Mūns: Vai nāvi no dunča dūriena jūs uzskatāt par dabisku?
Hai Kuangs: Kāds gudrais teicis: «Katra nāve ir dabiska, nedabiska ir tikai nemirstība . . .» To tikai tāpat, zinādams, ka cienāt austrumu izteicienus.. . Nelaiķis nomiris nevis no dunča dūriena, bet, kā jau stāstīju, no kliegšanas. Kad papagailis nobeidzās, biju aizņemts ar citām darīšanām un tādēļ nevarēju tūdaļ izpildīt parašu, kas Hai Kuangu dzimtā kļuvusi par svētu tradīciju. Jūs nejauši atgādinājāt man šo pienākumu, par ko esmu jums ļoti pateicīgs.
Mūns: Papagaili jūs nogalinājāt vienlaikus ar tā īpašnieku. Abiem bija jāpazūd. Jūs cerējāt tādā veidā iznīcināt pēdas, kas noved pie «Zelta bultas» katastrofas. Jūs esat maldījies! Manās rokās ir jūsu vēstule Ngue- nam un lidmašīnas plāns . ..
Te Hai Kuangs pielietoja diezgan dīvainu manevru. Viņam nenāca prātā noliegt, ka «Bultas» plāns bijis viņa seifā. Viņš tikai apgalvoja, ka nejauši- atradis to smēķētavā. Kā plāns tur nokļuvis, nezinot. Iespējams, ka izkritis kādam smēķētājam no kabatas.
Mūns apstādināja magnetofonu.
— Man iešāvās prātā kāda ideja! Varbūt viņa apgalvojumā ir patiesības graudiņi.
— Nesaprotu, — Deilijs teica.
— No kurienes, pēc jūsu domām, Hai Kuangs ņēmis šo plānu?
— Manuprāt, tas ir skaidrs. No Felano. Tas savukārt sadabūjis to no sava aģenta Bredoka konstruktoru birojā.
— Pieļauju, ka Felano nav iejaukts šaja lietā.
— Kur pierādījumi?
— Jūsu kabatā. Iedodiet man savu kabatas portfeli!
Mūns izņēma no tā Būdas vēderā atrasto ripiņu. Tajā
bija ieskrāpēti pieci vārdi: «Stīvensons, ievērojams inženieris, sieva, opijs.»
— Sapratāt? — Mūns teica. — Misis Stīvensonei ir vājība uz opiju un diezgan augsts sabiedrisks stāvoklis, kas liek turēt šo vājību slepenībā. Tāpēc nav izslēgts, ka «Bultas» plāns bijis maksa par Hai Kuanga klusēšanu.
— Stop! — Deilijs iesaucās. — Jums tomēr taisnība.
— Tai ziņā, ka Hai Kuangs saņēmis plānu no misis Stīvensones?
— Nē. Attiecībā uz dūmiem. Tie tik tiešām veicina domāšanu. Ģeniāla doma ir tā vērta, lai kristu par upuri jūsu cigāriem.
— Kur tad slēpjas jūsu domas ģenialitāte?
— Ja Hai Kuangs bijis Felano uzticības persona, tad droši vien senators zinājis misis Stīvensones noslēpumu. Ar viņam piemītošu stratēģisku vērienu viņš prastu ekspluatēt šo zelta atradni daudz intensīvāk nekā Hai Kuangs pats.
— Jūs gribat teikt, ka Felano aģents Bredoka konstruktoru birojā bijusi misis Stīvenšone?
— Katrā ziņā varēja būt.
Mūns atkal ieslēdza magnetofonu un, pārtinis lentu, atrada to vietu, kur runa bija par «Dzeltenā pūķa» vēstuli Nguenam. Hai Kuangs kategoriski noliedza šo faktu. Nekādu Nguenu Bao Minu nepazīstot un tādēļ neesot varējis rakstīt viņam vēstules.
Mūns: Pierādīdami savu taisnību, jūs atkal izvirzīsiet savu parasto argumentu — citātu no «Tūkstoš austrumu gudrībām».
Hai Kuangs: Ar jūsu atļauju citēšu šoreiz rietumu gudro — inspektoru Olšeidu. Cienījamais inspektors parādīja man draudu vēstuli. To parakstījis «Dzeltenais pūķis», un tā rakstīta uz vēstuļu papīra, kas nozagts man.. . Vai jums nav ienācis prātā, ka abas vēstules nosūtījis viens un tas pats cilvēks provokācijas nolūkos?
Mūns iegrima domās. Pelnu stabiņš nokrita zemē. Vēstule ar parakstu «Dzeltenais pūķis» līdz šai dienai palika neatminēta mīkla. Kā interesēs tā rakstīta? Pa to laiku kasete griezās tālāk.
Hai Kuangs: Nebiju sagaidījis, ka tik izcils detektīvs, kas bez tam nodarbojas ar filozofiju, tik slikti atceras faktus … Ar jūsu atmiņu nevarētu iegaumēt pat simt izteicienu, bet ar tādu garīgu bagāžu pat rietumos nav iespējams pretendēt uz domātāja nosaukumu… Esmu jums jau teicis, ka viņi nav miruši.
Mūns: Jūs gribat teikt — pārnestā nozīmē?
Hai Kuangs: Kāds austrumu gudrais — starp citu, šo izteicienu piedēvē Budam — sacījis: «Mēs domājam, ka dzīvojam, un domājam, ka mirstam. Nāves nav, tāpat kā nav dzīves. Viss šajā pasaulē ir ilūzija.» Bet tā kā tas nav filozofisks disputs, bet pratināšana, pieturējos pie burtiskās nozīmes. . . Viņi nav miruši. Pieļausim pat, ka man bija nodoms nogādāt viņus no viena ilūzijas stāvokļa citā. Kāda jēga bija noslēpt «Zelta bultā» bumbu? Es taču zināju, ka vjetnamiešu zinātnieki ar to nelidos.
Pie durvīm klauvēja.
— Iekšā! — Mūns sauca. Dūmainajā istabā ielauzās Svens. Viņš izskatījās kā mednieks, kas pēc ilgas pakaļdzīšanās noķēris karalisku tīģeri. Acīm redzot, viņš domāja, ka beidzot uzsprāgusi elles mašīna, uz kuru viņš bija licis tik lielas cerības. Ieraudzījis, ka Mūns un Deilijs vēl ir dzīvi un veseli, neapmierināti paostīja gaisu.
— Jūtos vīlies … Un vispār, velnišķīgi neveicas.
— Bēdājaties, ka neesam vēl nosisti?
— Dzīvojiet vien! Jūs man pagaidām esat vajadzīgi. Pat ļoti.
— Kādā ziņā jums tādā gadījumā nav veicies?
— Vai tad sacīju — neveicas? .. . Redzat nu, esmu tik sagrauzts, ka pat nespēju sakarīgi izteikties .. . Par neveiksmi nevar būt ne runas! Briesmīga drāma! Traģēdija! Nevainīgu zīdaiņu masveidīga apkaušana . . . Lūk, šeit… — Svens sparīgi iesita ar dūri sev pa pieri, — šeit slēpjas tūkstotis, nē, daži tūkstoši satriecošu rindu! Bet es esmu spiests pieļaut, ka tās nožņaudz mani. Tikai tādēļ, ka esmu devis goda vārdu! Uzlieciet man stīpu, citādi pārsprāgšu!
— Labāk gan tūlīt trako kreklu! — Mūns sausi teica.
— Nav asprātīgi, — Svens attrauca.
— Toties trāpīgi! — Deilijs koda pretī. — Jūs traucējat mūs darbā.
Pagriezuši lentu atpakaļ, Mūns un Deilijs atkal sāka klausīties Hai Kuanga mīklainos vārdus par vjetnamiešu zinātniekiem.