Gaidāmās operācijas raksturs izslēdza iespēju būt laipnam kavalierim un apmierināt glītas meitenes profesionālo ziņkārību. Mūns sāka līkumot. Meitene kādu laiciņu mēģināja sekot viņiem, bet diezgan ātri izstājās no spēles. Deilijs atviegloti uzelpoja. Taču dažas minūtes vēlāk, nejauši atskatījies, joņojošo mašīnu straumē viņš ieraudzīja sarkani balto kreisleru. Pagriezienā tā vadītājam bija pilnīga iespēja izrauties uz priekšu, tomēr tas joprojām turējās simt pēdu attālumā.
— Veikls triks, — Deilijs teica, norādīdams uz vajātāju. — Meitene aizvieto skatloga manekenu vitrīnā. Vienīgā starpība, ka viņas uzdevums nav vis pievērst uzmanību, bet gan novērst. . . Felano vazā mūs aiz deguna ar atzīstamu māku.
— Sāku tiešām nožēlot, ka neesmu viņa pusē. Bredoks kaut ko tādu nebūtu izdomājis. Ar asprātīgu pretinieku vienmēr interesantāk cīkstēties, — Mūns teica.
— No tā lietas būtība nemainās. Man personīgi patīkamāk, ja es vazāju aiz deguna citus.
— Dubultās sekošanas noslēpums! Izlietodams kā aizsegu ugunīgu bruneti, kuras skaistums savaldzināja slavenos detektīvus Mūnu un Deiliju, slepenais aģents numur nulle deviņpadsmit pietuvojās revolvera šāviena atstatumā. Izvilcis no sērkociņu kārbiņas spēcīgu radiouztvērēju, viņš uzgrieza vilni nulle piecas divpadsmitdaļas. Tūdaļ austiņās atskanēja Deilija vīrišķīgā balss: «Lūdzu garāmgājējus atiet nost! Tūlīt te būs karsti!» — nevarēja saprast,- vai Svens ņirgājas par Deiliju vai arī skaļi sacer reportāžas tekstu.
Deilijs izstiepa roku un uzsita Svenam pa galvu.
— Vai tas ir izaicinājums divkaujā? — Svens apvaicājās.
— Nebūt nē!' Pateicības apliecinājums. Jūs ierosinājāt manī domu, ka atrastajiem magnetofoniņiem arīdzan bijusi ugunīgās brunetes loma. Bet darba funkcijas izpildījis kāds zirņa mieluma mikrofons, kuru mums nenāca ne prātā meklēt…
— Tā ir tikai hipotēze, — Mūns norūca.
— Tūlīt pārbaudīsim.
Deilijs, akcentēdams katru vārdu, skaļi teica:
— Jūs tur, sarkani baltajā kreislerā! Griežos pie jums . . . Jūsu kārtis atklātas. Vācieties pie velna, citādi …
Deilijam tika pataupītas teikuma beigas. Kreislers strauji piebremzēja un pēc dažām minūtēm izzuda skatienam.
— Re nu! — Deilijs teica. — Ātri vienojāmies . .. Bet tagad uz priekšu, pretim jaunām uzvarām!
Lidlaukā viņus gaidīja pārsteigums. Starp «Sarkanās bultas» pasažieriem bija arī Mērija. Pelēkā kostīmā ar melnu rotājumu viņa izskatījās apburoša. Rokā Mērija turēja kostīmam pieskaņotu pelēku somu.
— Jā, tā tiešām esmu es! . .. Misters Bredoks atlaida mani uz nedēļu. Pīrlbejā dzīvo vīra radi. Mātes brālis ir ļoti turīgs cilvēks . . . Toreiz, kad «Zelta bultas» reiss beidzās tik traģiski, krustmāte lidoja pie viņa.
— Ceru, ka šis būs laimīgāks, — Deilijs teica. — Man negribētos, lai ar jums kaut kas atgadītos.
— Kas par muļķībām! — Mērija teica. — Esmu tik optimistiski noskaņota, ka pat neapdrošināju savu dzīvību.
— Un pareizi darījāt. Pietiek ar to, ka es gādāju par jūsu drošību.
— Kā to saprast?
Deilijam likās, ka Mērija ir satraukta.
— Kā visparastāko joku, — viņš mierināja. — Starp citu, kā jūsu vīrs varēja jūs atlaist? Viņa vietā es nekādā gadījumā nepārtrauktu medusmēnesi uz veselu nedēļu.
— Jūs nu gan! — Mērija pasmaidīja. — Bet mans vīrs uzskata — jo ātrāk krusttēvs iepazīsies ar mani, jo labvēlīgāk izturēsies pret mums.
— Novēlu jums laimīgu ceļojumu.
Dežurants paziņoja, ka sākusies pasažieru iesēšanās lidmašīnā. Cits aiz cita tie iekāpa «Sarkanajā bultā». Deilijam tā arī neizdevās uzminēt, kuri no astoņdesmit cilvēkiem bija vjetnamiešu zinātnieki. Starp daudzajiem baltajiem un aziātiem uzkrita liela auguma nēģeris ar sirmu galvu.
— Viens trūkst, — dežurants teica, ieskatījies sarakstā. — Misters Hai Kuangs.
Mūnam sažņaudzās sirds. Tur jau viņš nāca. Resns, smaidošs cilvēks krēma krāsas zīda uzvalkā un plat- malainā panamā nesteidzīgā gaitā soļoja pa lidlauku. Tas bija Hai Kuangs. «Dzeltenā pūķa» īpašnieka smaids * šķita vēl divdomīgāks nekā parasti.
Dežurants deva zīmi. Lidmašīna sāka ripot pa skrejceļu. Pasažieri iekārtojās pēc iespējas ērtāk. Viens otrs jau piesprādzēja siksnas. Daži atvēra grāmatas, uz kuru vākiem bija norādīts ne tikai autors un nosaukums, bet arī lasīšanai nepieciešamais laiks.
Pēkšņi pilotu kabīnes durvīs parādījās komandieris.
— Lūdzu uzmanību! Tikko esmu saņēmis rīkojumu atlikt izlidošanu … Visiem jāizkāpj no lidmašīnas. Policija dabūjusi zināt, ka viens no pasažieriem ved dārglietas pusmiljona vērtībā, kas vakar nolaupītas Vil- jemsa juvelierveikalā… Lūdzu lēdijas un džentlmeņus
neuztraukties! Nokavēto laiku atgūsim lidojumā. Hono- lulu lidostā nonāksim precīzi pēc saraksta!
Mūna triks spīdoši attaisnojās. Izlasījis vakara avīzē par veikala aplaupīšanu, viņš nolēma, ka tas būs vislabākais iegansts, lai izdarītu kratīšanu, Un viņš nebija
kļūdījies. Tikai daži pasažieri izteica neapmierinātību. Pārējie gandrīz vai ar entuziasmu uzņēma komandiera paziņojumu. Perspektīva kļūt par lieciniekiem dārglietu laupītāja sensacionālajai apcietināšanai lika viņiem pilnīgi aizmirst ar kratīšanu un aizkavēšanos saistītās neērtības. Mūns smalki pazina savu tautiešu psiholoģiju.
Kamēr daži detektīvi pārbaudīja rokas bagāžu, citi pārmeklēja lidmašīnu. Svens skraidīja no lidmašīnas uz uzgaidāmo zāli, kur norisinājās kratīšanas procedūra, un ar drudžainu skubu fotografēja. Pēc plēsonīgās acu izteiksmes varēja noskārst, ka viņš cer notēmēt objektīvu uz nez no kurienes izvilkto elles mašīnu. Taču cerībām nebija lemts piepildīties.