— Tas viss izklausās pārāk pārdomāti. Jūs taču pats apgalvojāt, ka misis Stīvenšone izdarījusi to afekta stāvoklī.
Mūns paraustīja plecus. Viņš klusēja līdz pašai viesnīcai. Uzkāpis numurā, vispirms devās zem dušas. Caur aizvērtajām durvīm viņš sadzirdēja kādu balsi — sievietes balsi. Deilijs kaut ko teica, sieviete kaut ko atbildēja. Tad atkal iestājās klusums. Bet nepagāja ne minūte, kad Deilijs iedrāzās vannas istabā.
— Skatieties! — viņš uztraukti kliedza. <.
Rokā viņš turēja dažas ar mašīnu aprakstītas lapiņas. Tās bija telefonistes rūpīgi pierakstītās sarunas ar cil- vākiem, kas Mūna un Deilija prombūtnes laikā viņiem zvanījuši. Tā kā Mūns bija universālā abonementa īpašnieks, katra telefona saruna tika reģistrēta un pierakstīta. Vēl mitriem pirkstiem Mūns pārlapoja papīrus.
Džons Silvermens, «Sanarisko Chronical» galvenais reportieris: «Gribētu pēc iespējas ātrāk satikties ar jums. Mūsu lasītājus interesē jūsu domas par senāta komisiju …» Misters Bredoks: «Lūdzu, atnāciet pie manis. Mums jāparunājas par senāta komisiju …» Vēl dažas nenozīmīgas sarunas. Tikai trešajā lappusē Mūns beidzot atrada ierakstu, kas bija tā satraucis Deiliju.
Misters Stīvensons: «Mister Mūn! Tiklīdz pārnāksiet, nekavējoties atbrauciet pie manis. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Liekas, šodien uzzināju, kas darbojas Felano labā.»
— Nu, ko jūs teiksiet? — Deilijs jautāja.
— Tikai to, ka reizēm der parakstīties uz universālo abonementu.
— Vai tad nesaprotat? Tas ir vislabākais pierādījums, ka esat kļūdījies. Stīvensonu nogalinājusi nevis viņa sieva, bet viens no Felano aģentiem.
Mūns klusu ciešot noslaucījās un saģērbās. Tikai pēc tam viņš pretīgi skolmeistariskā tonī sacīja:
— Apbrīnojami! Tik samērā jauns cilvēks un tik slikta atmiņa. Jums laikam kopš bērnības piemīt vecuma skleroze? Vai tiešām esat aizmirsis savus paša vārdus, ka misis Stīvensoni, iespējams, savervējis Felano … Ja tas tā, tad viņai divkāršs iemesls slepkavībai … Pārdomājiet to, bet es tikmēr aizbraukšu pie Bredoka.
Neraugoties uz parasto aukstasinību, Bredoks likās ārkārtīgi satraukts par sava galvenā konstruktora nāvi. Kad Mūns pastāstīja viņam par Stīvensona atklājumu, viņš kļuva vai traks aiz dusmām.
— Kāpēc viņš nepaziņoja man! . . . Cik nejēdzīga nāve! … Aizgājis, tā ir nepateicis pašu galveno! Maksāju Hartijam karalisku algu, katru dienu rūpnīca tika pārmeklēta, klusēju pats un iemācīju savus padotos klusēt! .,. Tagad nu izrādās, ka spiegs sēdējis pašā centrā! Nekad nepiedošu Stīvensonam .. . Viņam nebija tiesību nošauties tādā brīdī, kad viņš vienīgais zināja noslēpumu!
— Jūs esat netaisns pret viņu, mister Bredok. Viņu nošāva.
— Kas?
— Tas taču skaidrs. Tas, kurš nav vēlējies, lai noslēpums tiktu atklāts.
Viesnīcā Mūns atgriezās vēlu vakarā. Deilijs jau gulēja. Uz cigāru kārbas Mūns atrada zīmīti.
— Jo vairāk domāju, jo ciešāka kļūst mana pārliecība, ka jūs kļūdāties. Ja domāšu vēl stundu, gandrīz droši nākšu pie slēdziena, ka nākotnes ideālajam elektronu detektīvam nekādā ziņā nedrīkst dot jūsu vārdu. Tāpēc jūsu pašu interesēs eju gulēt.
P. S. Zvanīja Felano. Lūdza, lai jūs viņam noteikti vēl šodien piezvanītu. Acīm redzot, šis lielais pērtiķis uzskata, ka mūs līdz nāvei pārbiedējusi Stīvensona nāve. Pasakiet viņam, ka kareivji mirst, bet nepadodas. Bet, starp mums, ar ko Felano sliktāks par Bredoku? Atšķirība tikai devīzēs. Tātad izvēlieties starp «Uzvar tas, kurš klusē« un «Godīgums pāri visam»!
Mūns izņēma no kārbas cigāru un aizsmēķēja. Viņš tikko paguva ievilkt dažus dūmus, kad ieskanējās tālrunis. Tas bija Felano.
— Mister Mūn? Beidzot esat ieradies… Nekādi nevarēju sagaidīt. Esmu sagatavojis jums mazu pārsteigumu. Jūs izteicāt domu, ka esmu iejaukts Stīvensona slepkavībā. Man negribētos, lai jums būtu tik ļauns iespaids par mani. Kā nekā jūs esat nākamais sabiedrotais.
— Jums ir brīnišķīga informācija … Mani, protams, ļoti interesētu tās avots, bet baidos, ka negribēsiet man to atklāt.
— Ar prieku! — Felano iesmējās, — Diemžēl tas ir kara noslēpums. Proti — mēs maksājam vairāk nekā Bredoks …. Bet tagad klausieties uzmanīgi! .. Ezra, ieslēdz!
— Tūlīt, Džek! — atsaucās tālumā Ezra. Knikšķis — un Mūns sadzirdēja divas citas balsis. Viena piederēja Mekhilerij am, otra — Bredokam.
Mekhilerijs: Ko jūs sakāt par senāta komisiju, mister Bredok? Felano cer nospiest mūs uz ceļiem.
Bredoks: Izturēsim! … Bet…
Mekhilerijs: Jums ir bažas par Stīvensonu?
Bredoks: Jā.
Mekhilerijs: Es arī esmu par to domājis. Ja viņš izpļāpāsies, mēs esam pagalam. Ko iesākt ar viņu?
Bredoks: Būt uzticīgam manai devīzei.
Mekhilerijs: Nesaprotu, mister Bredok. . . Pagaidiet . .. Uzvar tas, kurš klusē .. . Aha, saprotu . .. Labi. Ap to laiku, kad viņam būs jāstājas komisijas priekšā, viņš būs mēms kā zivs.
Bredoks: Lieliski!
Magnetofons tika izslēgts. Klausulē bija dzirdami Felano smiekli. Pēc tam telefons atvienojās. Dažas minūtes Mūns stāvēja nekustīgi. Atcerējās pusdienas pie Bredoka. Atcerējās savu sarunu ar Stīvensonu bibliotēkā. Atcerējās no portjeras iznākušo Mekhileriju.
Mūns paņēma Deilija zīmīti un otrā pusē uzrakstīja: Stīvensona nāve
1. Viņu nogalinājusi misis Stīvenšone personīgu motīvu dēļ.
2. Viņu nogalinājuši pēc Felano pavēles — misis Stīvenšone vai cits aģents.
3. Viņu nogalinājuši pēc Bredoka pavēles.
Mazliet padomājis, Mūns pierakstīja klāt:
4. Tomēr pašnāvība? Pieskriedama pie vīra, misis Stīvenšone nav pamanījusi, ka nejauši izkustinājusi revolveri no sākotnējās vietas.