— Un tam vajadzētu atrasties cieši blakus krēslam, — Mūns papildināja. — Tā! Bet tagad meklēsim slepkavu!
Kad Mūns iesāka pratināt misis Stīvensoni, viņš jau zināja divus zīmīgus faktus. Pirmkārt, kalpone bija pastāstījusi, ka Stīvensonam ar sievu šodien izcēlies nikns strīds. Otrkārt, uz revolvera atrasti divu cilvēku pirkstu nospiedumi — paša Stīvensona un misis Stīvensones.
— Pastāstiet, lūdzu, misis Stīvenšone, kā viss norisinājies, — Mūns palūdza.
— Esmu jau stāstījusi.
— Vēlreiz.
— Kalpone aizgāja iepirkties. Es gāju izpeldēties. Pludmalē satiku paziņas un aizkavējos. Pārnāku mājās … Redzu … — Misis Stīvenšone sāka raudāt.
— Kalpone apgalvo, ka neesot bijis sevišķas vajadzības izdarīt iepirkumus.
— Jā. Es tīšām aizsūtīju viņu … Viņa reizēm krīt Eduardam uz nerviem. Šodien viņš bija sevišķi satraukts.
— No paša rīta?
— Jā. Bet no darba viņš pārnāca vēl vairāk uzbudināts … Nevajadzēja man iet peldēties! Tad varbūt nekas nebūtu noticis, viņš nebūtu nošāvies!
— Jūs esat pārliecināta, ka tā ir pašnāvība?
— Eduardam visu pēdējo laiku bjja ļoti nomākts garastāvoklis, — misis Stīvenšone pazemināja balsi. — Kopš tās pašas dienas, kad atnācāt… un viņš pastāstīja jums … Tas viss nav tā, jūs paši par to pārliecinājāties, bet viņš jutās vainīgs. Šodien, kad viņš uzzināja par senāta komisiju …
— Vai tikai to? Manuprāt, viņš uzzināja kaut ko vēl.
— Laikam kalpone jums stāstījusi? — Viņa pietvīka aiz dusmām. — Kāda nekaunība — noklausīties aiz durvīm! Es viņu nekavējoši padzīšu! Tātad — jūs zināt visu?
— Par strīdu? Domāju, ka zinu. Runa bija par opiju.
— Jā. Jūs man toreiz solījāt nekā nestāstīt. Kāpēc neturējāt vārdu?
— Es nekā neesmu stāstījis, ticiet man!
— Varbūt. Bet viņš tomēr uzzināja … Man nācās apzvērēt, ka nekad vairs nesmēķēšu opiju … Bet tas bija pāri maniem spēkiem. Liekas, vieglāk nomirt nekā atsacīties no . . . Šodien kāds viņam paziņoja, ka turpinu …
— Kas?
— Nezinu . . . Viņš pārnāca no darba ļoti satraukts … Un tieši tad kāds viņam piezvanīja … Mums ir paralēli telefoni . .. Nejauši paņēmu klausuli. . . Tas bija vīrietis . .. Aizsmakusi balss, kāda reizēm mēdz būt ilggadīgiem opija smēķētājiem… Vīrietis nenosauca savu vārdu . .. Bet Eduards tomēr noticēja viņam .. . un … teica, ka nogādās mani dziedniecības iestādē . . . Zināt, ir tāda speciāla klīnika, kur ārstē narkotiķus .. . Man kāds paziņa pastāstīja . .. Briesmīgas mokas . .. Katrs nervs prasa pēc opija … Gribas kost sienā … — misis Stīvenšone histēriski iekliedzās. — Tas ir ļaunāk par nāvi. . . Kad Eduards to pateica man, es pat nolēmu padarīt sev galu . . .
— Jums, acīm redzot, bija nodoms nošauties? — Mūns uzskatīja, ka veikli izlicis slazdus. Ja misis Stīvenšone dos piekrītošu atbildi, viss-nostāsies savā vietā.
— Nē . .. — viņa pašūpoja galvu. — Jebkurš nāves veids … morfijs … cita inde … tikai ne lode … Neciešu asinis…
— Uz revolvera atrasti pirkstu nospiedumi… Jūsējie! — Mūns asi pateica.
— Es jums tūlīt paskaidrošu. Viņam bija tik šausmīga noskaņa … Divi tik smagi triecieni uzreiz . . . Senāta komisija un vēl šis telefona zvans… Baidījos par viņu … Es piezvanīju Čarlijam. Par opiju, protams, nestāstīju. Čarlijs nekā nezina. Viņš deva man padomu katram gadījumam noslēpt revolveri savā istabā . .. Nesaprotu, kā Eduards uzminēja, kur to meklēt… Iespējams, viņš noklausījies mūsu telefona sarunu …
Kad Mūns un Deilijs brauca mājās, jau metās vakars. Virs senlaicīgas prāmju pārceltuves dega milzīgi burti «Sanarisko». Viņi uzbrauca Gaisa ceļā. Dažu stāvu augstumā virs zemes, pa slīpiem atzarojumiem sadalīdamās, joņoja nepārtraukta mašīnu straume. Tāda pati ugunīga upe plūda lejā.
— Visu laiku domāju, — Deilijs pēc brīža ierunājās. — Man neiznāk tas pats, kas jums.
— Vainīga tikai jūsu spītība, Deilij. Aina taču pilnīgi skaidra. Stīvensons gribēja piespiest sievu atteikties no opija. Viņa pati atzīst, ka tas ir briesmīgāk par nāvi.
— Nebija nekādas nepieciešamības nogalināt vīru. Varēja vienkārši aiziet, šķirties.
— Šai brīdī viņa diez vai bija spējīga skaidri domāt. — Jūs, acīm redzot, nesaprotat, ko nozīmē opijs. Vai tad līdz izmisumam novests cilvēks, cilvēks ar pilnīgi sairušu nervu sistēmu spēj vēsu prātu novērtēt situāciju, it sevišķi tādā momentā?
— Kāpēc tad viņa nav iznīcinājusi savus pirkstu nospiedumus? Viņai taču bija jāsaprot, ka tie tūdaļ viņu nodos.
— Redzu, neesat daudz apķērīgāks par inspektoru Olšeidu, arī jums viss jāsakošļā. Padomājiet! Vai tad nedevu viņai lielisku iespēju, pieļaudams varbūtību, ka viņa paņēmusi revolveri ar nodomu nošauties? .. . Kāpēc viņa neizmantoja šo iespēju? . . . Tāpēc, ka Stīvensona pašnāvībai bija jāizskatās ticami. Šim nolūkam kalpo stāsts, ka viņa baidījusies par vīru, pasaciņas par noslēpto ieroci, arī telefona saruna ar Čarliju. Kā redzat, viņa pat,liecinieku bija sagatavojusi jau iepriekš.
— Olšeidu jums tomēr nav izdevies pārliecināt.
— Vienīgi tādēļ, ka viņš ir tikpat, stūrgalvīgs kā jūs. Viņš balstās uz pulvera pēdām ap lodes caurumu — tas it kā pierādot pašnāvības faktu . . . Tas neko nepierāda, izņemot viņa stulbumu … Skaidri redzu tādu ainu. Misis Stīvenšone pienāk pie vīra, kas neko nenojauš . . . aiz muguras paslēpts revolveris . .. viena kustība un stobrs pielikts pie krūtīm. Šāviens.