Pārbaude nedeva nekādus rezultātus, lai gan to izdarīja ar tādu rūpību, ka pat sēdeklī vai ceļasomas divkāršajā dibenā paslēptie dārgakmeņi, ja kādam tie būtu bijuši, noteikti tiktu atrasti.
— Lēdijas un džentlmeņi, lūdzu atvainot, jūs esat brīvi! — vecākais detektīvs paziņoja. — Novēlu sekmīgu lidojumu!
Vispārēja dziļas vilšanās nopūta, tad pasažieri, apdzī- dami cits citu, metās pie lidmašīnas. Laiks ir nauda. Tagad, kad bija noskaidrojies, ka viņu vidū nav veiklā laupītāja, velti zaudētā pusstunda izsauca dusmas un vēlēšanos ātrāk to atgūt. Otrreizējā iesēšanās atgādināja uzbrukumu cietoksnim. Steigu vēl vairāk pavairoja komandieris, kas mudināja pasažierus:
— Ātrāk! Ātrāk! Nenokļūsim vēl laikā Havaju salās!
Par pasažieru pārbaudīšanu pēc saraksta nebija ko
domāt. Pavadone apmierinājās ar saskaitīšanu. Viena pasažiera trūka.
— Vai nemanījāt, Hai Kuangs iekāpa? — Mūns jautāja.
— Man liekas, ka nē, — Deilijs atbildēja.
Mūns ielēca lidmašīnā un izskrēja caur salonu. Hai
Kuangu nekur neredzēja.
— Viņa nav! — Mūns uzsauca Deilijam. — Ko darīsim?
— Vēlreiz jāpārmeklē lidmašīna.
— Komandieris nebūs ar mieru. Bredoks taisīs skandālu.
— Nez, vai viņam būs patīkamāk, ja «Sarkanā bulta» gulēs okeāna dibenā blakus «Zelta bultai»?
Gan Mūns, gan Deilijs bija pārāk satraukti, lai vēsā prātā apsvērtu iespējamos iemeslus, kuru dēļ Hai Kuangs atteicies no lidošanas. Viņa prombūtne šajā brīdī šķita nozīmējam tikai vienu: nāvei kaut kādā neizdibināmā ceļā izdevies iekļūt lidmašīnā. Padarījis darāmo, Hai Kuangs mierīgi aizgājis . . . Vajadzēja kaut ko izlemt. Kalpotājs jau grasījās aizvest kāpnes.
Šajā momentā viņi to ieraudzīja. Hai Kuangs ne visai steidzās. Jau stāvēdams uz kāpnēm, viņš vēl pagriezās pret Mūnu.
—• Nekā neatradāt? — Viņa smaids bija nepārprotami ironisks. — Varējāt neapgrūtināt sevi. Kāds gudrais teicis: «Tīģeris nav tik dumjš, lai kostu sev pašam.. .» Atļaujiet pateikties jums par godu, ko izrādījāt, mani izvadīdami.
Durvīs parādījās komandieris.
— Ātrāk! Jūsu dēļ aizkavējas izlidošana.
Hai Kuangsvpagriezās pret viņu.
— Baidos, jūs nekad nesapratīsiet, ka laiks ir tikai ilūzija. Kāds gudrais teicis: «Nekad nesteidzies, jo pat kustēdamies ar vislielāko ātrumu, nepanāksi to, kas nav tev nolemts. Bet tas, kas tev nolemts, tā vai šā neies secen.» — Un Hai Kuangs atkal pievērsās Mūnam: — Uz redzēšanos!
Vēl viens - pēdējais smaids, un Būdas maska pazuda aiz durvīm.
«Sarkanā bulta» lēnām attālinājās. Varēja nešaubīties, ka tā ieradīsies Honolulu lidostā saskaņā ar sarakstu. Bet nez kādēļ Mūnam ienāca prātā Hai Kuanga izteiciens: «Aizvērdams durvis, nekad nesaki «Uz redzēšanos!», jo nav zināms, kas sagaida tevi aiz durvīm.»
Pavadījuši acīm zilgmē izgaisušo lidmašīnu, Mūns un Deilijs devās uz uzgaidāmo telpu.
— Kur tad Svens? — Deilijs izbrīnījies jautāja. Pie telefona žurnālista nebija. — Savādi, tik īsā laikā viņš taču nevarēja nodiktēt savu reportāžu?
Mūns piezvanīja Bredokam. Pie tālruņa pienāca Mekhilerijs.
— Viss kārtībā! — Mūns ziņoja.
— Nu redzat! — Mekhilerijs ar gandarījumu sacīja. — Vai tad neteicu, ka jūsu bažas pilnīgi nevietā? Misters Bredoks interesējas, vai pasažieri izteikuši neapmierinātību?
— Izteikuši. Par to, ka dārglietu laupītāju tā arī neizdevās apcietināt! — Un Mūns nometa klausuli. Saruna ar Mekhileriju bija viņu nokaitinājusi. Šai sajūtai piejaucās klāt kaut kāds neizprotams nemiers.
— Brauciet vien mājās, Deilij, es palikšu.
— Kāda velna pēc?
— Pats nezinu, — Mūns atmāja un devās uz lidojumu drošības vadības punktu. Paņēmis krēslu, apsēdās blakus darbiniekam, kas uzturēja sakarus ar «Sarkano bultu». Laiks vilkās neizturami gausi. Aiz stikla sienas turpinājās parastā lidlauka dzīve. Startēja un nolaidās lidmašīnas, aizbrauca un atbrauca cilvēki, atnāca un aizgāja sagaidītāji un pavadītāji. Tas viss iedarbojās nomierinoši. Taču tieši acu priekšā rēgojās Universālās apdrošināšanas sabiedrības reklāmas vairogs. Blakus vietai, no kurienes nupat bija startējusi «Sarkanā bulta», bet vēl pavisam nesen devusies savā pēdējā reisā «Zelta bulta».
«Neaizmirstiet apdrošināt pirms izlidošanas savu dzīvību!» — kliedza milzīgi, sarkani burti. «Domājiet par saviem tuviniekiem!» — aicināja melni burti. «Dzīvības apdrošināšana atbrīvos jūs pašus no pirmsnāves sirdsapziņas pārmetumiem, bet jūsu tuviniekus no liekām bēdām!» Indīgi dzelteni burti ieteica: «Varat noslēgt līgumu tepat lidlaukā! Jūsu rīcībā mūsu kantora filiāle. Ja steidzaties, izmantojiet apdrošināšanas automātus, kas ierīkoti īpaši jūsu ērtībai!»
Lidojuma drošības vadības punktā pīpēt nebija atļauts. Laiku pa laikam Mūns izgāja, lai izsmēķētu cigāru. Atgriezies viņš ik reizi uzmeta satrauktu skatienu radio operatoram. Tas ik reizi nomierinoši pamāja. Minūte krājās pie minūtes. Beidzot pienāca ilgi gaidītais moments. Darbinieks piecēlās un iztaisnoja stīvo muguru.
— Darīts! Nodevu viņus savam Honolulu kolēģim. Viņi pašlaik saņem norādījumu nolaisties.
Minūti Mūns stāvēja nekustīgi. Pēc tam devās uz izeju — ar tādu sajūtu, it kā visas šīs stundas būtu bijis paralizēts un tikai tagad atguvis spēju kustināt locekļus. Taksometrā, kas aizveda viņu uz viesnīcu, viņš pat ■kaut ko trallināja. Atvēris viesnīcas numura durvis, viņš tūdaļ ieraudzīja ieslēgto televizoru. Pie televizora pārakmeņota cilvēka pozā stāvēja Deilijs.