— Beidzot! Tātad man tomēr izdevies jūs pārliecināt?
— Ļaujiet izteikties līdz galam! . .. Pelna ieverību kā ilustrācija pazīstamajam teicienam par kurmi, kas uzstājās mākslas vērtētāja lomā.
— Un tomēr domāju, ka nekļūdos, — Svens iebilda. — Ar šo reisu lidoja nēģeris, izcils pilsoņu tiesību aizstāvēšanas kustības darbinieks . . . Savā laikā viņi jau mēģinājuši to nogalināt… Uz viņu rēķina sprādzieni nēģeru baznīcās … Ar ko lidmašīna atšķiras no dievnama?
— Ne ar ko! — Deilijs pajokoja. — Gan šeit, gan tur cilvēks pacelts debesīs un atrauts no reālā pamata.
— Minilmeni viena nēģera dēļ nenonāvētu vairākus desmitus balto, tai skaitā kinozvaigzni, divus pazīstamus finansistus un vienu ultralabējo kongreslnenu, — Mūns iebilda. — Bez tam nebūtu prātīgi arī no tehniskā viedokļa . . . Daudz vieglāk noslēpt bumbu mājās, mašīnā vai zem tribīnes nekā lidmašīnā . .. Manu viedokli jūs jau zināt. Uzskatu, ka tas ir pietiekami nopamatots.
— Nebūt nē! — Deilijs atcirta. — Jūs pats allaž apgalvojat, ka patiesības izdibināšanai izšķīrēja loma nozieguma motīviem. Gan es, gan Svens norādām motīvus, bet jūsu hipotēzē to nav.
— Pagaidām .. . Jāparakņājas tikai dziļāk . . . Iesaku šoreiz eksperimentu … Lai katrs no mums mēģina savākt pierādījumus savai teorijai… Es dodos pie Mērijas!
Mūns apstājās čuguna režģa priekšā. Trešdaļa bija nokrāsota baltā krāsā, divas trešdaļas — melnas, ar rūsas plankumiem. Ienācis dārzā, Mūns ieraudzīja steigā nomestu otu un kārbu ar baltu svina krāsu. Kodīgā smarža saplūda ar ziedu aromātu. Aiz kokiem vīdēja vienstāvu mājiņa. Durvis atvēra jauniņa kalpone. Viņa noslaucīja priekšautā ar krāsu noziestus pirkstus.
— Ja esat kādas tirdzniecības firmas aģents, tad velti pūlaties. Mums viss jau iepirkts, vairāk nav kur likt.
— Nē. Es pie misis Mērijas Grimšo personīgās darīšanās.
— Kā jūs pieteikt? — meitene izrunāja šos vārdus kā slikti iemācītu uzdevumu. Tur, no kurienes viņa bija atbraukusi, neviens nelietoja tādus saskrūvētus un no viņas viedokļa pilnīgi liekus izteicienus.
— Piesakiet misteru Mūnu.
Kalpone aizcirta durvis. Pēc minūtes viņa atkal parādījās.
— Misis Grimšo lūdz atvainot viņu. Viņa nevar jūs pieņemt, — kalpone rūpīgi izrunāja katru vārdu. Pēc tam normālā tonī piebilda: — Slima.
— Kas viņai kaiš?
— Nezinu. Atnāciet citreiz!
Kalpone grasījās aizvērt durvis, bet Mūns ar vieglu kustību atbīdīja viņu sānis un iegāja namā.
Istaba bija samērā liela. Viss te rādījās jauns un diezgan dārgs — mēbeles, aizkari, televizors, magnetofons, greznā servīze aizstiklotā servantā. Pie sienas karājās ģīmetne — veca sieviete ar sakniebtām lūpām un stingru skatienu. Mērija, pa pusei palīdusi zem segas, gulēja uz plata, pilnīgi jauna dīvāna. Blakus viņai uz maza galdiņa baltoja atvērta bībele, mētājās dažādu tirdzniecības firmu prospekti. Ieraudzījusi Mūnu, viņa sabijās.
— Vai tad jums nepateica, ka esmu slima?
— Pateica gan. Taču mūsu sarunu nevarēja atlikt… Starp citu, kā jūs tik pēkšņi saslimāt? .. . Vakar lidlaukā izskatījāties pilnīgi vesela.
— Nezinu. Man ir temperatūra un reibst galva. Droši vien uz nervu pamata. Sākās, kad uzzināju, ka lidmašīna uzsprāgusi gandrīz pie paša mērķa.
— Un tas jūs tā satrauca? — Mūns cieši paskatījās uz Mēriju. — Tiešām, tas bija pārsteidzoši. Lidmašīnai bija jāuzsprāgst okeāna vidū, tāpat kā «Zelta bultai».
Mērija nereaģēja uz šo piezīmi, tikai iesaucās drebošā balsī:
— Kāda laime, ka neaizlidoju!
— Kāpēc jūs īsti palikāt? . . . Jums droši vien bijis kāds svarīgs iemesls?
— Nezinu. .. Deilijs lika man saprast, ka var atgadīties kāda nelaime. Mani sagrāba bailes .. . Atcerējos krustmāti. . . Viņa taču arī lidoja uz Honolulu, lidoja tādā pašā lidmašīnā . .. Viņai nebija ne jausmas, kas to sagaida ceļā .. . Mani pēkšņi sagrāba paniskas šausmas, un es aizskrēju . .. Vēlāk nokaunējos … Bet kad uzzināju par katastrofu …
; — Jūs ļoti mīlējāt savu krustmāti?
— Jāatzīstas, ne visai.
— Bet toties viņa jūs, acīm redzot, mīlējusi… Vismaz, spriežot pēc tā. — Mūns ar daiļrunīgu žestu norādīja uz jauno istabas iekārtu. — Citādi viņa nebūtu atstājusi jums mantojumu.
— No kurienes jūs to zināt?
— Man kaimiņi teica.
— Izspiegojat mani? — Mērija ar rūgtumu pārmeta.
— Tāds ir mans amats. Kā tad ir, vai viņa mīlēja jūs?
— Nē, drīzāk otrādi. Viņa apgājās ar mani kā ar kalponi. Pati nesaprotu, kā tas gadījās? … Varbūt viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi? . . . Man pašai tas bija pilnīgs pārsteigums … Tikai nedomājiet, ka esmu kāra uz naudu . .. Bet mantojums deva mums ar Čarliju vismaz iespēju apprecēties … īsi pirms viņas nāves mēs tieši runājām par to. .. Čarlijs atzinās, ka mīl mani, bet pelnot pārāk maz, lai uzturētu sievu… Un tad viss izmainījās kā pēc burvju mājiena …
— Tiešām mazliet atgādina brīnumu … Kāpēc viņa neiecēla par mantinieku dēlu, bet jūs, attālu radinieci? Mantojums droši vien ir diezgan liels?
— Jā.
— Vai nevarētu precīzāk? — Mērija klusēja. — Tādā gadījumā būšu spiests ievākt izziņas pie notāra.
— Četrdesmit tūkstoši.
— Četrdesmit tūkstoši? Pasakaini… Jo vairāk tāpēc, ka jūsu krustmātei, cik man zināms, nav bijis nekādu ienākumu… Viņas vienīgais īpašums bijusi šī diezgan pieticīgā mājiņa . . . Vai ne?