— Mērija nobālēja.
— Pateikšu jums … Jūs tik un tā uzzināsiet… Viņa bija apdrošinājusi dzīvību.
— Uz jūsu vārda? … Interesanti, kas pamudināja viņu to darīt?
— Nezinu.
— Kad viņa to izdarīja?
— Pirms izlidošanas … Es pavadīju viņu . . . Pareizāk, viņa aizbrauca viena, bet man kopā ar kalponi lika iztīrīt māju. Bet tad Čarlijs pamanīja, ka viņa kaut ko atstājusi mājās un palūdza aizvest…
— Bet vai īstenībā viss nav bijis mazliet savādāk? . . . Jūs speciāli aizbraucāt, lai pierunātu viņu izrakstīt apdrošināšanas polisi uz jūsu vārda. Neesmu gan vēl ticis skaidrībā, kā tas jums izdevās, bet ceru, ka ar laiku uzzināšu.
— Nav tiesa… Neesmu ar viņu runājusi par to ne pušplēsta vārda . . .
— Tā kā esat slima, izbeigsim sarunu … Novēlu jums drīzu izveseļošanos! … Starp citu, vai atceraties to vakaru, kad atbraucāt mums pakaļ, lai aizvestu pie Bredoka? Jūs bijāt vēl bālāka nekā tagad . .. Toreiz jūs arī teicāt, ka nejūtaties vesela, kaut gan pēc tam uzstādījāt rekordu maratondejā ar Deiliju.
— Neatceros.
— Vai tiešām? Jūs stāvējāt aiz durvīm un sadzirdējāt balsi. Vai atminaties, ko šī balss teica?
— Nē.
— «Pārtrauciet meklēšanu! Ja ne — nāve!»
— Nekā neesmu dzirdējusi, — Mērijas acīs pavīdēja bailes.
— Tādā gadījumā jūs, protams, nedzirdējāt arī manis izteikto domu, ka tā ir tīšām izkropļota sievietes balss?
— Nē . . . Man ir bail!
— Jums ir iespēja rast mierinājumu dieva vārdos, — Mūns norādīja uz bībeli. — Droši vien tā ir jūsu iecienītākā lasāmviela?
— Nē. Es tikai šodien. . . Nodomāju, varbūt palīdzēs … Tā ir mana vīra bībele. Viņš ir tiešām reliģiozs. Krustmāte bija tāda pati… Bet es ticu dievam tikai svētdienās.
— «Sarkanā bulta» eksplodēja gaisā tieši svētdienā.
— Jūs esat cietsirdīgs!
Mūns jau atradās pie durvīm, kad Mērija pasauca viņu atpakaj.
— Nododiet sveicienu Deilijam. Pasakiet viņam, ka esmu dziļi pateicīga par viņa brīdinājumu un … — Mērija sastomījās, — man tajā vakarā likās, ka tā bija mana vīra balss.
24
Deilijs kategoriski pieprasīja, lai izmeklēšanas rezultātu apspriešana notiktu nevis viesnīcā, bet kādā drošā vietā, kur viņus neviens nevarētu noklausīties.
— Acīm redzot, jums ir svarīgi noslēpumi? — Mūns teica, kad viņi bija uzkāpuši Dvīņu pakalnē.
Daži tūristi, spriežot pēc temperamentīgajiem žestiem, spānieši vai itālieši, fotografēja no šejienes pilsētas panorāmu.
— Viss atkarīgs no tā, ko uzskata par svarīgu, — Deilijs teica. - Vai atceraties manu minējuma, ka misis Stīvenšone bijusi Felano aģente? Dienu pirms katastrofas «Sarkano bultu» apskatīja misters Stīvensons. Viņu pavadīja sieva un .. . — Deilijs aprāvās. — Lieliska iespēja paslēpt bumbu.
— Divi punkti jūsu labā! — Mūns teica. — Bet ne- līksmojiet par agru. Sacensība turpinās … Tagad ziņojiet jūs, Sven.
— Varat mani apsveikt! — Svens teica.
— Ar ko?
— Esmu iestājies minitmenos. Tas nebija nemaz tik viegli . . . Sešas stundas no vietas vajadzēja lamāt komunistus, sociālistus, nēģerus, ebrejus un tā tālāk.
— Un vai tas atmaksājies? Vai esat ko uzzinājis?
— Pirmkārt, to, ka viņi uzskata Hitleru par mūsu gadsimta lielāko personību. Otrkārt, viņi apvaino jūsu prezidentu simpātijās pret komunistiem. Un, treškārt, — Svens taisīja pauzi, — viņi organizējuši speciālus kursus spridzinātājiem. Viņiem ir ķīmiķis, kas izgudrojis jaunu, ārkārtīgi iedarbīgu spridzekli.
— Un jūs domājāt, ka viņi izmēģinājuši tā iedarbī- gumu «Sarkanajā bultā»?
— Godīgi sakot, vairs ne. Redzēja gan savām acīm melno sarakstu . . . Tur arī šis nēģeris ierakstīts. Bet to, ka viņš lidojis šai reisā, viņi uzzinājuši tikai pēc katastrofas.
— Nulle punktu! Tagad mana kārta. — Mūns pastāstīja par savu vizīti pie Mērijas.
— Simt punktu jūsu labā, — Deilijs atzina, noklausījies Mūna stāstu. ■— Motīvi ir skaidri.
— Ne tikai motīvi. Var soli pa solim iztēloties katru posmu . .. Viss sākās, acīm redzot, ar «Dzeltenā pūķa» parakstīto vēstuli. No tās Mērija uzzina, ka «Zelta bultu» gatavojas uzspridzināt. Viņa pierunā krustmāti apdrošināt dzīvību. Situācija noziedzniekam vairāk nekā ideāla — .viņš jau iepriekš zina, ka aizdomas kritīs uz citiem.
— Viss pareizi, atskaitot vienu sīkumu, — Deilijs iebilda. — Tādā gadījumā viņas interesēs būtu bijis parādīt šo vēstuli. Kāpēc tad viņa to iznīcināja?
— Toties vēlāk pastāstīja jums . . . Viss ir pilnīgi loģiski. Mērija baidījās, ka vēstulei pievērsīs nopietnu uzmanību un lidmašīna, ar kuru jālido zinātniekiem, tiks pārmeklēta . . . Tālāk viss iet kā pa taukiem . . . Krustmāte un pie viena vēl piecdesmit četri pilnīgi nevainīgi cilvēki iet bojā. Mērija saņem apdrošināšanas naudu . . . Starp citu, arī te viņai veicies. Līgums par tik lielu summu, noslēgts tieši pirms traģiskā reisa, citos apstākļos būtu radījis apdrošināšanas sabiedrības aizdomas. Mērijai par labu nākusi Universālās apdrošināšanas sabiedrības cīņa ar Bredoku. Iespēja, ka katastrofa izcēlusies nevis konstruktīvu trūkumu, bet nozieguma rezultātā, runāja pretīm tās interesēm. Tāpēc Mērijai bez iebildumiem izmaksāja naudu . . . Pilnīgi negaidot, viltīgā iecere piedzīvoja daļēju neveiksmi. Proti, mēs izdibinām, ka Hai Kuangs, uzzinājis, ka vjetnamiešu zinātnieki nelidos, nav realizējis savu sākotnējo nodomu uzspridzināt «Zelta bultu» . Sakarā ar to draud briesmas, ka apdrošināšanas polise galu galā saistīs mūsu uzmanību. Lai aizmēztu pēdas, Mērija spiesta izdarīt jaunu noziegumu. Tā kā «Zelta bultas» bojā ejas vaininieki nav noskaidroti, «Sarkanās bultas» līdzīgais liktenis, dabiski, novestu pie domām, ka abas katastrofas organizējušas tās pašas personas. Sarunā ar Bredoku un Mekhileriju biju spiests samelot, ka šajā lietā iejaukts Felano. Mērija uzzina šo sarunu un sāk darboties. Katram gadījumam viņa ne tikai nopērk biļeti šim reisam, bet arī iesēstas lidmašīnā. Aprēķins ir pareizs — neviens neturēs aizdomās cilvēku, kas varēja iet bojā kopā ar citiem. Atcerieties, jau sākumā apgalvoju, ka lidlaukā palikušais pasažieris bijis informēts par sagaidāmo pārbaudi. Mērija vai nu bija noklausījusies manu sarunu ar Bredoku, vai arī saņēmusi šīs ziņas no Mekhi- lerija.