijs teica.
— Kā? Jūs taču zināt, kāda palīdzība sagaidāma no policijas priekšnieka.
— Bet inspektors Olšeids jums apsolīja.
— Tikai tādā gadījumā, ja diplomātiskās sarunas dod attiecīgu rezultātu.
— Varbūt varēšu jums palīdzēt, — Svens paziņoja.
Mūns un Deilijs ar izbrīnu paskatījās viņā.
— Uzskatāt, ka jūsu žurnālista apliecība liks policijas priekšniekam aizmirst draudzību ar Felano un nekavējoties darīt visu, ko prasīsiet?
— Jūsu ironija nav vietā. Ne velti presi sauc par lielvalsti: Mūsu galvenajam redaktoram ir labas attiecības ar ārlietu ministru. Sprādziena rezultātā tik tikko nav gājis bojā zviedru pavalstnieks. Tātad mūsu valdībai ir pilnīgs pamats pieprasīt noziedznieka apcietināšanu.
— Sven, noticis brīnums! — Mūns iesaucās. — Es vairs nenožēloju, ka esmu jūs izglābis.
Ķīniešu kvartālā bija kaut kādi svētki. Dega mazām pagodām līdzīgas laternas ar smailiem jumtiņiem. Tās bija apgaismojušas ielu vēl gāzes lukturu laikā. Vecās, nolietotās tika aizvietotas ar tādām pašām jaunām. Dega tūkstošiem ķīniešu papīra lukturīšu. Zvanīja ielas stūros piekarinātie zvaniņi. Trokšņoja pūlis, kas sastāvēja no vietējiem iedzīvotājiem un daudzajiem tūristiem. Sevišķi daudz ļaužu bija netālu no «Dzeltenā pūķa», kur ķīniešu ansamblis tēloja ļauno garu izdzīšanas ceremoniju. Šie svētki bija oriģināla reklāma. Prece šajā gadījumā bija ķīniešu kolorīts, pircēji — tūristi.
Svētki nāca Mūnam par labu. Ducis detektīvu, ko viņš bija salīdzis Pinkertona aģentūrā, varēja, neradot aizdomas, ielenkt «Dzeltenā pūķa» ēku. Inspektora Olšeida ļaudis šim nolūkam nederēja. Noziedzniekus par katru cenu vajadzēja pārsteigt. Olšeidam bija tikai pēdējā brīdī jāuzzina par operāciju. Tādējādi Mūns cerēja līdz minimumam samazināt iespēju, ka Felano mēģinās viņiem to aizkavēt.
Pūļa dēļ mašīnu vajadzēja atstāt laukumā pie Sun Jat-sena pieminekļa. Neraugoties uz to, «Dzeltenā pūķa» šveicars tūdaļ pazina Mūnu. Viņam pat likās, ka durvis tika atvērtas ar vēl lielāku pakalpību nekā pirmo reizi.
— Pie saimnieka? — šveicars jautāja. — Es pavadīšu jūs.
Tas bija diezgan aizdomīgi. Mūns pamāja. Šveicars gāja pa priekšu. No ielas atplūda balsu kņada, zvanu šķindas, jautri smiekli. Šveicars atvēra smagās ozolkoka durvis. Kaut kur dziļumā nozvanīja zvaniņš. Iespējams, ka Mūnam tikai tā likās. Tā varēja būt caur sienām izlauzusies ielas trokšņa atbalss. Vēl divas telpas — un viņi stāvēja pie Hai Kuanga kabineta durvīm. Šveicars paklanījās, parādīdams ar šo žestu, ka tālāk neies. Mūns ielika viņa plaukstā, uz mata kā pagājušajā reizē, piecus dolārus. Šveicars paklanījās vēl zemāk. «Pārspīlēti zemu,» Mūns nodomāja.
Viss bija tāpat kā pirms dažām dienām — ģīmetnes ar autogrāfiem, plafona matētā gaisma, Hai Kuangs, kas sēdēja savā krēslā neizdibināms kā Buda. Nebija tikai būra ar papagaili. Uz galda atradās kaudzītē saliktas aploksnes ar stūrī iespiestu stilizētu dzeltenu pūķi.