— Kas noticis? — Mūns jautāja.
— Vai tad nezināt?… «Sarkanā bulta» eksplodējusi … Virs paša lidlauka.
22
Ieraudzījis Hai Kuangu pasažieru vidū, Svens nopriecājās. Tas oda pēc sensācijas! Vilks un avis vienā lidmašīnā! Tiesa, vilks droši vien nenojauš, ka avis lidos kopā ar viņu. Kad sākās otrreizējā iesēšanās un pasažieru vidū nebija Hai Kuanga, Svens, līdzīgi Mūnam un Deilijam, iztulkoja šo faktu kā briesmu signālu. «Dzeltenā pūķa» īpašnieka nozušana varēja nozīmēt tikai vienu. Vilks tomēr zinājis, ka avis lidos šai reisā, un darījis visu iespējamo, lai tie nepaliktu dzīvi. Tas, ka Mūns un Deilijs nav atraduši elles mašīnu, nebūt nenozīmēja, ka tādas nav. Hai Kuangam, acīm redzot, tomēr izdevies apvest viņus ap stūri.
Tātad sagaidāma katastrofa. Katastrofa, pie kuras viņš, Svens Krāgers, nebūs klāt! īsti neapjēgdams, ko dara, Svens metās pasažieru murskulī un, Mūna un Deilija nepamanīts, ielavījās lidmašīnā. Vispirms viņš devās uz pilotu kabīni.
«No pilotu kabīnes redzams, ka pamazām attālinās Sanarisko lidlauks, uz kura «Sarkanā bulta» nekad vairs nenolaidīsies. Lidmašīnas komandieris dod pilotam norādījumu uzņemt kursu uz Havaju salām, kuras lidmašīnai nav lemts sasniegt,» — tādi bija daži sižeti nākamās reportāžas daudzajiem kadriem. Svena kinokamera rūca bez pārtraukuma. Lidotāji nepievērsa viņam nekādu uzmanību — kopš «Zelta bultas» bojā ejas viņi bija pieraduši pie žurnālistu uzmācības. Svena objektīvs iemūžināja augstos tiltus, kuģiem pārpildīto līci, pilsētas tālās kontūras. «Pēdējā atvadīšanās no Sanarisko» — tā sauksies šis attēls. Gudrodams pēc iespējas dramatiskākus parakstus saviem uzņēmumiem, Svens ne mirkli nedomāja, ka var iet bojā arī pats.
Kad Svens ienāca pasažieru salonā, «Sarkanā bulta» jau atradās virs okeāna. Pagājis vēl dažus soļus, Svens izbrīnā tikko neizlaida no rokām kinokameru. Atgāztajā krēslā sēdēja Hai Kuangs un mierīgi snauda. Svena izjūtu nevarēja nosaukt par vilšanos. Tas bija kaut kas daudz sāpīgāks. Tā jūtas cilvēks, kas atnāk pie notāra, lai saņemtu milzīgu mantojumu, un pēkšņi uzzina, ka krusttēvs atstājis viņam dažu miljonu vietā savu mīļoto veco mopsi.
Bet Svenam bija optimista daba. Nav izslēgts, ka Hai Kuangs nolēmis pats upurēties, lai kaut vai par šādu cenu nogādātu vjetnamiešu zinātniekus viņpasaulē. Ja tas tā, tad viss vēl nav zaudēts. Atguvis možumu, Svens turpināja ieplānoto programmu.
Katrs pasažieris atsevišķi jau iemūžināts kinolentā. Stjuarte sagatavo brokastis. Lasīšanā nogrimuša pasažiera seja un grāmatas vāks viņa rokās. Paraksts skanēs lieliski. . . «Dažas stundas pirms savas nāves viņš lasīja romānu «Slepkava mūsu vidū»!» Un, pats par sevi saprotams, vairāki kadri, kur redzams Hai Kuangs — nākamās reportāžas galvenais varonis. Jau sadomāts teksts tuvuzņēmumam, kas rāda viņa aizvērtās acis: «Viņš mierīgi snauda, jo vienīgais no visiem zināja, kad notiks sprādziens.»
Trešdaļa filmas izmantota, pārējās divas trešdaļas jāpataupa katastrofas dramatiskajiem skatiem. Tagad var kādu laiku atpūsties. Svens pameklēja ar acīm brīvu vietu. Novilka svārkus, pēc tam iemeta kinokameru bagāžas tīklā. Tā atsitās pret pelēku somu, atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa.
• — Atvainojiet! Kam pieder šī soma? — Svens griezās pie tuvumā sēdošajiem pasažieriem.
Somas īpašnieks neatradās. Svens nolēma apskatīties, ko saplēsis. Izrādījās, ka tā ir burciņa ar augļu želeju. Svens pagaršoja — greipfrūtu, pie tam neparasti rūgta.
Bet izbrīnu izraisīja kas cits. Somā bija desmit tādu burciņu. Tikai vājprātīgam varēja nākt prātā vest tādu daudzumu uz Havaju salām, kas slavenas tieši ar šiem augļiem. Tikpat kā vest uz ziemeļpolu ar ledu piekrautu čemodānu. Bet kādi gan dīvaiņi negadās pasaulē? Svens nolika somu atpakaļ un atlaidās krēslā.
Motoru rūkoņas un vienmuļās vibrācijas ieaijāts, viņš iesnaudās. Atmodies satraukti apskatījās. Par laimi, vēl nekas nav noticis, viņš nekā nav palaidis garām. Svens izņēma kinokameru no tīkla un sāka meklēt vislabāko vietu priekšāstāvošo notikumu uzņemšanai. Tā bija mokoša problēma. Palikt salonā? Bet ja sprādziens notiks pilotu kabīnē? Doties uz turieni? Bet ja nu ugunsgrēks izcelsies salonā?
Lidmašīnai tuvojoties galamērķim, Svens sadrūma arvien vairāk. Ienāca stjuarte.
— Lūdzu piesprādzēties! Lidmašīna gatavojas nolaisties. Honolulu lidostā pienāksim tieši pēc saraksta. Atļaujiet atvadīties no jums un novēlēt patīkamu turpmāko ceļu. Mūsu aviolīnijas vadība cer, ka arī turpmāk izmantosiet mīisu pakalpojumus …
Sajā brīdi atskanēja apdullinošs sprādziens. Salona vidū izšāvās milzīga liesmu mēle. Hai Kuangs iekliedzās un acumirklī pazuda baismīgā dūmu un liesmu mutulī. Bet Svens, aizmirsis savu satriecošo fotoreportāžu, metās vilkt cilvēkus laukā no uguns.
… To visu viņš pašlaik atstāstīja Mūnam un Deilijam. Žestikulēdams viscaur apsaitētām apdegušām rokām, viņš satraukti staigāja pa istabu.
— Nu redzat! Oža mani nepievīla! Tūlīt sapratu, ka Hai Kuangs atnesīs man dažus tūkstošus rindu . . . Miers viņa pīšļiem! Lai kāds viņš nelietis, tomēr manas cerības nepievīla.
Tiešām, Svenam nebija par ko sūdzēties.
Pilotam gan bija izdevies nosēdināt lidmašīnu. Ugunsdzēsēji ātri vien likvidēja ugunsgrēku. Gandrīz visi pasažieri, tai skaitā arī vjetnamiešu zinātnieki, palika dzīvi. Bet seši tomēr bija nogalināti. Dramatisku efektu pilnīgi pietika ne tikai speciālam izlaidumam, bet arī turpinājumiem veselai nedēļai. Svens bija sasniedzis savas profesionālās karjeras kalngalus. Diez, vai kādam reportierim jebkad izdosies pārsniegt šo rekordu. Divas aviācijas katastrofas dažu dienu laikā!