— Tie ir draudi?
— Nē, tikai draudzīgs padoms.
— Draudzīgus padomus pieņem pat no pretinieka, it sevišķi no tik gudra . . . Padomāšu.
Ienāca Ezra. Ar Mūnu viņš sasveicinājās kā ar senu draugu. Acīm redzot, arī viņš cerēja, ka Mūns agrāk vai vēlāk izdarīs vienkāršu aritmētisku aprēķinu, ka divdesmit tūkstoši dolāru ir vairāk par desmit tūkstošiem.
— Vai netraucēju, mister Mūn? — viņš vaicāja. — Man radusies grandioza ideja vēlēšanu plakātam . . . Ko jūs sakāt par to, Džek? — Un viņš izklāja Felano priekšā lielu fotogrāfiju. Tajā bija saredzamas dažas no apaļkokiem darinātas būdas un baznīciņas. Šajās būdās pirms divsimt gadiem dzīvojuši krievu kolonisti. Krievu apmetne bija viens no Sanarisko seniem retumiem, tāpat kā zvaniņi ķīniešu kvartālā, tramvaji Augš- pilsētā un gigantiskas sekvojas Lielajā parkā. Grūti bija pateikt, kas spēlējis lielāku lomu šī eksponāta saglabāšanā — rūpes par senatni vai par tūristiem.
Mūns nekā nesaprata. Kur te slēpjas ideja, pie tam grandioza, vēlētāju ietekmēšanai? Toties Felano tūdaļ apjēdza un sajūsmā uzsita Ezram uz pleca:
— Jūs esat Einšteins! Nē, pat Einšteinam tas nebūtu ienācis prātā!
— Grandiozi? Vai ne? … — Ezra jutās acīm redzami glaimots. — Kādu tekstu ieteiksiet, Džek?
Felano padomāja. Pēc tam paņēma sarkanu zīmuli un lieliem burtiem uzrakstīja pāri fotogrāfijai:
«Krievi vienreiz jau bijuši pie mums. Ja negribat, lai viņi atkal parādītos, balsojiet par Džeku Felano!»
Atdevis fotogrāfiju Ezram, kas tūdaļ aizjoņoja uz spiestuvi. Felano pievērsās Mūnam:
— Domājat, es personīgi ienīstu krievus? Ne vairāk par fašistisko minitmenu vadoni Rentu, kas atbalsta mani. . . Bet tā nav balle, kur var izvēlēties dāmu un deju pēc patikas. Tā ir politika! Mūsu laikos politiķim jābūt pirmām kārtām psihologam. . . Ar ko varam šodien pievilkt vēlētājus? Ar solījumiem? Viņi sen pieraduši, ka tos neviens nepilda. Vienīgais iedarbīgais līdzeklis ir bailes. Šī prece nekad nezaudē savu vērtību.
— Tādā gadījumā priecājos, ka esmu atradis īsto toni sirsnīgai sarunai ar jums.
Felano smējās.
— Jums liekas — izdevies mani pabaidīt? . . . Nekā tamlīdzīga! Gribu tikai izrādīt jums laipnību. Ceru, ka spēsiet to novērtēt. Starp citu, ieteicu būt piesardzīgākam . . . Jūsu vizītei «Dzeltenajā pūķī» varēja būt ļoti bēdīgas sekas. Pasakiet paldies, ka jums ir tāds sargeņģelis kā es!
— Teikt paldies?
— Nav vērts! Jūs taču zināt, ka daru to savās interesēs. Vai tad kāds bombardēs pretinieka lidlauku, ja pats nodomājis to izlietot?
Nākamais Mūna gājiens bija pie Bredoka. Dīvainā kārtā vienoties ar Bredoku izrādījās daudz grūtāk. Bredoks uzskatīja, ka lidmašīnas aizkavēšana un pārmeklēšana, kad pasažieri jau atradīsies tajā, negatīvi ietekmēs Klusā okeāna aviolīnijas veikalnieciskās intereses. Pēc gaisa katastrofām pārdoto biļešu skaits jau tā samazinājies.
Mūna Stāvokli apgrūtināja tas, ka viņš bija spiests ietērpt savas bažas diezgan miglainā formā. Viņš nedrīkstēja izpaust, ka ar «Sarkano bultu» lidos vjetna- niešu zinātnieki. Galu galā neatlika nekas cits kā samelot. Nepamirkšķinājis aci, viņš paziņoja, ka saņēmis drošu informāciju par Felano aģentu nodomu uzspridzināt lidmašīnu.
— Muļķības! — Mekhilerijs teica. — Viņi neuzdrošināsies. Tādā gadījumā taču jārēķinās ar to, ka mēs darīsim to pašu. Iznākumā mūsu privātais gaisa karš prasīs tikpat daudz cilvēku dzīvību, cik mēs esam zaudējuši pasaules karā . . . Jūs paši saprotat, ka tā ir fantastika.
— Es tomēr prasu, lai lidmašīna netiktu izlaista no lidlauka bez iepriekšējas pārbaudes! — Mūns cieši noteica. — Citādi man vajadzēs atteikties no jūsu desmit tūkstošiem.
— Esmu jūs brīdinājis, ka misteram Bredokam ir spītīgs raksturs, •— Mekhilerijs kā atvainodamies sacīja. — Nāksies laikam piekāpties? — Viņš vaicājoši paskatījās uz Bredoku.
Bredoks piecēlās. Acīm redzot, stāvus viņam bija ērtāk pārdomāt visus «par» un «pret».
— Labi! — viņš beidzot teica.
Tikko Mūns atgriezās viesnīcā, piezvanīja Felano.
— Varu jums paziņot patīkamu jaunumu . . . Hai Kuangs brauc projām . . . Tātad no viņa puses jums vairs nekas nedraud.
— Bet no jums?
— Jums personīgi nē.
Mazliet vēlāk Mūns aizsūtīja boju pēc vakara avīzes. Tajā viņš diezgan ātri atrada to, ko meklēja. Viss iespējamais bija padarīts. Atlika tikai uzdot «Universālā abonementa» telefonistei, lai uzmodina pulksten sešos.
Mūns gulēja diezgan slikti. Sapnī kaut kāds kariķēts Mūns nepārtraukti izrāva no kabatas hiperbolisku revolveri — četrsimt piecdesmitā kalibra Vesonu-Smitu ar sešdesmit lādiņiem — un tēmēja uz kādu ēnu, kas lūkoja piezagties «Sarkanajai bultai». Ēnai bija ik brīdi cita seja. Te tā izskatījās kā Hai Kuangs, te — kā Felano, reizēm tā kļuva pavisam miglaina, pārvērtās «Neredzamā nāvē».
Mūns pamodās vienos sviedros. Pulkstenis rādīja piecpadsmit minūtes pāri pieciem. Kāds ar dūrēm dauzīja durvis. Tas bija Svens. Viņš dega nepacietībā ātrāk nokļūt lidlaukā, kur viņu sagaidīja «Sarkanā bulta» un tās pasažieros iemiesotie divi tūkstoši rindu, bet, ja ar lidmašīnu kaut kas atgadīsies, veseli četri tūkstoši.
Iziedams cauri holam, Deilijs pamanīja Felano aģenti. Meitene izlikās norūpējusies par sejas krāsu un rūpīgi uzlika vaigiem grimu. «Nabaga radījums,» Deilijs nodomāja, «nav pat laika izgulēties.»
Kad viņi iekāpa konvērā, Deilijs tīšu prātu apsēdās aizmugurē. Patiešām, meitene ar pusminūtes nokavēšanos izskrēja no viesnīcas un iesēdās savā mašīnā. Kad viņi uzbrauca Gaisa ceļā, viņas mašīna atradās jau tik tuvu, ka Deilijs pie labas gribas varētu uzsākt ar viņu mīmisku flirtu. Mazliet attālāk brauca sarkanbalts kreislers.