— Lūk, kā!
Mūna izsauciens nepagāja Čarlijam secen.
— Kas tad ir? — viņš saausījās.
— Nekas sevišķs. Pabrīnījos par tādu izšķērdību.
Patiesībā Mūns šajā brīdī izjuta visdziļāko apmierinājumu. Čarlija vārdi nostiprinājuši viņa domas par
Mēriju. Katrs viņas solis rūpīgi pārdomāts. Ja Mūns būtu nevis detektīvs, bet noziedznieks, viņš droši vien sajūsminātos par Mērijas lielisko izdomu. Cik veikli viņa pratusi izmantot misis Grimšo jājamo zirdziņu savu nodomu realizēšanai! Tāds pats precīzs aprēķins samanāms biļetes pirkšanā.
— Vai beidzot ticat man, ka Mērija nav vainīga? — Čarlijs vaicāja.
— Katrā ziņā esmu jums ļoti pateicīgs par šo sarunu, — diezgan divdomīgi sacīja Mūns. — Vēlreiz atkārtoju. Jums tas dara godu. Tikai baidos, ka Mērija jūsu vietā izturētos citādi. Viņa pat tagad mēģināja mest uz jums ēnu.
— Uz mani? — Čarlijs bija ārkārtīgi pārsteigts. — Nekad neticēšu.
— Mēs saņēmām magnetofona lentā ierakstītu noslēpumainu brīdinājumu .. . Mērija to savā laikā dzirdēja. Viņa mēģināja iestāstīt, ka tā esot jūsu balss.
Mūnam likās, ka Čarlijs satrūkās.
— Kad viņa to teica?
— Šodien.
— Tad viss ir saprotams … — Čarlijs smējās. — Iedomājos jau nez ko . . . Viņa vienkārši gribēja man atriebties. Tieši vakar viņa saņēma anonīmu vēstuli par manām un misis Stīvensones attiecībām .. . Tipiski sievišķīga atriebība . . . Tas ir piedodami. .. Bet kas attiecas uz pārējo . . .
Čarlijs nepaguva pabeigt. Iezvanījās telefons. Čarlijs paņēma klausuli.
— Jā, — viņš mierīgi teica. — Ko? — viņa balss nodrebēja. — Tas nevar būt. . . Nekad neticēšu . . .
Čarlijs sagrīļojās. Klausule izkrita viņam no rokas. Nebūtu Mūns to satvēris, tā sašķīstu pret grīdu. Čarlija galva smagi noslīga uz galda.
— Jums zvanīja Mērija? — Mūns minēja. — Viņa atzinās?
— Nē, misis Stīvenšone … — Čarlijs pakratīja galvu. — Misters Stīvensons izdarījis pašnāvību . ..
26
Stīvensons pusguļus zvilnēja krēslā. Tajā pašā krēslā ar izbīdāmo pelnu trauku, kas reiz bija izjokojis Mūnu. Tajā pašā istabā, kur daudzās pogas radīja iespaidu, ka atrodies nevis dzīvojamā telpā, bet automatizētā ražošanas procesa kontrolpunktā.
Viņš gulēja pilnīgi dabiskā pozā. Ja nebūtu niecīgā cauruma kreklā, varētu domāt, ka viņš vēl dzīvs. Likās, vajag tikai piespiest vienu no neskaitāmām pogām un krēsls tūdaļ ieņems vertikālu stāvokli, bet Stīvensons piecelsies un, it kā nekas nebūtu noticis, pateiks, griezdamies pie sievas: «Lūdzu, nokāp lejā! Pie mums atnākuši viesi.»
Dārzā šalkoja strūklakas maura laistīšanai — tās bija atstātas neizslēgtas. Blakusistabā bija dzirdami misis Stīvensones šņuksti un Čarlija klusā, mierinošā balss. Bet šeit Mūns, Deilijs, inspektors Olšeids, policijas ārsts, fotogrāfs un daži detektīvi gandrīz absolūtā klusumā, ko pārtrauca vienīgi īsas, lietišķas piezīmes, centās iztēloties pašnāvības ainu.
Stīvensona labā roka atdusējās uz atbalstņa. Šķita, tā tūdaļ nopurinās atbalstnim piestiprinātajā pelnu traukā izdegušās tabakas šķipsnu. Taču sekundi pirms nāves šī roka bija turējusi nevis cigareti, bet revolveri. Tagad tas gulēja trīs pēdas no krēsla.
Olšeids uzmanīgi pacēla Stīvensona ķermeni. Krēsla ādas apšuvumā rēgojās caurums. Olšeids iebāza pirkstus un izvilka lodi.
— Tā ir. Viņš nošāvies ar šo revolveri! — inspektors teica, it kā šis fakts prasītu īpašu apstiprinājumu.
— Nošāvās pusguļus stāvoklī? — Deilijs jautāja.
— Nē, — ārsts atbildēja. — Tādā gadījumā lode būtu ieturējusi mazliet citādu, slīpu virzienu. Kad viņš izšāva, ķermenis atradās vertikālā stāvoklī.
— Nesaprotu, — Olšeids teica. — Iznāk, ka nāves brīdī krēsls stāvējis taisni? Misis Stīvenšone apgalvo, ka nekam nav pieskārusies.
— Es gan saprotu, — Mūns norūca. — Man bijusi tā laime sēdēt šajā krēslā. — Viņš pacēla Stīvensona roku.
— Vai redzat pogu? Pirmsnāves agonijā roka nokrita uz atbalstņa, poga iedarbojās, pelnu trauks izlēca, un krēsls atgāzās … Tā kā nekādas mīklas te nav.
— Viss skaidrs, — Olšeids apmierināti konstatēja. — Tātad nav šaubu, ka tā bijuši pašnāvība. Atliek noskaidrot motīvus.
— Jūs gribējāt teikt, slepkavības motīvus? — Mūns vaicāja bez jebkādas intonācijas.
Olšeids izbrīnā palūkojās uz viņu. Ārsts, fotogrāfs un detektīvi saskatījās.
— Jūtu jums līdzi! — Olšeids beidzot atjēdzās. — Nu, protams, degošas lidmašīnas, bumbas, politiskas sazvērestības, līķi vairumā … Tas atstāj pēdas. Arī man pēc tam visur rādītos slepkavības.
— Bet man, Olšeid, rādās, ka šai darbā esat pazaudējuši ne vien humora izjūtu, bet arīdzan spēju analizēt faktus . .. Lūdzu, izskaidrojiet man, kā revolveris varēja nokļūt vietā, kur tas pašlaik atrodas?
— Dabiski… Pēc šāviena izkrita no Stīvensona rokas.
Deilijs pavīpsnāja.
— Jus maldāties, to tur nolicis slepkava, — Mūns teica.
— Kas par muļķībām!
— Pilnīgi piekrītu… Jūs diezgan trāpīgi raksturojāt savu viedokli.
— Bet jūs, kā parasti, uzskatāt, ka ironija spēj aizvietot pierādījumus. Gaidu . ..
— Ko?
— Lai jūs atkal iesēstos peļķē kā toreiz ar «Dzeltenā pūķa» vēstuli.
— Deilij, paskaidrojiet inspektoram.
— Labprāt! — Deilijs atsaucās. — Kaut gan te patiesībā nav ko skaidrot. .. Ierocis varētu aizslīdēt tik tālu vienīgi tai gadījumā, ja roka, no kuras tas izslīdēja, pirmsnāves agonijā būtu kustējusies tai pašā virzienā. Kā redzam, tā atsitās pret atbalstni. Revolveris varēja nokrist tikai taisni uz leju.