— Dzirdat? — Deilijs griezās pie Svena. — Lūk, cilvēks, kas pārspēj pat jūs. Jūsu meli ir lietišķa māksla, bet viņa meli — māksla mākslas dēļ.
— Viņš — mani? Nekā tamlīdzīga. Viņš runā vistīrāko patiesību. Zinātnieki patiešām ir dzīvi!
Svena noslēpums likās viņam tik svarīgs, ka viņš atteicās runāt par to ne tikai viesnīcā, ne pat mašīnā. Konvēru atstājuši Dvīņu pakājē, viņi paši uzkāpa šajā pilsētas visaugstākajā punktā. No šejienes Sanarisko bija redzama kā uz delnas — balta un zilgi pelēka, ar baltajiem debesskrāpjiem centrā un jūras zilo apmali pie apvāršņa. No okeāna pūta atsvaidzinoša brīze. Vējš piepūta kreklus. Viņiem bija veicies. Neviena tūrista, neviena vientulības alkstoša pārīša. Viņi bija šeit pilnīgi vieni.
Svena noslēpums veidoja veselu romānu divās daļās. Sanarisko pilsētā dzīvojošiem progresīvi noskaņotajiem vjetnamiešiem bija izdevies uzzināt, ka Hai Kuangs gatavojas nonāvēt vjetnamiešu zinātniekus. Viņi bija tie, kas nosūtīja vēstuli policijas priekšniekam un Bredokam. Aiz šķietamajiem draudiem slēpās brīdinājums. «Dzeltenā pūķa» īpašnieks un viņa pretkomunistiskie uzskati bija pietiekami pazīstami. Vēstules autori cerēja, ka paraksts «Dzeltenais pūķis» un aploksnes ar restorāna firmas zīmi piespiedīs policiju nopratināt Hai Kuangu. Diez vai Hai Kuangs pēc tam vēl būtu uzdrošinājies realizēt savus nodomus. Taču Bredokam adresēto vēstuli bija iznīcinājusi Mērija, bet policija nebija spērusi nekādus soļus — vai nu aiz nevīžības, vai rīkodamās pēc Felano norādījuma. Tad vjetnamiešu patrioti nolēma rīkoties uz savu roku. Zinātnieku vietā aizlidoja citas personas. Šie cilvēki zināja, kas viņiem draudēja. Viņi pilnīgi apzinīgi bija gatavi vajadzības gadījumā ziedoties, uzskatīdami, ka pasaulslaveno zinātnieku dzīvības ir vērtīgākas par viņu pašu.
— Apbrīnojami!—Mūns piezīmēja.
— Jāņem vērā viņu raksturs, tad tas nemaz nav tik apbrīnojami. Tas pats rūdījums kā vjetnamiešiem, kuri lidoja kopā ar mani «Oranžajā bultā», — Svens atteica.
— Lūk, Hai Kuangam adresētās vēstules īstais atšifrējums! — Deilijs iesaucās. — Vai atceraties tekstu? «Filma «Bulta krīt» nav iznākusi uz ekrāna. Seanss atcelts. Galveno lomu izpildītāji aizvietoti ar dublieriem. Jums uzdots attīstīt lentu …» Toreiz nepareizi iztulkojām šo tekstu.
— Uzņemos visu vainu, — Mūns atzinās. — «Nav iznākusi uz ekrāna» nozīmē, ka diversija atlikta. Galveno lomu tēlotāji -— zinātnieki, kuru vietā tiešām stājās dublieri. Kas attiecas uz lentas attīstīšanu, tad Nguens,
acīm redzot, atlidoja uz Sanarisko, lai noskaidrotu zinātnieku nozušanu.
— Patiešām! Kur viņi nozuduši? — Deilijs piedrau- , dēja ar pirkstu Svenam. — Klāstiet vaļā! Jums tas jāzina.
— Izgaisuši, — Svens ar smīnu teica. — Sanarisko ir liela pilsēta, te var noslēpt ne tikai divus zinātniekus . . . Bet rīt. . .
Svens taisīja pauzi, kā pasvītrodams savu vārdu nozīmību, — viņi atkal materializēsies.
Tā bija Svena noslēpumu romāna otrā daļa. Rīt zinātnieki ar «Sarkano bultu» izlidojot uz Honolulu, bet tur pārsēžoties citā lidmašīnā, kas aizvedīšot viņus uz dzimteni. Vjetnamiešu patrioti uzskatot, ka pašlaik Hai Kuangs un viņa palīgi neuzdrošināsies kaut ko pasākt. Katram gadījumam zinātnieki figurējot pasažieru sarakstā ar svešiem vārdiem. Viņu izlidošana tiekot turēta pilnīgā slepenībā. Tas viss samazinot risku līdz minimumam.
— Nezinu, — Mūns pakratīja galvu. — Būdams zinātnieku vietā, es labāk ceļotu ar tvaikoni. Hai Kuangs ir pārāk slīpēts nelietis. Spriežot pēc Nguena slepkavības, viņš spējīgs izdarīt noziegumu pūļa acu priekšā un pēc tam pierādīt, ka tā ir ilūzija. Kamēr viņš neatrodas aiz restēm, nevaru galvot ne par ko.
— Manuprāt, šie vjetnamieši tomēr spriež pareizi. Bumbu var noslēpt arī tvaikonī, bet «Bultas» atrodas uzmanības centrā, — Deilijs iebilda. — Pats diženais Mūns nenolaiž no tām savas visuredzošās acis. Citēju Svenu: «Pat tad, kad viņš guļ, viņa ar sešām lodēm pielādētais četrdesmit piektā kalibra Vesons-Smits pastāvīgi tur uz grauda jebkuru noziedznieku.»
— Pietiek, Deilij! Jūsu līdzdalība zinātnisku sanāk- sftii spēj pārvērst humoristiskā atrakcijā. — Mūns apklusināja viņu un pagriezās pret Svenu. — Manī rada bažas vēl viens apstāklis — proti, tas, ka noslēpums uzticēts jums. Pagaidām esat izpļāpājis to vienīgi mums abiem, taču tikai dievs zina, cik ilgi jums izdosies noslēpt šo sensāciju no lasītājiem.
— Jā, tas tiešām nav viegli! Elles mokas! Nenoveļu tādas savam visļaunākajam ienaidniekam… Bet līdz
rītdienai kaut kā nocietīšos. Ja šie vjetnamieši ir tādi velna vīri, tad arī es pratīšu būt varonis — vismaz divdesmit četras stundas. Tikko lidmašīna pacelsies gaisā, būšu brīvs no dotā solījuma. Un tad! . . . Ekstra izlaidums!
— Vai parastie izlaidumi jūsu avīzei arī mēdz būt? — Deilijs pavīpsnāja.
— Protams. Jādod arī kolēģiem iespēja publicēt savus rakstus. Bet tas, ka esmu izpļāpājies, ir kolosāla maldīšanās. Vai tiešām domājat, ka jūs abi esat man tuvāki par lasītājiem? Es esmu kolektīvists. Esiet pārliecināti, viņi par visu uzzinātu pirmie. Paši vjetnamieši lūdza mani informēt jūs. Jums jāparūpējas par zinātnieku drošību.
— Jauks uzdevums, — Deilijs teica. — Tad tāpēc tik žēlīgi atļāvāt mums vēl dažas dienas padzīvot.
— Kas tur ko sašust? Manuprāt, esmu rīkojies ļoti pašaizliedzīgi. Manās profesionālās interesēs taču ir, lai «Sarkanā bulta» sairtu gabalgabalos — būtu vismaz desmit turpinājumu pa divdesmit rindām, — bet es rūpējos, lai nekas nenotiktu!
Mūns neteica nekā. Viņš skatījās uz milzīgo pilsēta, kas pletās pie viņa kājām, un tomēr neredzēja nedz ēku baltos klucīšus, nedz stāvās ielas, kas atgādināja augšup slīdošas konveijera lentas.