Koka lēnām iznira no kabatas — ar kabatas lakatiņu.
— Cik dodat?
— Simt dolāru! Maz? … Lai jau iet, divsimt.
Hai Kuangs piemiedza acis.
— Kāds gudrais teicis: «Ir lietas, ko var nopirkt par velti, un ir lietas, par kurām jāsamaksā ar dzīvību.»
Hai Kuangs daudznozīmīgi apklusa. Šoreiz pauze bija pārāk gara. Vēl sekunde — un Mūnam neizturētu nervi. Hai Kuangs pielika kabatas lakatu pie acīm.
— Nabaga papagailis! Gribēja visus pārkliegt un samaksāja ar dzīvību. Reizēm kliegt ir ļoti kaitīgi! Neizturēja! Viņš, zināt, bija ļoti vecs… Mantoju vēl no tēva . . . Nomiris! Nav viņa! Tā kā esat atnācis pārāk vēlu. — Hai Kuangs skumji noplātīja rokas.
Iezvanījās telefons. Hai Kuangs piebīdīja aparātu tuvāk pie sevis.
— Klausos! — viņš teica. — Nē, neesmu viens . ..
Lai arī kā Mūns sasprindzināja dzirdi, kaut ko saklausīt viņam neizdevās. Hai Kuanga sarunu biedrs runāja pārāk klusi. Balss gan likās Mūnam pazīstama, bet viņš nebija par to īsti pārliecināts.
Dažas sekundes Hai Kuangs klausījās klusu ciešot, tad sacīja:
— Labi!
Lēnām nolicis klausuli, viņš pievērsās Mūnam:
— Mazas nepatikšanas! Zvanīja no restorāna. .. Jānokārto . .. Varbūt vēlaties nākt man līdzi?
— Kāds austrumu gudrais sacījis: «Nekad nesper lieku soli, ja vari palikt uz vietas, jo …»
— … «tev nav zināms, vai šis solis nebūs pēdējais,»— ar patīkamu smaidu papildināja Hai Kuangs. — Ļoti priecājos, ka tik ātri esat piesavinājies šo lielo austrumu gudrību. Tādā gadījumā nebūšu uzbāzīgs. — Hai Kuangs ceremoniāli paklanījās un atvēra durvis.
Tiklīdz viņš bija izgājis, Mūns izņēma no kabatas
ravolveri un atvilka drošinātāju. Pūlēdamies nesacelt roksni, viņš piegāja pie sienas, aiz kuras atradās lūgšanu kambaris. Sataustīt slepeno atsperi nebija grūti. Durvis atvērās. Mūns atlēca sāņus. Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka Nguens slēpjas šajā telpā. Bet tā bija lukša. Katram gadījumam piesargādamies, Mūns sāka aptaustīt Budu. Figūra negribēja atvērties. Par laimi, atmiņā uzspīdēja Deilija rotaļīgā frāze: «Pakutināju viņu aiz auss.» Tiešām, aiz labās auss bija tikko saredzams izcilnis. Mūns piespieda to. Kaut kas notarkšķēja, vēderā izveidojās četrstūrains caurums. Seifs patiešām bija pietiekami liels, lai noslēptu cilvēku. Bet tajā nebija nekā. Nekā, atskaitot ripiņas, par kurām bija stāstījis Deilijs.
Atskanēja soļi. Mūns tikko paguva izlēkt no lūgšanu kambara un aizvērt durvis. Neatlika pat "laika aizsteigties savā vietā. Hai Kuangs jau nāca iekšā. Mūns izlikās aplūkojam ģīmetnes ar autogrāfiem.
— Ceru, ka neesat garlaikojies? — Hai Kuangs vaicāja ar smaidu. Tā varēja būt gan laipnība, gan izsmiekls.
— Nē. — Mūns apsēdās savā vietā. — Savukārt ceru, ka jums izdevies nokārtot tās mazās nepatikšanas arī bez manas palīdzības? — Mūns pārāk necentās aizmas- kot jautājuma ironisko zemtekstu.
— Paldies dievam! — Hai Kuangs apmierināti pamāja un apsēdās savā agrākajā vietā.
Labu brīdi viņi klusu ciešot vēroja viens otru. Tas atgādināja atelpu starp diviem raundiem. Mūns pirmais atjaunoja uzbrukumu.
— Kāds rietumu gudrais teicis: «Nekad nesaki «paldies dievam», ja esi ticis vaļā no mazas nepatikšanas, jo nav zināms, vai tevi negaida lielas nepatikšanas.»
— Lielisks izteiciens! — Hai Kuangs piezīmēja. — Lūkošu iegaumēt. Un kā sauc šo rietumu gudro?
— Lāgā neatceros . .. Šķiet, Mūns.
— Vai tad viņš ir filozofs? Es domāju, detektīvs.
Mūns palūkojās pulkstenī. Olšeids varēja ierasties
kuru katru brīdi.
— Katra cilvēka pienākums būt zināmā mērā domātājam.
— Pienākums? Pateicos! Jūs laikā atgādinājāt man kādu bēdīgu pienākumu, kuru nāksies tūlīt izpildīt.
Hai Kuangs lēnām piecēlās. Mūns sagaidīja, ka roka atkal ieslīdēs kabatā. Taču «Dzeltenā pūķa» īpašnieks izbīdīja atvilktni. Mūns uzlēca kājās, bet tūdaļ apsēdās atpakaļ. Hai Kuangs izņēma no atvilktnes melnu nūjiņu. Nūjiņa bija tikpat mīklaina kā pats Hai Kuangs. Piegājis pie sienas, viņš atvēra lūgšanas kambara durvis. Mūns sastinga. Būdas vēderā rēgojās četrstūrains caurums. Viņš bija aizmirsis to aizvērt!
Bet nekas nenotika. Hai Kuangs izlikās nekā neredzam. Ielicis Būdas bronzas rokā nūjiņu, viņš aizdedzināja to. Zilgani dūmi, veidodami spirāles, kāpa augšup un piepildīja visu kambari ar zilu miglu. Smarža bija apdullinoša, rūgti saldena. Caur dūmu vāliem neskaidri iezīmējās Hai Kuanga figūra. Viņš stāvēja nekustīgi. Likās, telpā stāv divi elki.
Tas viss bija tik nesaprotami, ka Mūns izjuta kaut ko nervu šokam līdzīgu. Nedomādams vairs par draudošajām briesmām, viņš nomurmināja:
— Ko tas nozīmē?
Hai Kuangs iznāca no kambara. Viņam nopakaļ stiepās dūmu grīste. Viņš tuvojās galdam, bet neapsēdās.
— Neesat vēl sapratis? — Hai Kuangs teica savādā, it kā nedzīvā balsī. — Tad paskaidrošu. — Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un svinīgi teica: — Hai Kuangu dzimtā ir tāda paraša. Tie ir svēti dūmi, kas pavada mirušā dvēseli pēdējā ceļojumā.
Durvis pa kreisi atvērās. Ieskrēja Svens. Dūmi, kas sāka piepildīt kabinetu, iesitās viņam acīs. Tad viņš ieraudzīja Mūnu.
— Jūs vēl neesat nogalināts?
— Pagaidām nē! Bet, liekas, daudz netrūka.
— Nekā jūs nezināt! — no miglas atskanēja Hai Kuanga ironiskā balss. — Vai tad austrumu gudrais nogalinās rietumu gudro, ja zināms, ka viņam draud tās pašas briesmas, tikai lielākā mērā?
— Mister Hai Kuang, lūdzu mazu interviju, iekāms jūs tiksiet apcietināts!
— Neko jūs nezināt! — Hai Kuangs teica un mierīgi devās uz kambari.