Выбрать главу

—           Un tam vajadzētu atrasties cieši blakus krēslam, — Mūns papildināja. — Tā! Bet tagad meklēsim slepkavu!

Kad Mūns iesāka pratināt misis Stīvensoni, viņš jau zināja divus zīmīgus faktus. Pirmkārt, kalpone bija pa­stāstījusi, ka Stīvensonam ar sievu šodien izcēlies nikns strīds. Otrkārt, uz revolvera atrasti divu cilvēku pirkstu nospiedumi — paša Stīvensona un misis Stīvensones.

—          Pastāstiet, lūdzu, misis Stīvenšone, kā viss norisi­nājies, — Mūns palūdza.

—    Esmu jau stāstījusi.

—    Vēlreiz.

—           Kalpone aizgāja iepirkties. Es gāju izpeldēties. Pludmalē satiku paziņas un aizkavējos. Pārnāku mā­jās … Redzu … — Misis Stīvenšone sāka raudāt.

—          Kalpone apgalvo, ka neesot bijis sevišķas vajadzī­bas izdarīt iepirkumus.

—           Jā. Es tīšām aizsūtīju viņu … Viņa reizēm krīt Eduardam uz nerviem. Šodien viņš bija sevišķi sa­traukts.

—    No paša rīta?

—           Jā. Bet no darba viņš pārnāca vēl vairāk uzbudi­nāts … Nevajadzēja man iet peldēties! Tad varbūt ne­kas nebūtu noticis, viņš nebūtu nošāvies!

—    Jūs esat pārliecināta, ka tā ir pašnāvība?

—          Eduardam visu pēdējo laiku bjja ļoti nomākts ga­rastāvoklis, — misis Stīvenšone pazemināja balsi. — Kopš tās pašas dienas, kad atnācāt… un viņš pa­stāstīja jums … Tas viss nav tā, jūs paši par to pārlie­cinājāties, bet viņš jutās vainīgs. Šodien, kad viņš uz­zināja par senāta komisiju …

—    Vai tikai to? Manuprāt, viņš uzzināja kaut ko vēl.

—          Laikam kalpone jums stāstījusi? — Viņa pietvīka aiz dusmām. — Kāda nekaunība — noklausīties aiz dur­vīm! Es viņu nekavējoši padzīšu! Tātad — jūs zināt visu?

—    Par strīdu? Domāju, ka zinu. Runa bija par opiju.

—          Jā. Jūs man toreiz solījāt nekā nestāstīt. Kāpēc neturējāt vārdu?

—    Es nekā neesmu stāstījis, ticiet man!

—           Varbūt. Bet viņš tomēr uzzināja … Man nācās ap­zvērēt, ka nekad vairs nesmēķēšu opiju … Bet tas bija pāri maniem spēkiem. Liekas, vieglāk nomirt nekā at­sacīties no . . . Šodien kāds viņam paziņoja, ka tur­pinu …

—    Kas?

—    Nezinu . . . Viņš pārnāca no darba ļoti satraukts … Un tieši tad kāds viņam piezvanīja … Mums ir para­lēli telefoni . .. Nejauši paņēmu klausuli. . . Tas bija vī­rietis . .. Aizsmakusi balss, kāda reizēm mēdz būt ilg­gadīgiem opija smēķētājiem… Vīrietis nenosauca savu vārdu . .. Bet Eduards tomēr noticēja viņam .. . un … teica, ka nogādās mani dziedniecības iestādē . . . Zināt, ir tāda speciāla klīnika, kur ārstē narkotiķus .. . Man kāds paziņa pastāstīja . .. Briesmīgas mokas . .. Katrs nervs prasa pēc opija … Gribas kost sienā … — misis Stīvenšone histēriski iekliedzās. — Tas ir ļaunāk par nāvi. . . Kad Eduards to pateica man, es pat nolēmu padarīt sev galu . . .

—    Jums, acīm redzot, bija nodoms nošauties? — Mūns uzskatīja, ka veikli izlicis slazdus. Ja misis Stī­venšone dos piekrītošu atbildi, viss-nostāsies savā vietā.

—    Nē . .. — viņa pašūpoja galvu. — Jebkurš nāves veids … morfijs … cita inde … tikai ne lode … Ne­ciešu asinis…

—    Uz revolvera atrasti pirkstu nospiedumi… Jūsē­jie! — Mūns asi pateica.

—    Es jums tūlīt paskaidrošu. Viņam bija tik šausmīga noskaņa … Divi tik smagi triecieni uzreiz . . . Senāta komisija un vēl šis telefona zvans… Baidījos par viņu … Es piezvanīju Čarlijam. Par opiju, protams, ne­stāstīju. Čarlijs nekā nezina. Viņš deva man padomu katram gadījumam noslēpt revolveri savā istabā . .. Ne­saprotu, kā Eduards uzminēja, kur to meklēt… Iespē­jams, viņš noklausījies mūsu telefona sarunu …

Kad Mūns un Deilijs brauca mājās, jau metās vakars. Virs senlaicīgas prāmju pārceltuves dega milzīgi burti «Sanarisko». Viņi uzbrauca Gaisa ceļā. Dažu stāvu aug­stumā virs zemes, pa slīpiem atzarojumiem sadalīda­mās, joņoja nepārtraukta mašīnu straume. Tāda pati ugunīga upe plūda lejā.

—    Visu laiku domāju, — Deilijs pēc brīža ierunājās. — Man neiznāk tas pats, kas jums.

—    Vainīga tikai jūsu spītība, Deilij. Aina taču pil­nīgi skaidra. Stīvensons gribēja piespiest sievu atteik­ties no opija. Viņa pati atzīst, ka tas ir briesmīgāk par nāvi.

—    Nebija nekādas nepieciešamības nogalināt vīru. Varēja vienkārši aiziet, šķirties.

—    Šai brīdī viņa diez vai bija spējīga skaidri domāt. — Jūs, acīm redzot, nesaprotat, ko nozīmē opijs. Vai tad līdz izmisumam novests cilvēks, cilvēks ar pilnīgi sairušu nervu sistēmu spēj vēsu prātu novērtēt situā­ciju, it sevišķi tādā momentā?

—    Kāpēc tad viņa nav iznīcinājusi savus pirkstu no­spiedumus? Viņai taču bija jāsaprot, ka tie tūdaļ viņu nodos.

—    Redzu, neesat daudz apķērīgāks par inspektoru Olšeidu, arī jums viss jāsakošļā. Padomājiet! Vai tad nedevu viņai lielisku iespēju, pieļaudams varbūtību, ka viņa paņēmusi revolveri ar nodomu nošauties? .. . Kā­pēc viņa neizmantoja šo iespēju? . . . Tāpēc, ka Stīven­sona pašnāvībai bija jāizskatās ticami. Šim nolūkam kalpo stāsts, ka viņa baidījusies par vīru, pasaciņas par noslēpto ieroci, arī telefona saruna ar Čarliju. Kā re­dzat, viņa pat,liecinieku bija sagatavojusi jau iepriekš.

—    Olšeidu jums tomēr nav izdevies pārliecināt.

—    Vienīgi tādēļ, ka viņš ir tikpat, stūrgalvīgs kā jūs. Viņš balstās uz pulvera pēdām ap lodes caurumu — tas it kā pierādot pašnāvības faktu . . . Tas neko nepierāda, izņemot viņa stulbumu … Skaidri redzu tādu ainu. Mi­sis Stīvenšone pienāk pie vīra, kas neko nenojauš . . . aiz muguras paslēpts revolveris . .. viena kustība un stobrs pielikts pie krūtīm. Šāviens.