— Palieciet uz vietas! — Mūns notēmēja. — Rokas augšā!
Durvis pa labi atvērās. Durvis uz gaiteni, kas savienoja «Dzeltenā pūķa» kabinetu ar smēķētavu. Ieskrēja Deilijs. Viņu pavadīja inspektors Olšeids un divi policisti.
— Viņš ir tur! Ātrāk! — Deilijs sauca.
Mūns un Svens metās viņam nopakaļ. Olšeids ar saviem palīgiem palika.
Smēķētavā izskatījās uz mata tāpat kā pagājušajā reizē. Uz ādas dīvāniem izstiepusies smēķētāji. Pīpes meitenes ar pūderētām geišu sejām. Arī pašlaik viņas izskatījās pilnīgi bezkaislīgas. Vai tas bija gadu simtiem izstrādāts stoicisks miers, vai arī biezā rīsu pūdera kārta uz leļļu sejiņām neļāva saskatīt izbīli? Gaismas gan bija daudz vairāk. Viens no policistiem turēja rokā spilgtu kabatas lukturi. Dzeltenīgajā staru kūlī Mūns tūlīt pazina "divus cilvēkus. Uz viena dīvāna gulēja misis Stīvenšone. Viņa atradās pilnīgā bezjūtības stāvoklī. Labā roka vēl turēja sažņaugtu pīpes iemuti. Mazliet tālāk gulēja Nguens. Acis bija pievērtas. Kā redzams, viņš atradās tādā pašā stāvoklī kā misis Stīvenšone. Deilijs piegāja klāt un papurināja viņu. Mūns ieklausījās. Kaut kas pilēja.
— Apgrieziet viņu uz vēdera! — viņš teica. — Parādiet gaismu!
Deilijs apgrieza Nguenu. Meitenes iekliedzās. Nguena mugurā rēgojās dunča spals. Zem dīvāna bija redzama tumši sarkana peļķe. Tā izplūda aizvien plašāka un plašāka.
20
— Un ko jūs domājat? — Mūns vaicāja savam palīgam.
— Domāju, ka viss kārtībā. Svens apmierināts, ka dabūjis saviem lasītājiem līķi, no kura centīsies izspiest veselu romānu turpinājumos … Es esmu apmierināts, ka, pretēji Svena cerībām, šis līķis neesat nedz jūs, nedz jūsu padevīgais kalps Deilijs… Olšeids apmierināts, ka varējis pierādīt jums savu godīgumu. .. Hai Kuangs apmierināts, ka ticis vaļā no nevēlama liecinieka .. . Felano apmierināts … Jā, kāpēc apmierināts Felano, to gan nevaru uzreiz pateikt.. . Lai labāk izsakās lielais rietumu gudrais Mūns.
— Aina ir vairāk vai mazāk skaidra . . . Olšeida dienesta pienākums bija paziņot priekšniekam, tas piezvanīja senatoram, Felano savukārt brīdināja «Dzeltenā pūķa» saimnieku … Būdams izcils austrumu domātājs, tas saprata, ka Nguens katrā ziņā mēģinās izpirkt savu dzīvību ar atklātu liecību, kas būtu visai nevēlama Hai Kuangam. Tāpēc Nguenu vajadzēja novākt no ceļa. Tā kā es izrādījos muļķis un paliku kabinetā, neviens nespēja liegt Hai Kuangam personīgi izvadīt Nguenu tālajā ceļojumā …
— Ņemot palīgā dunci, uz kura diemžēl nav palikuši pirkstu nospiedumi… — Deilijs teica, — nebūs nemaz tik viegli viņu ietupināt. Tāds cilvēks kā Hai Kuangs iepriekš apdomā katru soli .. . Kas attiecas uz Felano, tad šis jautājums ir sarežģītāks. Viņam bija pārāk daudz iemeslu brīdināt Hai Kuangu . . . Vēlēšanās iznīcināt dzīvu lietisku pierādījumu, ka aviācijas katastrofu cēlonis ir nevis konstruktīvi defekti, bet noziegums . . . Tas pirmkārt. . . Vēlēšanās glābt paša ādu — tas otrkārt… Ja šī banda tiešām rīkojusies pēc viņu norādījumiem, tad Nguena liecība varēja kaitēt viņam ne mazāk kā Hai Kuangam .. .
— Jūs atkal maļat savu, Deilij?
— Jā. Kamēr nebūsiet man pierādījis pretējo.
— Jūs esiet pilnīgi aizmirsis trešo iespējamību . .. Felano vienkārši gribēja mums pierādīt, ka ar viņu nav vēlams jokot… Ka mēs nekad netiksim pāri mīnām, kuras aizsprosto mums ceļu . .. Gribēja piespiest mūs padoties, pāriet viņa pusē . . . Lai cik savādi būtu, man personīgi liekas, ka tieši tas ir īstais motīvs.
Nguena slepkavības izmeklēšana atgādināja barjerskrējienu. Opija smēķētāji nekā nebija redzējuši. Abas meitenes nekā nebija redzējušas. Misis Stīvenšone pratināšanas laikā vispār atradās ārprātam tuvā stāvoklī. Par to, lai viņa sakarīgi atbildētu uz jautājumiem, nebija ko domāt — visu laiku viņa gandrīz uz ceļiem lūdzās nestāstīt nekā vīram. Mūns apsolījās. Bet viņš nevarēja galvot par Olšeidu.
Kas attiecas uz Hai Kuangu, tad viņš policijā uzvedās kā parasti — citēja austrumu gudros un smaidīja savu mīklaino smaidu. Viņš apgalvoja, ka nekad mūžā nav redzējis Nguenu. Smēķētavā nākot daudzi cilvēki, viņš nevarot visus pazīt. Ja nogalinātais patiešām esot vainīgs Dienvidvjetnamas delegācijas bojā ejā, tad, pēc viņa domām, slepkavas jāmeklējot starp vietējiem komunistiski noskaņotajiem vjetnamiešiem. Hai Kuangs aizsargājās tik veikli, kā policijas priekšnieks pierādījumu trūkuma dēļ atteicās viņu apcietināt. Tiesa, «Dzeltenā pūķa» saimnieku sagaidīja sods par neatļautas opija smēķētavas ierīkošanu, bet no tā Mūnam vieglāk nekļuva.
Viesnīcas salonu pildīja biezi dūmu mākoņi. Mūns smēķēja jau trešo cigāru pēc kārtas.
— Aizvērsim logu, — Deilijs ierosināja. — Nav patīkami krist no lctdes, ko raidījis aiz portjeras paslēpies ļaundaris, bet vismaz tas nav tik muļķīgi kā noslāpt sava kompanjona vainas dēļ.
— Lai paliek! Muns atgaiņājās. — Dūmi palīdz domāšanai.
— Pagaidām neesat vēl nekā izdomājis.
Jau kuro reizi viņi bija noklausījušies magnetofona lentā ierakstīto Hai Kuanga liecību, jau kuro reizi velti pūlējušies atrast iedragājamu vietu cietajās bruņās. «Dzeltenā pūķa» saimnieks, šķita, ņirgājas par viņu. Katrs vārds bija izaicinoši meli, bet tai pašā laikā nevarēja pierādīt, ka tā nav tiesa.
Mūns: Jūs pats esat atzinies slepkavībā. Aizdedzinādams nūjiņu, jūs paskaidrojāt, ka svētie dūmi izvada mirušā dvēseli.
Hai Kuangs: Slepkavība? … Kāda slepkavība? . .. Nelaiķis miris dabiskā nāvē.