— Hai Kuangs nav vainīgs! — Mūns negaidot ierunājās.
— Kas tad?
— Nezinu. Bet, loģiski spriežot, visdrīzāk tas pasažieris, kura vietu jūs ieņēmāt.
— Pasažieris?
— Kā tad! Pavisam lidoja astoņdesmit cilvēku. Pie otrās iesēšanās pasažierus nepārbaudīja pēc saraksta, tikai saskaitīja. Jūs pieskaitīja viņa vietā. Viss pārējais, liekas, skaidrs . . . Viņš zināja, kas notiks, tāpēc palika.
— Nepiekrītu! — Deilijs iebilda.
— Varbūt uzskatāt, ka viņš pēkšņi atcerējies, ka aizmirsis nodzēst mājās elektrību un tāpēc neatgriezās? — Mūns pasmīnēja.
— Pieļauju pat šo varbūtību . . . Jūsu loģika ir nevainojama . . . Tai ir tikai viena vaina — pilnīgi trūkst loģikas . . . Kāpēc tad viņš pirmo reizi iesēdās lidmašīnā, ja zināja, ka dodas uz paša bērēm?
— Pareizi, — Mūns sacīja. — Šis pasažieris iepriekš zināja, ka būs kratīšana, zināja, ka viņam būs iespēja aizlaisties pēdējā mirklī.. . Steidzami jāpiezvana un jānoskaidro pēc saraksta, kādi pasažieri atradās lidmašīnā, kad tā pienāca Havaju salās.
— Varu jums pateikt, — Svens atsaucās. — Man viss pierakstīts. Reportāžā uzvārdi piedod ticamību.
— Ir gan māga jūsu lasītājam! — Deilijs pabrīnījās. — Norīt tik daudz uzvārdu uzreiz!
— Kāpēc uzreiz? Neesmu tāds muļķis! Šodien paziņoja — pēc vēl nepārbaudītām ziņām gājuši bojā sekojošie cilvēki, pavisam divdesmit. Rīt lasītājs uzzinās, ka šie divdesmit palikuši dzīvi, toties pamats domāt, ka smagu apdegumu rezultātā nomirs citi. Nedēļas beigās pateikšu taisnību, proti, bojā gājuši tikai seši. Bet līdz tam laikam lasītājs būs jau tā sapinies, ka tikpat nekā nesapratīs.
— Vārdu sakot, gribat teikt, ka jūsu reportāža atgādina dažu labu detektīvromānu.
— Nekā tamlīdzīga! — Svens sašuta. — Nenodarbojos ar mazvērtīgas lasāmvielas sacerēšanu.
Mūns piezvanīja aviolīnijas birojam. Pēc pusstundas pasažieru saraksts atradās uz galda. Mūns salīdzināja to ar ierakstiem Svena bloknotā. Pasažieris, kas bija palicis Sanarisko lidostā, saucās M. Grimšo. Viņam bija rezervēta sešdesmit pirmā vieta.
— Iekritāt, Sven, esmu jūs pieķēris! — Deilijs tikmēr turpināja pētīt Svena piezīmju grāmatiņu. — Nekāda liegšana nelīdzēs. Jūs esat ne tikai tipisks «šausmu romānu» autors, bet turklāt, maldinādams lasītājus, sapi- nāties pats! Neredzu jūsu sarakstā Mēriju.
— Man visi ieraksti pareizi. Kāds ir viņas uzvārds?
— Danuā, Mērija Danuā.
Mūns, it kā saskatījis kaut ko sevišķu, palūkojās uz Deiliju.
— Ko jūs tā skatāties? Vai sen neesat redzējis?
Esmu pārsteigts! Vai tiešām no jūsu galvas jau izgaisuši traģiskie pārdzīvojumi, kas bija saistīti ar kādu bēdīgu faktu?
— Pēdējā laikā man bija divi traģiski pārdzīvojumi. Pirmais, kad atteicāties no misis Istmilas desmit tūkstošiem dolāru, otrais, — no mistera Felano.divdesmit tūkstošiem.
— Runāju par Mērijas apprecēšanos.
— Nu un tad?
— Jūs esat velti apvainojis Svenu. Viņa sarakstā Mērija droši vien meklējama pēc jaunā uzvārda.
— Kāda viņa izskatās? — Svens apvaicājās.
Deilijs sniedza diezgan krāsainu, pazīmju ziņā precīzu, bet vērtējumā stipri pārspīlētu Mērijas aprakstu. Svens pašūpoja galvu.
— Neatceros … Es būtu viņu noteikti ievērojis. Starp citu, man taču ir fotogrāfijas. — Svens izņēma no portfeļa lielu, melnu aploksni un izlika uzņēmumus uz galda.
— Vai te ir visi pasažieri? — Mūns vaicāja.
— Manuprāt, visi.
— Neredzu Mēriju, — Deilijs teica.
— Pārskaitīsim fotogrāfijas! — Svens ierosināja. Bet Mūns nenogaidīja iznākumu. Viņš piezvanīja Mekhilerij am.
— Nē, nē, tas nav sakarā ar katastrofu .,. Nē, vainīgos neesam vēl atraduši… Gribēju uzzināt kaut ko par mistera Bredoka sekretāri. Vai Mērija pārmainījusi uzvārdu?
— Un tādu nieku dēļ jūs traucējat mani?! Mēs ar misteru Bredoku pašlaik spriežam, ko iesākt… Stāvoklis ir ļoti nopietns! Ja neizdosies drīzumā atrast katastrofas vaininiekus…
— Vēlāk! Man nav laika pļāpāšanai. Dodiet uzvārdu.
Mekhilerijs jau sen bija pārtraucis sarunu, bet Mūns
joprojām stāvēja ar klausuli rokā.
— Kas jums kaiš? — Deilijs iesaucās. — Vai kaut kas ar sirdi?
—• Viņai ir jauns uzvārds, — Mūnam lūpas kustējās gandrīz bez skaņas.
— Kāds?
— Grimšo!
23
Mūns pasūtīja pusdienas numurā. Oficiants atnesa tās pēc desmit minūtēm. Neviens tikpat kā nepieskārās ēdienam. Kūpēja Mūna cigārs, kūpēja Svena cigarete. Ik piecas minūtes Deilijs vēra vaļā logus. Pašā strīda karstumā pie durvīm pieklauvēja.
Tas bija oficiants. Viņš bija otrreiz atnesis maltīti.
— Jūs laikam sajaucāt istabas? — Deilijs iesmējās.
— Nekā tamlīdzīga. Divas pusdienas bez alkoholiskiem dzērieniem misteram Mūnam un misteram Deilijam. Piegādāt katru dienu tieši pulksten sešos.
— Viss kārtībā, — Mūns teica. — Tā ir mana vaina! Biju pilnīgi aizmirsis, ka parakstījos uz pusdienu abonementu … Kafiju atstājiet, pārējo varat aiznest.
— Jā, jā, arī pirmās pusdienas, — Deilijs piemetināja. — Esam jau paēduši līdz kaklam. Bijām spiesti sagremot vismaz desmit hipotēžu.
— Piesargieties, Sven! — Mūns norūca. — Paredzu, ka Deilijs ar laiku kļūs jums bīstams konkurents.
— Kādā nozarē?
— Kāds gudrais teicis: «Pārspīlēšana ir ar vīģes lapu apsegti meli.» Pagaidām esam pārsprieduši tikai trīs hipotēzes. Atkārtošu tās. Deilijs gribētu novelt vainu uz senatoru Felano. Jūs, Sven, acīm redzot, lasītāju interesēs, kurus slepkavība politisku motīvu dēļ intriģē vairāk par parasto, apvainojat sprādzienā minitmenus. Jūsu oriģinālā hipotēze, ka lidmašīnu uzspridzinājuši šīs fašistiskās organizācijas locekļi, pelna vislabāko ievērību . , .