«Sarkanās bultas» pasažieru salonu bija pārmeklējuši trīs Pinkertona aģentūras detektīvi. Viens no tiem labi atcerējās Mērijas somu. Viņš apgalvoja, ka rūpīgi apskatījis to. Ne par kādu divkāršu dibenu vai divkāršām sienām nevarēja būt ne runas. Soma bija darināta no mīksta materiāla. Turklāt detektīvs, būdams, tāpat kā visi Pinkertona ļaudis, pārliecināts, ka tiek meklēti dārgakmeņi, bija pārbaudījis katras burciņas saturu ar metāla āķi.
Saruna ar ekspertu vēl vairāk satricināja Mūna pārliecību. Eksperts pieļāva, ka jaunizgudrotai sprāgstvielai var būt greipfrūtu želejas garša un pat smarža. Bet viņš palika pie tā, ka nav tāda veida spridzekļa, kas darbotos bez detonatora.
Pēc tam Mūns aizbrauca uz Bredoka rūpnīcu. Bija jāizstrādā taktika, kā izturēties senāta komisijā. Bez tam Mūns gribēja satikties ar Stīvensonu, lai uzzinātu, vai viņš nav pamanījis ko aizdomīgu Mērijas uzvedībā, kad viņi apskatījuši «Sarkano bultu».
Gandrīz vienlaicīgi ar Mūna konvēru pie konstruktoru biroja piebrauca spilgti zaļa sporta mašīna. No tās izkāpa misis Stīvensones kavalieris Čarlijs.
— Droši vien pie mistera Stīvensona? — viņš vaicāja. — Aizgājis mājās. Slikti jūtas.
— Vai tiešām viņu tā satraucis izsaukums uz senāta komisiju?
— Jūs uzminējāt.
— Būs jāaizbrauc pie viņa!
— Noteikti dariet to. Man tāds iespaids, ka viņš ļoti nervozē. Pamēģiniet viņu uzmundrināt. Viņš ir spožs konstruktors un lielisks cilvēks, strādāt viņa vadībā ir tīrā bauda, bet, zināt, nervi viņam galīgi beigti. Manuprāt, viņš pārāk pārdzīvo visu šo ķezu ar katastrofām.
— Tādā gadījumā tūlīt aizbraukšu. Uz redzēšanos!
— Pagaidiet, mister Mūn. Gribētu aprunāties ar jums. Varbūt aiziesim uz manu isabu?
Mūns, mazliet izbrīnījies, sekoja Čarlijam. Viņa istabā bija daudz gaiša un saules un maz mēbeļu. Piemērota istaba konstruktoram. Uz rasējuma dēļa atradās kādas lidmašīnu detaļas uzmetums.
— Kas jums uz sirds? — Mūns vaicāja.
— Izlasiet! — Atbildes vietā Čarlijs izvilka no atvilktnes telegrammu ar atzīmi «Nav piegādāta adresātam».
Telegrammas teksts skanēja:
«Havajā, Pīrlbejā, Kuku ielā, «Zaļais pakalns», misis Elizabetei Grimšo. Apsveicu dārgo māmiņu dzimšanas dienā. Novēlu veselību un ilgu mūžu. Sirsnīgs sveiciens krusttēvam. Tavs tevi mīlošais dēls.»
— Tā ir jūsu māte? — Mūns uzminēja.
— Jā. Bet Mērija — mana sieva. Tieši par viņu gribēju ar jums runāt.
— Klausos.
— No telegrammas varējāt saprast, ka mātes nāve bija man smags trieciens. Līdz tam laikam, kad mūsu mājās parādījās Mērija, māte nozīmēja man itin visu. Varat būt pārliecināts, ka neatradīsies cilvēks, kas tā vēlētos sodīt viņas slepkavas kā es… Jūs pieļaujat briesmīgu kļūdu. Mērija nav vainīga.
— Kļūdīties ir cilvēka dabā. . . Bet to pašu var teikt par jums.
— Nekādā ziņā. Es pazīstu Mēriju, bet jūs ne. Viņa nav spējīga nosist pat mušu. Būtu man kaut mazākās aizdomas, visa mana mīla uz Mēriju netraucētu pastāstīt par to jums . . . Ko tur runāt… Ja kaut mirkli pieļautu, ka viņa ir manas mātes slepkava, nekavējoties šķirtos.
— Jūsu uzskati dara jums godu. Pie viena, Mērija tā ir nevarēja man paskaidrot, kāpēc jūsu māte apdrošinājusi savu dzīvību nevis jūsu, bet viņas labā.
— Ļoti vienkārši. . . Māte varbūt apgājās ar viņu pārāk stingri, tāds jau viņai raksturs. Ar mani viņa arī nekad nebija pārāk laipna. Bet mātei patiesībā ļoti laba sirds. Domāju, viņa sprieda tā — man ir pieklājīga alga un perspektīva nopelnīt vēl vairāk, pie tam pēc viņas nāves es mantotu māju, bet Mērija ir nabaga bārene, bez graša kabatā… Pie tam māte droši vien baidījās, ka ātri izšķērdēšu naudu. Man ir vieglprātīgs raksturs … Attiecībā uz sievietēm un arī vispār …
— Piedodiet, mister Grimšo, jūsu argumenti nav pārāk pārliecinoši.
— Patiesību sakot, bija vēl viens iemesls, — Čarlijs sastomījās. — Man ne visai gribētos par to stāstīt.
— Tā ir jūsu darīšana, bet ja vēlaties palīdzēt Mērijai.. .
— Nu, protams. No manas puses būtu muļķīgi kaut ko noklusēt. Saprotiet, man ir sāpīgi atcerēties, ka esmu tā sarūgtinājis māti. Atzinos viņai, ka pārstāju ticēt dievam. Viņai tas bija kaut kas briesmīgs. Zināms, ja toreiz būtu nojautis, ka pēc trim dienām viņa izlidos pretī savai nāvei, nekad nebūtu to darījis.
— Jūsu mātei bija nodoms lidot tieši tajā dienā?
— Nē. Tas iznāca gluži nejauši. Mērija pateica, ka uz iepriekšējiem reisiem visas biļetes pārdotas.
— Tātad biļeti pirka Mērija?
— Jā.
— Pasakiet, vai jūsu māte, braucot uz lidlauku, kaut ko neaizmirsa mājās?
— Jā. Bet kāda tam nozīme? Viņa piezvanīja no lidostas, lūdza atvest greipfrūtu želeju… Tas ir komiski un reizē ļoti aizkustinoši. . . Māte apgalvoja, ka neviens pasaulē, izņemot viņu, nevarot tādu pagatavot. Sī želeja ir no īpašas šķirnes, kas aug^ tikai Sanarisko apkaimē . . . Tā bija domāta krusttēvam … Māte uzskatīja, ka viņš ir traks uz šo želeju.
— Beidzot man ataust gaisma. Līdz šim lauzīju galvu, kāpēc Mērija vedusi uz Pīrlberiju želeju no augļiem, kādus parasti ieved no Havaju salām,
— Jā. Viņa gribēja izdabāt krusttēvam. Mums bija palikušas pāri vēl dažas burciņas, bet es šo saldumu ciest nevaru.
— Pilnīgi saprotu jūs. Es personīgi arī uzskatu, ka ievārījums nedrīkst būt rūgts.
— Rūgts? Kā tas jums ienācis prātā?
— Tāpat vien.
— Nekā tamlīdzīga. Gluži otrādi. Man želeja derdzās tieši tāpēc, ka likās pārāk salda. Māte tērēja vai veselu tonnu cukura.