— Ko jūs tik uzmanīgi pētāt? — Deilijs vaicāja.
— Ziloni.
— Kādu ziloni?
— To pašu, kuru nemanījām mušu dēļ. Vai zināt, ko nozīmē frāze «seanss atlikts»? Hai Kuangs gan gribēja uzspridzināt «Zelta bultu», bet pēdējā brīdī atteicās no sava nodoma/Viņu taču interesēja vienīgi vjetnamiešu zinātnieki.. .
— Tā tikai trūka! — Deilijs iesaucās. — Pēc visiem likumiem esam nonākuši tai vietā, kur mīklām jānoskaidrojas, bet mums, gluži otrādi, viss vēl vairāk sarežģījas. Kas tad īsti vainīgs «Zelta bultas» bojā ejā?
— Nezinu … — Mūns paraustīja plecus.
•— Toties es zinu! — Svens atsaucās.
Mūns un Deilijs paskatījās uz viņu ar izbrīnu.
— No kurienes jums šāda informācija? Varbūt noziedznieks sniedzis jums to personīgi? — Deilijs pajokoja.
— Ne! Bet viņš pateicis to jums. Ar magnetofona palīdzību. Tā ir «Neredzamā nāve»!
21
Mūns nobremzēja ielu krustojumā. Ceļu aizšķērsoja neskaitāmi ziņkārīgie. Bija apstājušās meitenes ar ziedu pušķiem pie apkakles — Sanarisko tas patlaban skaitījās vismodernākais izrotājums. Stāvēja avīžu iznēsātāji. Stāvēja veikalnieki ar portfeļiem. Te bija pat daži sendvičmeni ar reklāmas vairogiem uz krūtīm un muguras.
Pa ielu virzījās desmit kravas mašīnas ar atklātām platformām. Tās reklamēja senatoru Felano. Pareizāk, šis uzdevums bija uzticēts meitenēm, kas stāvēja uz platformām. Felano bija sitis pušu Bredoku. Te bija nevis četrdesmit sieviešu, bet vesels simts, pie tam visas skaistules. Viņu gleznajām bistēm vajadzēja pievilkt skatītāju uzmanību Felano ģīmetnei, kas bija uzkrāsota uz krūtīm. Uz niecīgajiem krūšturiem tikko atradās vieta devīzei «Godīgums pāri visam!». Felano prata reklamēt sevi.
Kamēr šis ceļojošais skaistuma konkurss slīdēja Mūnam garām, viņš lauzīja galvu, kā labāk nosargāt «Sarkanās bultas» pasažierus no draudošajām briesmām. Visprātīgāk bija laikam atklāti runāt ar Felano. Atgriezies viesnīcā, Mūns nekavējoties piezvanīja senatoram.
— Tas esat jūs, mister Mūn? — klausulē atskanēja Felano patīkamā balss. — No kurienes zvanāt? Vai neviens nevar mūs noklausīties?
— Izņemot jūsu aģentus, nevienu neinteresē, ko runāju.
— Cik jus naivs! Vai tiešām domājat, ka Bredoks sevišķi uzticas jums? Viņš ir pārāk gudrs!
— Nu labi, pieļausim, ka mani noklausās vesela spiegu armija, — Mūns norūca. — Kāda tam nozīme?
— Milzīga. Nebūt neesmu ieinteresēts, lai Bredoks zinātu, ka pārejat zem mana karoga. Sen bija laiks …
— Pat nedomāju.
— Tādā gadījumā nesaprotu, kāpēc man zvanāt.
— Dažreiz arī pretiniekiem der satikties lietišķai sarunai.
Felano atbildēja tikai pēc dažām sekundēm.
— Ja tas sagādā jums prieku, nāciet vien.
Felano pieņēma Mūnu ļoti lielā istabā, kas atgādināja vēlēšanu komitejas galveno štābu. Sienas no grīdas līdz pat griestiem sedza plakāti, vēlēšanu mītiņu uzņēmumi, milzīga karte ar tajā iezīmētiem punktiem, kur Felano jau uzstājies un kur viņam vēl jāuzstājas, un, pats par sevi saprotams, lozungs «Godīgums pāri visam» visādos izmēros un krāsās.
Kamēr Mūns atradās pie senatora, bez pārtraukuma zvanīja telefoni, nāca un gāja ļaudis. Tādēļ saruna atgādināja no atsevišķiem gabaliņiem saliktu mozaīku. Sapratis, ka šādos apstākļos vizīte var ieilgt līdz vēlam vakaram, Mīins bez ievada ķērās pie lietas.
— Cik man zināms, jūs esat pazīstami ar «Dzeltenā pūķa» īpašnieku?
— Es? — Felano izlikās izbrīnījies.
— Viņa kabinetā karājas ģīmetne ar jūsu autogrāfu.
— Ak jā! Atceros. Savā laikā saņēmu kāda vēlētāja vēstuli. Viņš bija sašutis, prasīja slēgt opija smēķētavu. Nācās ar to nodarboties. Jūs jau zināt, vēlētājam tiesības prasīt no manis visu. Var lamāt mani visādi, bet es pat pīkstēt nedrīkstu. Vēlētājs ir svēta persona . . . Pamēģini nosaukt viņu par idiotu! Pat sarunājoties ar prezidentu, neesmu tik laipns un iztapīgs .. . Muļķīga sistēma, vai nav tiesa?
— īpaši tam, kas paliek muļķos.
— Gribat teikt, ka tas esmu nevis es, bet vēlētājs? — Felano iesmējās.
— Spriežot pēc tā, kāds rezultāts bija prasībai slēgt smēķētavu.
Felano paraustīja plecus.
— Cīnīties ar opiju? Smieklīgi! Pie mums tā ir pārāk dārga izprieca, tāpēc praktiski no tā nav nekāda ļaunuma. Cita lieta marihuana vai narkotiķis DTL. Tie pamazām kļūst par nacionālo epidēmiju. īpaši jaunatnes vidū. Sevišķi mūsu štatā.
— Jūs, protams, sperat enerģiskus pretsoļus? — Mūns ironiski piezīmēja.
— Pamēģiniet samainīties ar mani vietām. Palūkosimies, vai jums tad vēl gribēsies ironizēt. . . Kas attiecas uz DTL, tad tikai mūsu štatā vien šo narkotisko vielu lieto divdesmit tūkstoši studentu. Pagatavo to paši slepenās laboratorijās. Kādu padomu varat man sniegt? Slēgt laboratorijas? . . . Viņi atvērs jaunas . . . Slēgt universitātes?
— Tā ir jūsu darīšana. Manējā — prasīt, lai jūs slēgtu «Dzelteno pūķi» un paziņotu īpašniekam, lai viņš aizvācas atpakaļ uz Vjetnamu.
— Jūs esat pārliecināts, ka izpildīšu jūsu prasību?
— Jā. Par laimi, neesmu jūsu vēlētājs. Ja nedarīsiet to, panākšu, lai Nguena slepkavības izmeklēšanu uzticētu centrālās pārvaldes detektīviem . . . Un lūgšu viņus noskaidrot, kas brīdinājis Hai Kuangu.
— Jūs laikam domājat, ka man tas ir bīstami?
— Visbīstamāks jums ir Hai Kuangs. Tieciet no viņa vaļā, kamēr nav par vēlu. Sevi tas jau sakompromitējis. Ja viņš turpinās tādā pašā garā, tad sakompromitēs arī jūs. Par jūsu sakariem ar Hai Kuangu zinu pagaidām vienīgi es. Ja neklausīsiet mani, rīt to uzzinās prese . . .